Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

- cilvēki viņu uztver ka piemeru.

Pirms dažām nedēļām, kad Irina ārstējās CJfā, mēs sirsnigi runā­jāmies, un es teicu, ka, manuprāt, svētais Kailasa kalns domā. No ku­rienes radās ši neprātigā un ārkārtīgi dīvainā doma? Godīgi sakot, es ne­zinu. Nebija nekādu zinātnisku priekš­noteikumu, bet doma radās vien­kārši tāpat, no nekurienes. Ši doma iezimējās tik skaidri un precizi, ka es nevarēju noturēties un tūliņ pa­stāstīju to ļoti intelektuālajai un garī­gi bagātajai irinai.

- Tātad kalns domā. Tiešām, droši vien, ka domā, - atceros tikai, kā viņa noteica.

(Jn vēl es atceros, kā Irina kopā ar aklo itāli Domeniko, kas ari ārstējās pie mums, dejoja rokenrolu. Abi neredzīgie partneri tik labi juta viens otru, izdejojot vissarežģītākās pasāžas, ka ne­varēja noticēt, ka viņi viens otru neredz. Kad deja beidzās, iekar­sušais Domeniko pacēla rokas virs galvas un sauca:

- Viva, russa Irina!

- Malacis, Domeniko! - izdvesa Irina, pavisam aizelsusies.

- Kad Irina atkal tika pie elpas, es pajautāju, kā viņi, viens otru neredzot, dejas laikā neuzgrūdās viens otram.

- Mēs abi domājām tikai par deju un ne par ko citu. Domas pašas mūs vadīja, - Irina atbildēja.

Atceros, tobrīd es iedomājos, ka, iespējams, tur, Tibetā, svē­tais kalns ari pats mūs vadīs, vēlēdamies vai nevēlēdamies parādīt Dievu Pilsētu. Atceros ari, kā atgaiņājos no šīs domas, papurinot galvu.

.

Bet Maskavā Tagankas dzivoklī Irina pasniedza man dažas kserokopijas, un uz tām bija kaut kādi dzejoļi. Tā bija Marinas Cvetajevas «Kalna poēma».

- Par ko tā ir? - es jautāju.

- Par to, ka kalns domā. Kaut kas man iekšā ietrīsējās, un es

iedziļinājos lasīšanā.

Satrūksies - smagums no pleciem velts, Gn dvēsele - sauļup! Ļauj man par bēdu dziedāt vēl, Par manu kalnu!

Kalns tas bija tā kā krūts Rekrūtim, ko šāviņš gāzis. Kalns tas vēlējās sev gūt Lūpas nevainīgas, kāzas

Pieprasīja kalns tūlīt. Gzvarošu klaigu viļņus Ausu gliemežnīcā dzīt Pēkšņi labpatika viņam.

Kalns tas bija - pasaules! Dievs par pasauli ņem dārgi. Kalnā bēdu jautu es. Kalns pār pilsētu slij bargi.

Kā paradīze pasniegtā - To neaiztiec, ja sveļ! Zem kājām kalns mums metās tā Kā aizām nosēts ceļš.

Ar krūmājiem un ķērpjiem

Kā milža ķetnām klāt

Tas ķērās mūsu tērpiem

(Jn pavēlēja - stāt!

Ne skolnieciska Ēdene,

Bet visu vēju vējš!

Kalns vilka lejup - sēdēt? Nē! -

Gar zemi rāva spējš.

Mēs tikai apmulst spējām - Kas kalnam? Nepateikt. Kā svēta savedēja Kalns norādīja - šeit.

Ak, ja būtu skaidri, kā pieņemts, - Tikai pakalns vai paugurs liegs. (Taču runā - ar tieksmi uz bezdibeņiem Kalnu augstumi mēriti tiek.)

Viršu rudajos mudžekļos, sīvās

Skuju ciešanās, gala kam nav…

(Murga augstums - virs visas dzīves Līmeņa.)

- Nem mani! Tavs…

Taču klusie ģimenes prieki, Mazo putnēnu čiepstieni - ak!

Jo kā mīlas debesu iemitniekiem Šajā pasaulē nolemts mums nākt!

Kalns bēdājās (kalni ar gludām Rūgtām bēdājas brižos, kad jāšķiras būs), Kalns bēdājās par mūsu dūjainām jūtām Ritos, kas maigumā sakļāva mūs.

Vēl tas teica, ka jaucas dēmons Šajā spēlē, tai jēgas nav. Tā kalns runāja. Mūs sita mēmums. Kalnam spriest mēs atļāvām jau.

Kalns bēdājās, ka vien par skumjām Kļūs reiz viss, kas ir asins un kvēls. Kalns runāja, ka neatstumjami Mēs. Tevi citai tas neatvēl.

Dzivē, par kuru zinām, sen to mēs, - Tā vien pūlis, bardaks un tirgs. Runāja vēl, ka kalnu poēmas Visas tā radītas ir.

Tā kā Atlanta, titāna vaidošā, Kupris bija tas kalns. Reiz šai pilsētai, pār mums valdošai, Nebūs par kalnu kauns.

Kalns tas bija - veselas pasaules!

Dievi atriebjas lidziniekiem!

Man kā kapakmeni šo kalnu nest.

Bēda sākās no kalna. Kur lai akmeni lieku?

Aizies gadi. (Jn nepiejaucēto Akmeni plakanais akmens mīs. Mūsu kalnu ar žogiem un sētām, Gn ar mājokļiem apspraudis.

Bet zem jauno pamatu svara Spēli neaizmirsis vēl tas. Arī strupceļā - atmiņa gara! Laika kalns kalnam piederas.

Vīnogulāji sāk rēkdami velties, Šļācot lavu, kas naidā kvēlo. Palaistuves kļūs jūsu meitas, Dzejnieki - jūsu dēli.

Gn par stūrakmeni vēl cietāk, Tā kā nomirējs zvērestu gārdz - Lai jums nebūtu laimes šai vietā, Skudras, kas manu kalnu māc!

Stundā piepešā, laikā nejaustā Būs reiz ģimenei atģist no jauna Pārmērigo un mūžam augsto Baušļa septītā milzīgo kalnu.

Kad pacēlu acis, Irina aizrautīgi pajautāja:

- Mu, kā?

Atbildēju uz jautājumu ar jautājumu:

- Kas ir Marina Cvetajeva? Nejaušības pēc esmu bijis ari viņas kapavietā, bet zinu par viņu ļoti maz.

- Cvetajeva? - Irina aizdomājās. - Runā, ka viņa bijusi lesvaiditā. Domas viņai nāca no Turienes.

- Kāpēc es par viņu neko nezinu? Kāpēc skolā?…

- Skolā to grūti uztvert. Bet jūsu dzīve, Emst Rifgatovič, ir veltīta ķirurģijai. Jums nav laika.

- Jā gan.

- Starp citu, Boriss Pasternaks «Kalna poēmu» uzskatīja par Cvetajevas galveno darbu.

- Vai patiešām viņš juta, kas slēpjas šajā poēmā?…

- Juta gan.

- Ko?

- Ka kalns domā.

- Divaina poēma. Tāda sajūta, it kā Cvetajeva uzskata kalnu par dzīvu būtni, - es noteicu, atcerēdamies, kā doma par to, ka kalns domā, atnāca ari pie manis, un baidīdamies atgādināt par to Irinai.

- Jūs taču pats man teicāt, ka kalns domā, - Irina teica, it kā lasīdama manas domas.

- Teicu gan.

- Nu un?

- Nu, šī doma man šķita pavisam neprātiga. Cln patiesībā ir reāli grūti iedomāties, ka kalns, kas sastāv no akmeņiem un klintim, varētu domāt tāpat kā dzīva būtne. Bet, ja ticam Cvetajevai, tā ir.

- Dzeju, atšķirībā no zinātniskiem traktātiem, raksta ar dvēseli, - Irina domīgi teica, - tikai ar dvēseli. Es arī rakstu ar dvēseli, un to, kas tur deg, cenšos pateikt vārdos. Marinai Cvetajevai tātad dvēsele dega par kalnu. Šo dvēseles kvēli viņa arī ielika savā poēmā.

- Tev droši vien ir taisnība, Irina. Lasot talantīgu dzeju, brīžiem nav saprotama vārdu jēga, bet dvēselē kaut kas sāk viļņoties. Tu, cilvēks, centies uztvert dvēseles aicinājuma jēgu, bet nekā nevari to izdarīt, jo dzejolī ietvertā doma ir pārāk negaidīta un neparasta. Ir cilvēki, kas iedziļinās dzejā un gūst ne

ar ko nesalīdzināmu baudu no jūtām, ko nes lidzi šie vārdi, ir tādi, kas dzeju noliek sāņus un uzskata to par augsta stila vārdu salikumu. Bet…

- Bet dzeja, - Irina mani pārtrauca, - laba, talantiga dzeja ir dvēseles saskarsme ar dievišķo - skaistu un satraucošu. Dzejoļos un poēmās redzama dievišķo domu pasaule, kas atnāk pie mums caur mūsu jūtām.

- Padomāsim, - es ierosināju un ieslēdzu savu zinātniski loģisko domāšanu, - padomāsim par avotu, no kurienes nāk Cvetajevas domas par kalnu. Tas ir ļoti svarigi, mēs taču rit lido­jam prom, lai tur, Tibetā, tiktos ar svēto kalnu.

- Labi.

- Nav šaubu, - sāku prātot, skatidamies uz Irinu kā uz lab­vēlīgi noskaņotu tiesnesi, - ka Cvetajevas domas par kalnu nāca

no viņas zemapziņas. Bet zemapziņa, kā zināms, ir saistita gan ar Augstāko Saprātu, gan ar cilvēka apziņu. Caur zemapziņu Augstākais Saprāts (vai kāds noteikts Augstākā Saprāta hier­arhiskais līmenis) ierosināja viņas apziņā pavisam neparastu domu par to, ka pret kalnu ir jāizturas kā pret dzivu būtni. Kāpēc? Tāpēc, ka kalns ir dzīvas būtnes - Zemes - sastāvdaļa. Kā dzīvai būtnei Zemei, dabiski, ir jādomā. Kur ir tās «smadzenes»? Man ir grūti atbildēt uz šo jautājumu, jo manam prātam ir grūti aptvert no cilvēka domāšanas atšķirigo planetāro domāšanu. Tomēr es nevaru izslēgt, ka tieši kalni pilda savdabīgu «planētas smadzeņu» lomu. Kalnu virsotnes stiepjas augšup, it kā nodrošinot sakarus ar Augstāko Kosmisko Saprātu, bet to pamats grimst planētas ķermenī un iedarbojas uz to. Es nevaru izslēgt ari to, ka kalnu grēdu ģeogrāfiskās formas, tāpat arī katras virsotnes forma un izmērs, nav haotisks klinšu un akmens bluķu sablīvējums. Tā ir precīzi saplānota un harmoniska sistē­ma, kuru mēs pagaidām diemžēl nesaprotam. Pagaidām! Kaut kad, agrāk vai vēlāk, cilvēce iepazīs smalkās enerģijas likumus, sapratis tās neiedomājamo spēku un varu pār matēriju, iemācīsies reģistrēt Dieva raditās hologrāfiskās programmas, saskaņā ar kurām ir radits ne tikai cilvēks, bet ari planētas. Bet smalkā enerģija ir ipaša enerģija, tā nav ne zirgspēks, pat ne elektrība. Smalkās enerģijas apgūšana padara cilvēku gandrīz visvarenu un gandrīz visu zinošu. Bet… jāizpilda viens noteikums - jādzīvo ar tīru dvēseli un nedrikst uzskatīt sevi par Dievu.