Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

- Es, lūk, gāju pēc desas un domāju: vai dabūsiet muitai cauri spirtu vai ne? - viņš teica.

- Dabūsim. Pieredze jau ir. Es visu spirtu pārlēju minerāl­ūdens plastmasas pudelēs. Teiksim, ka tas ir ūdens, - atbildēja Seļiverstovs.

- Bet ja paostīs?

- Vēl nekad nav ostījuši.

- Nu tad jau labi.

No virtuves atskanēja Irinas balss:

- Zēni, pie galda!

- Vai Ravilu un Rafaelu Gajazoviču gaidīsim?

- Nu nē. Gajazovičs ir briesmīgi sīkumains un vēl ilgi maisīsies pa veikaliem. Kamēr visas instrukcijas pārlasīs… (Jn, kad atnāks, vēl katrs pa pusstundai dušosies, it kā gribētu nomazgāties tā, lai pietiek visam ekspedīcijas laikam, - pārliecināti piezīmēja Jurijs Ivanovičs.

Pie galda mēs ar Irinu pastāstījām pārējiem par kalniem, kas domā.

- Tas ir dīvaini, - teica Seļiverstovs. - Ļoti dīvaini. Mani kalni rada trisas. Vienmēr, kad esmu kalnos, skatos uz tiem ar kaut kādu sajūsmu. Es noliecu galvu kalnu priekšā un nevaru izturēties pret tiem kā pret nedzīvām klintim. Bet man pat prātā nenāca, ka kalnos mēs staigājam pa Zemes smadzeņu krokām.

- Starp citu, Sergej Anatoļjevič, vai tu kādreiz esi redzējis cil­vēka smadzenes? - Jurijs Ivanovičs pajautāja.

- Nu, attēlus esmu redzējis. Kas tad ir?

- Bet dzivas?

- Nē. Es taču neesmu patologanatoms.

- Vispār jau patologanatomi atver galvaskausus mirušiem, ne jau dzīviem cilvēkiem, - Jurijs Ivanovičs izmeta repliku.

- Nu, kas tad ir? - Seļiverstovs bija nedaudz sašutis.

- Tas, ka neviens cits, izņemot ķirurgus, dziva cilvēka sma­dzenes ieraudzīt nevar, toties Zemes smadzenes redz ikviens. Bet tikai alpīnistiem un tūristiem, kāpjot kalnu virsotnēs, ir iespēja saskarties ar kalnu domas spēku.

|

- Paklau, tā taču ir taisnība, kalna virsotnē cilvēku patiešām

pārņem eiforija, kas nav salī­dzināma ne ar ko citu pa­saulē, - satraukti teica Seļi­verstovs. - Kāpēc ši eiforija rodas? Ne jau tikai no tā, ka alpīnists, sevi pārvarēdams, ir ticis līdz virsotnei, bet ari no tā, ka virsotnē cilvēks sāk just kalnu domas. Bet tās domas ir saldas, tāpēc, ka ir tiras.

- Ši eiforija lidzinās orgas­mam seksa laikā, - daudz­nozīmīgi iestarpināja Jurijs Ivanovičs. - Es taču ari esmu bijis virsotnē.

- Jurij Ivanovič, es tālāk šo domu neattīstīšu, - smiedamies

sacija Seļiverstovs, - pateikšu tikai - Himalaju jogi mums stāsti- ja, ka Tā Pasaule esot saldāka par seksu. Ko no tā var secināt?

- Ko tad?

- Ka cilvēks kalna virsotnē saskaras ar To Pasauli, tā, lūk!

- Un patausta to ar roku, vai?

- Tad ne jau, - Seļiverstovs paskatījās uz Juriju Ivanoviču. - Kad cilvēks stāv kalna virsotnē, viņš it kā stāv trijstūra virsot­nē un it kā saskaras ar kalnu trijstūrveida domām, kas saistās ar domām par Kosmosu, un daļēji ari ar To Pasauli. Tāpēc cilvēks kalna virsotnē jūt savu vienotibu ar Dievu un zemapziņā aptver Esibas būtību. Tāpēc par virsotņu eiforiju sauktās jūtas ir neaiz­mirstamas. Cilvēki, kas tās ir izjutuši, kļūst it kā par kalnu vergiem un katru gadu rāpjas virsotnēs, lai vēl un vēlreiz uzņem­tu sevi Visaugstākā burvigumu.

- Skaisti runā, - Jurijs Ivanovičs nokomentēja. - Es tikai pateikšu, ka starp man pazistamiem alpinistiem ir tik daudz kalniem nolemtu maniaku, ka man tas šķiet gluži vai nepieklājīgi.

- Tu par to esi pārliecināts?

- Atceros, kā viens eksaltēts alpiniists reiz dzeršanā atzinās, ka viņam ir sapnis - mirt Everesta virsotnē. Mani arī sauca līdzi.

- Vai tad viņš tur gāja bojā?

- Tad nē jau. Viņam nepietika naudas.

- Kā to saprast? - brinijās Seļiverstovs.

- Lieta tā, ka par uzkāpšanu Everestā vajag Nepālas valdībai samaksāt 50 tūkstošus dolāru. Bet viņam nebija tādas nau­das, - paskaidroja Jurijs Ivanovičs.

- Vai tad viņš tev prasīja to naudu?

- Nē. Piedāvāja iet ar viņu kopā un dalīt laimi uz pusēm… bojāeju pašā augstākajā virsotnē uz Zemes. Runāja bez aplinkiem.

- Nu, un ko tu?

- Ko es? Vai tad es jucis esmu, vai? Lai es maksātu par savu bojāeju! (Jn viņam arī naudu nedevu. Es jau neesmu idiots, lai sponsorētu pašnāvību. (Jn arī tādas naudas man nekad nav bijis.

- Gn viņš atrada naudu šai… šai lietai?

- Nē, vēl arvien staigā sveiks un vesels.

- Ak… tā…

- Vai tad mums uz Zemes nav ko darit? Pats taču, Sergej Anatoļjevič, teici, ka Dievs, radī­dams cilvēku, vēlējis viņam sekot postulātam - realizē sevi pats. Bet šis alpīnists, kas vēlas skaistu nāvi kalnos, labāk būtu padomājis par māti, bērniem un sievu… tas ir pretdabiski un arī pret Dievu.

- Ziniet, kas man alpīnistos nepatīk, - Seļiverstova seja kļuva nopietna, - virsotņu ieka­rošanas gars. - Es to iekaroju! Bet, ja padomājam, ka Zeme ir dziva būtne, tad mēs, cilvēki, esam tās bērni un termins «ie­karošana» skan vismaz muļķīgi un augstprātīgi. Iekarot domājošu būtni, kas tevi ir radījusi…

Klausoties Seļiverstova vārdos, es uz bridi aizdomājos par to, ka ari pats savulaik esmu «iekarojis» daudzas virsotnes, un, tā kā man bija paradums no katras virsotnes paņemt kādu akmeni, man ir «iekaroto virsotņu akmeņu» kolekcija. Man kļuva kauns, ka visu mūžu esmu lietojis teicienu «iekarot virsotni», lai gan krievu valodā ir pilnigi normāls teiciens «uzkāpt virsotnē». Es, protams, biju dumjš un nesaprātigs, kad spēku izsikumā rāpos pa kalnu kraujām un domāju - nu vēl mazliet, vēl pavisam mazliet - un virsotne man pakļausies. Virvēm apkāries, es kalna virsotnē biju eiforijā, gavilēju un skaļi kliedzu. Man likās, ka kalns man ir pakļāvies.

Pamazām, gadiem ejot, es kļuvu nedaudz gudrāks un sāku uzlūkot kalnu virsotnes ar neizprotamas pielūgsmes sajūtu, it kā lūdzot virsotni, lai atļauj man nokļūt lidz pašai augšai. Es primi­tīvā veidā saucu to par kalnu pieredzi, saprotot, ka kāpšanā viss atkarigs no laika, kas kalnos ļoti strauji mainās, brižiem sodot kalnā kāpēju ar nāvi nesošu vētru. Manā galvā nereti parādījās mistiskas domas, bet, kad man, piemēram, visnepiemērotākajā brīdī uz klints sāka pretigi sāpēt apsaldētās kājas, es sāku pie sevis čukstēt: «Dieviņ mīļais, palīdzi!» vai «Kalns! Palaid mani!».

(Jn tikai tagad, kad sazin no kurienes radusies doma par to, ka «kalns domā», un Marinas Cvetajevas poēma iedarbināja manu iztēli, es sapratu, ka kalnu nevar ne iekarot, ne pakļaut. Tas ir nepakļaujams un milzigs. Kalns ir vienkārši jāmīl, bet uzkāpšana virsotnē jāuztver kā laime, kas tev sniegta, un kā brīnišķīga iespēja saskarties ar kalna tīro domu, kas tieši saistī­ta ar Mūžīgo. Protams, var priecāties arī par to, ka esi pārvarējis spriedzi, aukstumu un visas briesmas, sajuties kā īsts vīrietis, bet visvairāk ir jāpriecājas par to, ka kalns ir ļāvis tev uzkāpt līdz pašai virsotnei, lai tu sajustu kalnu vareno prātu. Bet kalns atjauj tikai tad, kad tu ej pie tā ar tiru dvēseli.

Doma par to, ka pie kalna ir jāiet ar tīru dvēseli, stipri iesēdās manā apziņā. Es sāku iztēloties svēto Kailasu un analizēt pats sevi - vai varēšu pie tā pieiet ar tiru dvēseli? Es pat sāku uztrauk­ties, jo sapratu, ka ari manā dvēselē ir pietiekami liela grēku kārta. Vai es varēšu? Vai, ieraugot svēto Kailasu, es varēšu nomest lidz pēdējai robežai materializēto eiropeisko aplombu?

Bet tad es sevi pieķēru pie domas, ka, ja jau esmu sācis par to domāt, tad varēšu pieiet pie svētā kalna ar tiru dvēseli. Kļuva vieglāk.

«Tad varbūt svētais kalns atklās savus noslēpumus! Tad, iespējams, mēs varēsim ieraudzit to, kas neiekļaujas citu cilvēku redzeslokā! Ko mēs varēsim ieraudzit? Vai Dievu Pilsētu? Vai ieeju leģendārajā zemzemes Varā, kur no jauna tika klonēts cil­vēks?» es prātoju.