Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

dvēselē izjutīs neciešamas sāpes un izmisumu. Viņš pat nevarēs sāpēs saviebtu muti pakliegt «A… - ā… - ā…», jo jaunajā viļņveida dzīvības formā , kur viņš negaidīti būs iekritis, nav tādu jēdzienu kā «mute» un «balss». Tie būs nomai­nījušies ar daudz jutīgāku jēdzienu - dvēseles sāpes. Bet pēc tam šis cilvēks lidos pa kaut kādu spilgti apgaismotu tuneli sazin uz kurieni, garām zibēs tēli, parādibas un… pēkšņi viņš ieraudzīs to, kas viņam grandiozi un drūmi tuvojas un ar kaut kādu dedzinošu enerģiju sāk viņu spidzināt, saraujot gabalos viņa nomocito un piekusušo dvēseli. Locīdamies šausmās un sāpēs, cilvēks sapratis, ka atro­das piramīdā, bet tā, griežot un dauzot viņu pret stūriem, pārvērš dvēseles putrā. «Piramīda, pied…o…od,» - viņš sauktu, bet… Ne jau tāpat vien senie cilvēki ir radijuši piramīdas kā domājošas būtnes.

- Viss skaidrs, pie piramidas jāiet ar tīru dvēseli, - teica Rafaels Gajazovičs. - Tas jāieraksta visās tūristu instrukcijās, lai visi zinātu.

Nomierinājies un izdzēris glāzīti, Seļiverstovs nopūtās:

- Cik cilvēki gan ir dumji!

- Tu, Sergej Anatoļjevič, visu mūžu strādā inteliģences vidū,

tiecies ar gudriem cilvēkiem un tad vēl saki, ka cilvēki ir dumji. Būtu tu pastrādājis, piemēram, pie ūdenssūkņa, - tur nu gan ir pilnīgas šausmas, - Jurijs Ivanovičs pielika sarunai punktu.

Es vel nezināju, ka vienu no ekspedīcijas locekļiem nelaidīšu uz Dievu Pilsētu

Atvadu vakariņās nepiedalījās piektais Tibetas ekspedīcijas loceklis - kinooperators Kvitkovskis. Viņš ir maskavietis un nakti pavadīja mājās. Tas bija dabiski.

Kvitkovskis ekspedīcijā nokļuva pēc dažu autoritatīvu cilvēku ieteikuma. Viņam bija lielisks videoaparatūras komplekts, viņam bija liela pieredze kalnu filmēšanā un filmu montēšanā. Uzmanibu saistija viņa uzņēmiba, lietišķums un fiziskais rūdijums.

Bet acis! Viņu nodeva acis. Tās bija aukstas un skatiens smags. Kad iepazināmies, es vairākas reizes centos sarunu novirzit romantiskā gultnē. Viņš uzturēja šo stilu, bet acis palika nepatikami mehāniskas. No ši skatiena es saplaku un centos ātrāk pieiet pie romantiskā Seļiverstova, lai sarunā ar viņu atgū­tu tik pievilcīgo un dzivi apliecinošo romantisko garu. Ari Ravils bija romantiķis. Pat prātīgais un ārkārtīgi skrupulozais Rafaels Gajazovičs bija bērnišķīgi naivs un bieži vien, acis iepletis, vaicāja - «tiešām?».

Bet Kvitkovskis bija auksts. Tas mani jau sāka nervozēt, bet es cietos un cerēju, ka ekspedīcijā viņš mainīsies uz labo pusi. Es, protams, sapratu arī, ka mums vairs nav laika mainīt kino­operatoru. Bija ļoti žēl, ka ekspedīcijā nevarēja doties Jeļena Masjuka, kuras romantisms bija cieši savijies ar Čečenijā un Himalajos rūdīto dvēseles spēku.

No rīta, kad somas bija sakrautas mikroautobusā un mēs braucām uz lidostu Šeremetjeva-2, es skatījos uz Kvitkovski un sazin kāpēc pēkšņi atcerējos «Nāves Ieleju». Sapratu, ka 5000-6000 metru augs­tumā, kad priekšplānā izvirzās fiziskā izdzīvošana, būs ļoti grūti saglabāt romantikas rozā brilles, kas ir tik ļoti nepieciešamas, lai klausītos «kalnu čukstos» un turētos pie šī vienigā rēgainā diedziņa, kas spētu pateikt, kur atrodas «Nāves Ieleja». Man palika drūmi, kad sapratu, ka diezin vai varēšu klausīties «kalnu čukstos» zem aukstā un kritiskā skatiena, kas pauž, ka kalni ir tikai alpīnisks šķērslis. Bez tam es sapratu ari, ka blakus šīm aukstajām acīm es nespēšu apelēt pie kalniem un lūgt, lai mums parāda Dievu Pilsētu. Šis acis traucēs.

Kvitkovskis bija no tiem alpīnistiem, kas «iekaroja kalnus», bet nemīlēja tos.

Drīz vien, jau ekspedīcijā, es pieņemšu vienpersonisku un pirmajā brīdī it kā neloģisku lēmumu sūtīt Kvitkovski atpakaļ uz Maskavu, lai neļautu viņam piekļūt Dievu Pilsētas rajonam. (Jn visas ekspedīcijas laikā nezaudēšu pārliecību, ka esmu rīkojies pareizi un sirdsapziņa, kuras balsi esmu klausījies visu mūžu,

mani nemocīs. (Jn tad, kad mākoņi pašķirsies un Tibeta parādīs mums Dievu Pilsētu visā tās varenībā, būšu priecīgs, ka man blakus nav cilvēka ar aukstām acim.

Ar Nikolaju Ivanoviču Zatjkovu, laikraksta «Argumenti i fakti» galvenā redaktora pirmo vietnieku, ar kuru kopā mēs nu jau vairākus gadus publicējam materiālus par ekspedicijām uz Himalajiem un Tibetu, jau sen esam atraduši ne tikai savstarpēju saprašanos, bet kļuvuši labi draugi. Viņš bija uz lidostu atsūtījis televīziju un žurnālistus. Zatjkova nemainīgais un ļoti saprātīgais palīgs Pāvels Burovs sāka komandēt parādi. Viss bija ļoti svinī­gi. Mēs skaistos formas tērpos ar emblēmu «Tibet expedition» soļojām pa lidostas granita grīdu.

- Puiši, vēlu veiksmi! - sirsnigi novēlēja Irina Kazmina.

- Nu, veči, neiegāziet, - piemetināja Jurijs Ivanovičs.

Ap sirdi bija priecigi, tikai doma par «Nāves Ieleju» klusi urķējās kādā dvēseles stūrīti. Bet galveno es jau zināju - pie Dievu Pilsētas ir jāiet ar tiru dvēseli.

Lidmašinas motori klusi dūca. Stjuartes iznēsāja ēdienu. Ra­faels Gajazovičs nosauca to par uzkodu un izvilka pudeli laba citronu šņabja. Iedzērām pa malciņam, bet nekāda jautrība ne­sanāca. Bija skumji.

- Skatieties, zem mums ir kalni, - teica Seļiverstovs.

Izlikdamies, ka lasu, pievēru acis un sāku grimt miegā. Pussnaudā centos iztēloties, kas mūs gaida tur-tālajā Tibetā, uz kurieni mēs lidojam. Vai mēs atradīsim Dievu Pilsētu? Kāda tā ir? Vai ir ieeja Varā? Vai tiešām tur atrodas leģendārā Šambala?

Domas haotiski šaudījās un ne par ko negribēja veidot sistē­mu. Bija tāda sajūta, ka domas mani kaitina, gar acīm šaudī­damās. Vairākas reizes tur skaidri un suligi iezīmējās vārds «matrica», bet tūliņ pazuda, neatstājot aiz sevis nekādas loģiskas pēdas. Sapratu, ka no šī virpuļa man ārā netikt, atvēru acis, papurināju galvu un pēkšņi skaidri aptvēru, ka es, neraugoties uz visiem pirmsekspedīcijas aprēķiniem un izdaritajiem slēdzie­niem, vēl zinu ļoti maz. Mūs gaidīja jaunas mīklas.

Paskatījos uz saviem draugiem. Tie klusi gulēja, ieslīguši sēdekli. Viņu sejas bija mierīgas un laimīgas. Ravils miegā smaidīja. Bet kas ir laime? Cilvēki neatlaidīgi cenšas to sasniegt, brīžiem domādami, ka laime - tā ir materiālā labklājība, brīžiem - ka slava, brižiem fantazē par to visdīvainākajā veidā. Bet cilvēki reti domā par to, ka pilna laime nav sasniedzama un ka laime visiem cilvēkiem ir dota aptuveni vienādās daļās. Viens ir laimīgs, ka dārzā izaudzis labs gurķis, cits - ka kļuvis par prezi­dentu, vēl cits… Viss ir atkarigs no tā, ko mēs uzskatām par laimi. Dievs šajā ziņā mūs visus ir padarījis līdzīgus, tikai ieviesis vienu ļoti svarīgu detaļu - laimes limeni, par augstāko laimi nosakot virzīšanos uz dievišķajām Zināšanām.

Piecēlos, aizgāju uz salona beigām un aizsmēķēju, birdinā­dams pelnus pelnutraukā pie kāda spilgtā kreklā tērpta apaļīga indieša sēdekļa atzveltnes, un ik pa brīdim teicu: «Sorry». Pēc tam atgriezos savā vietā un apsēdos. Caur smadzenēm izskrēja Jurija Ivanoviča lidostā teiktie vārdi:

-Tu, šef, tā ipaši Šambalai zobos nelien! Atcerējos, ka atbildēju: - Šambala ir laba. Tai nav zobu. Bet Šambalas apskāvienos gan būsim.

E. Muldašova - medicīnas zinātņu doktora, profesora, pasaulslavena acu ķir­urga grāmata ir neparasta. Tā absolūti jaunā pavērsienā stāsta par to, kā uz Ze­mes radies cilvēks, kāpēc ir gājušas bojā senās augsti attīstītās civilizācijas, kā vei­dojies gandrīz vai neaptveramais dabas fenomens - somati un cilvēces genofonds, kura uzdevums ir nodrošināt cilvēces at­dzimšanu uz Zemes, ja tā gājusi bojā glo­bālas kataklizmas laikā.