Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

- Es atceros… es iemācījos «Poēmu par kalnu». Vai drikst, es vēlreiz atgriezišos pie tās un nocitēšu dažas rindas, salīdzinot ar to, ko jūs tikko teicāt? - Irina satraucās.

- Protams.

- Es jūtu, ka Cvetajeva zemapziņā vai apziņā zināja, ka Zeme ir dzīva būtne. Vēl vairāk, viņa juta, ka Zeme vaid no mūsu cil­vēciskā grēcīguma:

Ta ka Atlanta, titana vaidošā, Kupris bija tas kalns…

- Visās vietās poēmā Cvetajeva uzsver kalna domas un jūtas. Piemēram:

Kalns bēdājās (kalni ar glūdām Rūgtajām bēdājas brižos, kad jāšķiras būs), Kalns bēdājās par mūsu dūjainām jūtām Ritos, kas maigumā sakļāva mūs.

- Ņemiet vērā, ka Cvetajevu uzskata par lesvaidito, tātad viņai bija pieeja pie Vispārīgajām Zināšanām. Tad, lūk, viņa tik bieži runā par kalna domām un jūtām, ka nevar nepiekrist jums, - kalni ir «Zemes smadzenes». Vēl vairāk, viņa skaidri norāda uz to, ka kalni ar savu prātu vada mūsu dzīvi:

Tā kalns runāja. Mūs sita mēmums. Kalnam spriest mēs atļāvām jau.

- Divās rindiņās viņa attēloja to, ko jūs teicāt par kalnu saistību ar citām kosmiskajām pasaulēm un par to, ka smalkās enerģijas likumi mums atvērsies tikai tad, kad pārstāsim uzskatīt sevi par Dieviem.

Kalns tas bija - veselas pasaules! Dievi atriebjas līdziniekiem!

- Bet pagaidām… mūsdienu zinātnieki ari Krievijā veido viltus zinātnes komitejas (un kas ir tiesneši?), vajā zinātniekus, kuri pēta smalko enerģiju (V. Kaznačejevu, A. Trofimovu, A. Akimovu, G. Šipovu, P. Garajevu, G. Tertišniju un citus), - es piebalsoju.

- Bet Ļaunā un Labā lidzsvars pasaulē taču ir ļoti nedrošs. Pagaidām mēs balansējam, izmantojot vienkāršo cilvēku ticibu taisnīgumam un laimei, bet arvien lielākais ciniķu skaits dara savus melnos darbus, ceļ godā principu «netici ne Dievam, ne vel­nam». Arvien mazāk kļūst romantisku cilvēku ar bērnišķīgi skaidrām acim, viņi pakļaujas apkārtējā vairākuma cinismam un baidās kļūt smieklīgi. Bet Zeme mii romantiskus un tirus cilvēkus, uzskata tos par saviem bērniem un nicina sausās bezdvēseliskās būtnes, kas tiecas sevi cildināt. Kalnu krokas mūs vērtē.

- Nocitēšu vēl kaut ko, - Irina mani pārtrauca:

Gn par stūrakmeni vēl cietāk, Tā kā nomirējs zvērestu gārdz - Lai jums nebūtu laimes šai vietā, Skudras, kas manu kalnu māc!

-M… jā. Bezdvēseliski un bezdievīgi cilvēki patiešām atgādina skud­ras, - es pasmīnēju. - Mēs izpostām kalnus, apbūvējam tos, aizmirstot, ka nesaprātigi ievainojam Zemes Smadzenes. Bet tas vēl nav pats gal­venais. Mēs vēl vairāk ievainojam Zemi ar savām ļaunajām domām. Mēs tik lielā mērā uzskatām sevi par «dabas valdniekiem», tik maz domājam par esibu, ka nevis dzivojam, bet spēlējam dzivi.

- Eh! - nopūtās Irina un atkal citēja:

Bet zem jauno pamatu svara

Spēli neaizmirsis vēl tas.

Ari strupceļā - atmiņa gara!

Laika kalns kalnam piederas.

- (Jn tomēr cilvēki agri vai veļu sapratis, ka visi reliģiskie baušļi ir dzīves pamatā:

Stundā piepešā, laikā nejaustā Būs reiz ģimenei atģist no jauna Pārmērīgo un mūžam augsto Baušļa septītā milzīgo kalnu.

Sarunājoties ar Irinu, es atcerējos jogus, kuru pētīšanai bija veltita mūsu trešā Himalaju ekspedīcija. Varētu šķist interesanti, ka jogi parasti dzīvo kalnos. Tiesa, dažreiz jogus var sastapt ari Indijas līdzenumos, bet arī tie joga spēju veidošanas laikā noteikti aiziet kalnos un uzturas tur ilgu laiku. Indiešu svami apgalvo, ka īstie jogi dzīvo tikai Himalajos un Tibetā, un ari tad ne visās vietās, bet tikai dažās kalnu ielejās.

- Kāpēc jogi dzivo ti­kai kalnos? Kāpēc tieši Himalaju un Tibetas kalni ir viņu mājoklis? - es to­reiz jautāju Indijas svami.

- Himalaju un Tibetas kalnos tikpat kā nav deri- go izrakteņu, toties tie ir Zemes Mīlestības Centrs. Katra Himalaju un Tibe­tas ieleja ir piesātināta ar Mīlestību, kas bagātina un attira cilvēku dvēse­les. No šejienes Milestiba izplatās pa visu zemi un pozitīvi iedarbojas uz vi­sas planētas cilvēkiem. Bet jogi, kuru dvēseles attira Zemes auru no jaunuma, var to darit tikai tad, ja tās ir pārpilnas ar Mīlestību. Kalni viņiem dod savu Mīlestību, - tā gudri un nesaprotami man atbildēja svami.

- Iznāk, ka joga spējas cilvēkā izpaužas tikai Himalaju kal­nos, kas ir piesātināti ar… m… m… Milestibu, vai tā? - es neat­laidīgi prašņāju.

Toreiz es vēl nesapratu, ka šajos no zinātnes tālajos skaidroju­mos slēpjas savdabīga patiesība. Indijas svami ar vārdu «Milestiba» saprot ne tikai jūtas, kas rada trīsas dvēselē, viņiem «Milestiba» ir dzīvibu apliecinošs spēks. Jogi izmanto šo spēku, ilgi un grūti mācoties to apgūt. Kad šis spēks ir apgūts, viņi spēj viegli pārciest salu un badu, palēnināt vai apstādināt savu pulsu un elpošanu, daudzas stundas uzturēties zem ūdens, lasit domas un redzēt auru. Bet pats galvenais - viņu Gars gūst iespēju atstāt savu ķermeni, ieiet Tās Pasaules plašumos un atgriezties atpakaļ.

Acīmredzot jogi patiešām šo dzivību apliecinošo spēku ņem no kalniem, ne jau tāpat vien viņi dzivo tikai kalnos. Jogiem pat ir termins - «kalnu tantris- kais spēks».

- Šajā sakarībā, dabiski, ro­das jautājums - kā jogi iegūst spējas apgūt šo spēku? Mana atbilde, protams, var btit tikai pieņēmums. Tomēr es atļaušos to izteikt - jogi sāk domāt tāpat kā kalni. Es šajā grāmatā jau minēju, ka jogi spēj redzēt do­mas un ka domas mūsu trīsdi­mensiju telpā redzamas trijstūru veidā. Ja nedaudz abstrahēja­mies, tad, skatoties uz kalniem, var redzēt daudzus trijstūrus, jo katra virsotne ir it kā salikta no trijstūru konglomerāta bez sistē­mas (kā pirmajā bridi šķiet). Bet tur ir sava sistēma. Katrs kalnu trijstūris iegriež Zemes un Kos­mosa smalko enerģiju un veido kalnu trijstūrveida domas.

Kādas ir kalnu domas? To zina tikai jogi, kas, manuprāt, spēj tās redzēt un nolasit. Bet, tikko jogs iegūst spēju nolasīt kalnu domas, viņš droši vien ir no sirds pārsteigts, ka kalnu

domas visur rādās tikai tīras. Jogs droši vien priecājas par to, zemapziņā slīdot pa kalnu domām un neatrodot tur domas, kas raksturīgas cilvēkiem, - 999 (skaudību), 666 (alkatibu) un 963 (atvaino, lasitāj, bet es to nosaukšu par riebeklību).

- Ak, cik brīnišķīgi! - droši vien iesaucas jogs. - Cik labi ir dzīvot starp tīrām domām.

Jā, droši vien, ka tā ir. Jā, droši vien kalni patiešām domā tirās kategorijās. Ne jau tāpat vien Indijas svami saka, ka kalni ir piesātināti ar Milestibu. Un ir pilnīgi iespējams, ka ieiešana kalnu domu (tiru domu!) pasaulē piešķir cilvēkam (jogam) apbrīnojamas spējas, kurām pagaidām nav izskaidrojuma. Kalnu spēks ir to tīrībā. Zeme domā ar kalniem.

Es, protams, nevaru paskaidrot, kāpēc tieši Himalaji un Tibeta ir vieta, kuru meklē jogi. Varbūt tur patiešām ir vairāk dzīvību apliecinošā Milestibas spēka. To zina tikai kalni.

Šajā bridi, sēžot pie galda Irinas Kazminas mājās un vērojot,

kā Sergejs Seļiverstovs palidz viņai gatavot ēdienu, es pat neno­jautu, ka ekspedīcijā mēs atradisim ziņas, ka Tibetā ir pastāvējusi jogu valsts, kuras iemītnieki izmantojuši Kailasa tantrisko spēku. Tikai tur, kad es kā skudra, galvu atgāzis, skatišos uz Dievu Pilsētas grandiozajiem monumentiem, es sapratišu māmuļas Zemes domas varenibu.

Jurijs Ivanovičs Vasiļjevs atgriezās no veikala un ar skaļu «uh» uzlika uz galda divus saiņus ar Krievijas cieti kūpināto desu, kuru gatavojāmies ņemt līdzi uz Tibetu.