Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

visiem un visam. Ko darit ar tādiem? Padomju laikos, kā tu atceries, bija alkoholiķu darba nometnes, kur viņus ieslodzija piespiedu kārtā pēc radinieku lūguma. Lai cik slikti es neattiek­tos pret visu, kas saistīts ar komunismu, tomēr tāda nežēliga prakse ir daudz labāka par tagad izplatīto spriedelēšanu par cil­vēktiesībām . Jāsaprot, ka hronisks alkoholiķis vai narkomāns jau vairs nav cilvēks, bet gan sātans. Tāpēc šādas darba reabi­litācijas prakses atjaunošanai būtu jēga, un šis iestādes varētu nosaukt par «sātana kalpu nometnēm». Lai arī sātana kalpi pa­strādā to cilvēku labā, kas baro viņu sātanam atdevušos miesiskos apvalkus. Varbūt daži ari spēs pielikt dzeršanai pun­ktu, jo sapratis, cik pretigi ir uzturēties sev līdzīgu «kalpu» sabiedribā, kur nav iespēju dabūt labo cilvēku enerģiju, kas rodas no žēluma un pār­dzīvojumiem. Bet mēs ar viņiem noņemamies, kā vien mācēdami, un žēlo­jam, žēlojam un vēlreiz žēlojam.

- Bet arī alkoholiķu un narkomānu vidū ir talan­tīgi un pat ģeniāli cilvēki. Ko darīt ar tiem?

- Jā, tādi ir - un pavisam ne tik reti. Kad ģeniāls cilvēks pārvēršas par alkoholiķi? Parasti tad, kad viņa radošais poten­ciāls izsīkst, bet viņš to nevar psiholoģiski pārdzi- vot, jo vairs nejūt dievišķās dzīvīgās domas brīnišķīgo

pulsēšanu, un bez tās viss šķiet pelēks un tukšs. Kāpēc tā notiek? Tā ir Dieva, griba, jo katrs cilvēks uz Zemes pilda savu misiju. Tomēr ļoti bieži tā notiek tāpēc, ka ģeniāls cilvēks, pats to nemanot, palēnām saslimst ar «zvaigžņu slimību»… un Dievs pārstāj rosināt viņa ģeni­ālo iztēli. Ir divas ģeniālu cilvēku kategorijas: nerealizējušies un rea­lizējušies ģēniji. Ja nodzeras sevi nerealizējis ģēnijs, tas ir likum­sakarīgi, jo ģenialitātei vajadziga ari darba mīlestība un pašatdeve. Bet, ja nodzeras sevi realizējis ģēnijs, - tas ir nonsenss, sāpigi aiz­vainojošs un līdzcietību radošs nonsenss.

- Kāpēc tu teici - līdzcietība, nevis - žēlums?

- Līdzcietība ir tīras jūtas, kas spēcina cilvēka dievišķo pirm­sākumu, bet žēlums izdabā sātaniskajam pirmsākumam.

- Bet šīs jūtas ir tik lidzīgas.

- Te būs viens piemērs. Es operēju slaveno ziloņu dresētāju Terēžu Durovu, kura gandriz bija zaudējusi redzi. Viņa bija pār­cietusi tik daudz traumu! Lācis pārkoda celi, zilonis iesita ar

snuķi, bija ari daudzas citas traumas. Man prātā palikuši viņas vārdi: «Nežēlojiet mani, mīļie. Tā es vēl pārstāšu cīnīties. Lidzi ciest varat.» Ši vīrišķīgā sieviete dziļi dvēselē saprata, ka žēlums nav nekas labs.

- Viņa atguva redzi?

- Jā. Viņa atkal strādā cirka arēnā.

- Lieliski.

- Kopā ar viņu palātā gulēja arī odesiete Toņa Karpova - jauna, skaista sieviete. Ļoti slima un gan­drīz akla. Ja viņa kaut vienu reizīti būtu žēlo­jusies! Nekad. Lidz mak­simumam izmantodama atlikušo redzi un nepie­vērsdama uzmanibu sā­pīgajām spazmām kājās, viņa skraidīja pa slimnīcu un palīdzēja citiem slim­niekiem. Jūtot viņai līdzi, mēs speciāli viņai izvei­dojām lielu zinātnisku eksperimentu, izstrādā­jām jaunu ārstēšanas me­todi - un slimiba atkāpās. Toņa redz un jūtas labi. Viņas ar Terēzi sadrau­dzējās, atrada viena otru.

Veners iebīdīja ugunī apdegušu pagali un pa­jautāja:

- Samircis neesi? Līņā taču. Pavisam samācies.

- Drusciņ esmu. Bet pie ugunskura ir silti. Žūstu.

- Kā tu varētu definēt līdzcietību un žēlumu?

- Definēt? - sāku domāt. - Līdzcietība ir līdzdalība cita cilvēka bēdās, aicinot viņu uz cīņu, bet žēlums - līdzdalības centieni, iekšēji atzīstot situācijas bezizeju. Tāpēc mēs nekad nedrīk­stam padoties! Nekad! Pat domu nevar pieļaut, ka nav izejas. Ļoti svarīgi ir nepieļaut šādu domu, pretējā gadījumā mūsu līdzcietība pārvērtīsies žēlumā un aizies uz slimibas sātaniskā pirmsākuma krājkasiti. Kā ārsts es zinu, ka žēlumu izraisošs slimnieks nekad neizārstēsies, bet tādi kā Terēza Durova un Toņa Karpova var uzvarēt pat visbezcerīgāko slimibu. Bieži vien es pret pacientiem esmu diezgan rupjš, bet tikai pret tiem, kas apelē pie žēluma. «Pesimistus es neārstēju,» - es nereti saku un parādu durvis. Pacientam ir jācīnās kopā ar ārstu.

- Cilvēkam lemts daudz ciešanu. Piramidas…

Pesimistus es neopereju!

- Sātaniskais pirmsākums viegli ieiet cilvēkā, bet laukā nāk ar ciešanām. Tās jāuztver kā pašas par sevi saprotamas. Starp citu, daudzi ekstrasensi saka, ka viņi jūt un diagnosticē svešo sātanisko pirmsākumu cilvēkā. Viņi cenšas to padzīt. Bet ekstrasensi bieži vien ir pārāk inteliģenti, manipulējot ar rokām un kaut ko čukstot. Taču bieži vien vajag psiholoģiski ļoti spēcī­gi iedarboties uz cilvēku. Tāpēc es pieļauju, ka drīz vien medicī­nas praksē parādīsies šamanismam līdzīgas ārstēšanas

metodes, bet ārsts, bruņojies ar tamburinu, gaismas at­spīdumā dejos lidz spēku izsīkumam, dzenot no pa­cienta laukā sātanisko pirm­sākumu. Lai cik smiekligi tas reizēm neliktos, tautas ārst­niecības metodēs slēpjas dziļa zemapziņas jēga.

- Bet kāpēc vienā valstī alkoholiķu ir vairāk, citā - mazāk? Kāpēc ir ciemi, ku­ros visi dzer? Vai patiesi informsomās iedarbojas ar atlasi?

- Šajā sakarībā, man šķiet, jāņem vērā, ka alkoholiķi (vai narkomāni) nav tikai svešu ļauno domu upuri, bet ari paši ir spēcīgi ļaunas (negativas) psihiskas enerģijas avoti. Svešā sātaniskā informācija viņos ari domā, un domā tikai ļaunās kategorijās. Šīs acīmredzami svešās sātaniskās domas ir īpaši patogēnas, bet informsomās, kas no tām veidojas, īpaši kaujasspējīgas, caursitot citu cilvēku aizsarg- apvalku un pārvēršot viņus par alkoholiķiem (vai narkomāniem). Jauns alkoholiķis (vai narkomāns) rada sev līdzigu, un tālāk notiek ķēdes reakcija.

- Var teikt, ka ar alkoholismu var it kā inficēties.

- It kā jā, ja alkoholiķi žēlo un viņam izdabā. Bez tam šeit parādās ari fenomens, ko sauc par «simtā pērtiķa koncepciju». Atceries, kad noteikts pērtiķu skaits uz Japānas salas sāka mazgāt batātes, pēkšņi notika kvalitativs lēciens - visi pērtiķi uz šis un citām tuvākajām salām sāka mazgāt batātes bez kādas ierādišanas. Tāpat var notikt ari ar alkoholismu - kad alkoholiķu

skaits kādā vietā sasniedz noteiktu skaitu, notiek kvalitatīvs lēciens, un visi viena ciema un tuvējo ciemu cilvēki kļūst par alkoholiķiem. Ar ko tas saistīts? Notiek tāda kaujasspējīgo informsomu sablīvēšanās, ka tās masveidā sāk uzbrukt katram cilvēkam. Ne jau katrs var noturēties pret šādu uzbrukumu, kas cilvēku pārvērš par alkoholiķi.

- Vai tā var būt?

-Atceries, Vener, ciemu Išimbaiskas rajonā, Baškīrijā, nu to, kurā ieklidām pārgājiena laikā, kad pārvilkām laivas no Nugušas uz Zaļimu. Atceries to šausmīgo skatu - salauzti žogi, pussabrukušas mājas, izbadējušās govis, mēsli lidz ceļiem, jautājumi, vai mums ir spirts, uzblīdušas sejas ar salkani pretīgiem skatieniem. Bet iecirkņa ārste stāstija, ka ciemā dzer visi, pat vecenītes, un viņas galvenais darbs ir intravenozi «atkačāt» cilvēkus no smagām paģirām. Alkoholiķu ciems.

- To es lieliski atceros. Tāda sajūta, ka ciems ir spitālīgs un ikviens, kas tur apmetīci^ uz dzīvi, kļūs par alkoholiķi. Tur nu

gan varēja noticēt, ka alko­holisms ir lipiga slimiba. Droši vien informsomās tur lidinās uz katra soļa.

- Tas ir sātana kalpu ciems. Dzivot tur ir vienkārši bistami.

- Vai tas viss patiesi notiek tādēļ, ka uz Zemes ir uzceltas piramidas? - Veners bija nesaprašanā.