HERBERTS VELSS - PIRMIE CILVĒKI UZ MĒNESS

Būdams impulsīva rakstura cilvēks, es izteicu priekšlikumu, kas varbūt bija pārsteidzīgs. Bet jums jāatceras, ka četrpadsmit dienas es biju pavadījis vientulībā, rakstīdams lugu Limpnā, un joprojām jutu sirdsapziņas pārmetumus par Keivora pastaigu izjaukšanu.

— Kāpēc gan, — es teicu, — neizveidot jaunu iera­dumu tā vietā, kuru esmu jums laupījis? Vismaz līdz tam laikam, kamēr vienosimies par mājiņu. Jums ir nepieciešams radoši pārdomāt savu darbu. Jūs allaž to darāt pēcpusdienas pastaigu laikā. Diemžēl tās vairs nav iespējamas — bijušo nevar atgriezt. Bet kāpēc jūs nevarētu nākt pie manis un runāt par savu darbu, izmantojot mani kā tādu sienu, pret kuru var sviest savas domas un atkal tās uztvert? Es noteikti zinu pārāk maz, lai pats nozagtu jūsu idejas… un es nepazīstu nevienu zinātnieku …

Es apklusu. Keivors pārlika. Acīmredzot šāda iespēja viņam šķita vilinoša.

— Baidos, ka es jūs garlaikošu, — viņš sacīja.

— Jūs domājat, ka es esmu par dumju?

— O nē! Bet speciālā terminoloģija …

— Katrā ziņā šopēcpusdien man bija ārkārtīgi in­teresanti.

— Protams, tas man ļoti palīdzētu. Nekas tik labi neizkristalizē idejas kā to izskaidrošana. Līdz šim…

— Mans dārgais ser, vairāk ne vārda!

— Bet vai jūs patiešām varat atlicināt man laiku?

— Nodarbību maiņa ir vislabākā atpūta, — es teicu ar dziļu pārliecību.

Tas nu bija norunāts. Uz verandas kāpnītēm Kei­vors pagriezās atpakaļ.

— Es jau tā esmu jums lielu pateicību parādā, — viņš sacīja.

Es jautājoši iekrekšķējos.

— Jūs esat pilnīgi izārstējis mani no tās smieklī­gās dūkšanas, — viņš paskaidroja.

Es, šķiet, sacīju, ka esmu priecīgs jebkādā veidā viņam pakalpot, un viņš aizgāja.

Mūsu sarunas ierosinātais domu ritējums acīmre­dzot tūlīt atkal pārņēma viņu savā varā. Viņš sāka žestikulēt tāpat kā senāk, un vēja pūsma atnesa līdz manim klusinātu «zzmm, zzmm» … Galu galā tā ne­bija mana darīšana.

Keivors ieradās nākamajā dienā un arī aiznāka­majā un mums abiem par prieku nolasīja divas lek­cijas fizikā. Kā par kaut ko ārkārtīgi labi zināmu viņš runāja par «ēteru» un «spēka cilindriem», un «gravitācijas potenciālu», un tamlīdzīgām lietām, bet es sēdēju uz sava otra saliekamā krēsla un, lai viņu uzmundrinātu, laiku pa laikam ieteicos: «Jā!», «Tur­piniet!», «Es saprotu.». Tā bija briesmīgi grūta viela, taču man nelikās, ka viņam jelkad būtu radušās aiz­domas, cik maz es 110 tā visa saprotu. Brīžiem man uzmācās šaubas, vai velti neizšķiežu laiku, bet katrā ziņā tā es vismaz atpūtos no savas sasodītās lugas. Šad un tad es pēkšņi it kā sāku apjēgt, par ko ir runa, bet, tiklīdz nodomāju, ka esmu ticis skaidrībā, nekā vairs atkal nesapratu. Dažreiz, nepavisam ne­spēdams koncentrēt uzmanību, es pārstāju klausīties, sēdēju un tikai blenzu Keivorā, domādams, vai galu galā nebūtu prātīgāk izmantot viņu kā galveno per­sonu labā joku lugā un par visu pārējo nelikties zi­nis. Bet tad man atkal likās, ka sāku kaut ko saprast.

Pirmajā izdevīgajā gadījumā es aizgāju apskatīt viņa māju. Tā bija liela un nevērīgi iekārtota; izņe­mot trīs palīgus, neviena cita kalpotāja nebija. Mis­tera Keivora dzīves veidam bija raksturīga īsti filo­zofiska vienkāršība. Viņš dzēra tikai ūdeni, bija ve­ģetārietis un visādā citādā ziņā konsekventi ievēroja mērenību. Bet, kad es redzēju viņa tehniskās ierīces, manas šaubas izgaisa. Visa māja no pagraba līdz bē­niņiem izskatījās pēc fabrikas, un šķita pārsteidzoši kaut ko tādu ieraudzīt mazā, nomaļā ciematā. Apak­šējā stāva istabās atradās darbgaldi un aparāti, mai­zes ceptuvē un trauku mazgātavā bija izbūvētas kau­sējamās krāsnis, pagrabā stāvēja dinamomašīnas un dārzā bija novietots gazometrs. Keivors to visu man izrādīja ar ilgi vientulībā dzīvojuša cilvēka de­dzīgo tieksmi kādam uzticēties. Viņa noslēgtība ta­gad izlādējās galējā atklātībā, un par uzticības per­sonu bija lemts kļūt man.

Keivora trīs palīgi bija uzslavas cienīgi savas ga­dījuma darbu strādnieku «cunftes» pārstāvji — kaut arī neizglītoti, bet apzinīgi, spēkpilni, atsaucīgi un izdarīgi vīri. Viens, vārdā Sparguss, kas gatavoja ēdienu un strādāja visus metāla darbus, senāk bija kalpojis par matrozi; otrs — Gibss — pieprata gald­nieka amatu, bet trešais, izbijis dārznieks, šeit skai­tījās galvenais palīgs. Viņi strādāja tikai melno darbu. Visu kvalificēto darbu veica pats Keivors. Viņa palīgiem par izgudrojumu nebija ne mazākās no jēgas, pat ne tāda gaužām miglaina priekšstata kā man.

Un tagad — par pētījumu būtību. Te diemžēl man jāsaduras ar nopietnām grūtībām. Es neesmu spe­ciālists un, ja es mēģinātu mistera Keivora ļoti zināt­niskajā valodā pastāstīt par viņa eksperimentu mērķi, baidos, ka es samulsinātu ne tikai lasītāju, bet arī pats sevi un droši vien pielaistu kādu rupju kļūdu, tā ka kļūtu par izsmiekla objektu katram mūs­dienu fizikas studentam Anglijā. Tādēļ man šķiet, ka labāk būs izklāstīt visu sava paša neprecīzajā va­lodā, nemēģinot ietērpties gudrības togā, uz kuru man nav tiesību.

Mistera Keivora pētījumu objekts bija viela, kas nelaistu cauri (viņš lietoja kādu citu vārdu, ko esmu aizmirsis, taču «nelaist cauri» izsaka to pašu domu) nevienu no staru enerģijas veidiem. Staru enerģija, viņš man paskaidroja, esot, piemēram, gaisma un sil­tums, rentgena stari, par kuriem pirms kāda gada tik daudz runāja, tāpat arī Markoni atklātie elektro­magnētiskie viļņi un pievilkšanas spēks jeb gravi­tācija. Visi šie enerģijas veidi, viņš teica, izstarojot no centra un iedarbojoties uz ķermeņiem tālumā, tā­dēļ arī radies termins «staru enerģija». Gandrīz katra viela nelaiž cauri kādu staru enerģijas veidu. Stikls, piemēram, laiž cauri gaismu, bet jau daudz mazāk siltumu, tādēļ tas var noderēt kamīna aizse­gam; alauns arī laiž cauri gaismu, bet ir pilnīgi sil­tuma necaurlaidīgs. Joda šķīdums oglekļa disulfīdā savukārt pilnīgi aiztur gaismu, bet labi laiž cauri sil­tumu. Tas aizsegs jums uguni, bet ļaus nonākt pie jums tās siltumam. Metāli ir ne tikai gaismas un siltuma necaurlaidīgi, — tie nelaiž cauri arī elektro­magnētiskos viļņus, ko gandrīz nemaz neaiztur ne joda šķīdums, ne stikls. Un tā joprojām.

Taču visas pazīstamās vielas «laiž cauri» gravitā­ciju. Var izmantot dažāda veida aizsegus, lai kaut ko pasargātu no gaismas vai karstuma, vai Saules elek­tromagnētiskās ietekmes, vai Zemes siltuma; ar me­tāla plāksnēm priekšmetus var norobežot no Mar­koni stariem, bet it nekas nespēj stāties ceļā Saules pievilkšanas spēkam un Zemes pievilkšanas spēkam.

Taču grūti pasacīt, kāpēc nevarētu būt arī gravitā­cijas necaurlaidīga viela. Keivors neredzēja iemesla, kāpēc gan tāda viela nevarētu eksistēt, un es, pro­tams, nebiju spējīgs viņam to pateikt. Es nekad ag­rāk par tādiem jautājumiem nebiju domājis. Viņš rādīja man papīrus ar aprēķiniem, ko lords Kelvins vai profesors Lodžs, profesors Karls Pīrsons vai jeb­kurš cits no lielajiem zinātnes vīriem, bez šaubām, būtu sapratis, bet kas mani vienkārši noveda bezce­rīgā mulsumā, un apgalvoja, ka šāda viela esot pil­nīgi iespējama, turklāt tai vajadzētu atbilst zinā­miem noteikumiem. Keivora spriedumi bija patiešām apbrīnas vērti. Taču, kaut gan es klausījos viņā ar interesi un pūlējos iedziļināties, neesmu spējīgs šos spriedumus šeit sīki izklāstīt. «Jā,» es tikai sacīju, «jā, turpiniet!» Šim stāstam būs pietiekami, ja pa­teikšu: viņš ticēja, ka spēs izgatavot gravitācijas necaurlaidīgu vielu no komplicēta metālu sakausē­juma, pievienojot tam kādu jaunu elementu — man šķiet, to sauca par hēlija —, ko viņam sūtīja no Lon­donas cieši noslēgtās māla krūkās. Par šo sastāvdaļu vēlāk tika izteiktas šaubas, taču es esmu gandrīz pār­liecināts, ka tas bija hēlijs, ko viņš saņēma cieši no­slēgtās māla krūkās. Katrā ziņā tā bija kaut kāda ļoti retināta gāze. Žēl, ka es toreiz visu nepierak­stīju …