Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

- Kāpēc?

- Sākšu nedaudz aplinkus. Kad es Novosibirskas aka­dēmiskajā pilsētiņā tikos ar akadēmiķi Vlailu Petroviču Kozirevu, viņš stāstija, ka pastāv tā saucamās informsomas. Kas tās tā­das? Tie ir informācijas sablīvējumi, to daba zinātnei nav zināma, tās var pārraidities telpā. Jau 60. - 80. gados V. P. Kaznačeva skola atklāja tā saucamo «citopātisko spoguļa efektu». Zinātnieki divos hermētiskos traukos ievietoja vienādas šūnu grupas un pēc tam vienu no tām inficēja ar virusu. Kad pirmā šūnu grupa saslima, ari šūnas otrā traukā saslima, it kā būtu «inficējušās ar vīrusu». Ar ko «inficējās» otrā šūnu grupa? Ne jau ar vīrusu, jo kontakta tur nebija. Tā «inficējās» ar infor­māciju, kas nāca no slimo šūnu grupas.

- No tā var secināt, ka slims cilvēks var «inficēt» veselo ar slimības informāciju, kas plūst no viņa, - satrūkās Veners.

- Pagaidi. Ļauj pastāstīt vēl dažus piemērus. Maskavas zi­nātnieks, akadēmiķis Genādijs Kipors iedarbojās uz visvien­kāršākajiem vienšūnas organis­miem, kurus latīņu valodā sauc Paramecium caudatum, ar Akimova torsionu ģeneratoru, kas izstaro smalko enerģiju. Šajos dzīvajos organismos radās bojāju­mi. Bet visinteresantākais bija tas, ka tādi paši bojājumi radās tādos pašos dzīvajos organismos, kas atradās otrā Maskavas malā. Pie tam radās zibenīgi. Iznāca tā, ka informācija par bojājumiem momentā tika pārraidita sugas brāļiem un tie arī saslima. Akadēmiķis teica, ka pēc tam viņš patiesi noticējis Dieva esamībai.

- Pārsteidzoši.

- Mani draugi Maskavas zinātnieki Pjotrs Garjajevs un Georgijs Tertišnijs atklāja, ka informācija par cilvēka spermas bojājumiem, iedarbojoties uz to ar speciālu aparātu, pārraidās teleportācijas ceļā. Šis fakts izpaudās tādējādi, ka spermas īpašniekam un visiem viņa ģenētiskajiem radiniekiem Krievijas un Gkrainas teritorijā tempe­ratūra paaugstinājās lidz 41 °C.

- Iznāk, ka seksuālās perversitātes…

- Ko nu seksuālās perversitātes! Vispār uz smalko enerģiju balstita tehnoloģija drīz vien var sasniegt tādu līmeni, ka iegūs bistama ieroča rak­sturu. Ja, piemēram, va­jag kādu nogalināt, var pie tā cilvēka aizsūtīt prostitūtu, kura «dabūs» viņa spermu. (Jz šo sper­mu var iedarboties ar smalko enerģiju. Ar to būs pietiekami, lai cil­vēks (spermas ipašnieks) stipri saslimtu un nomir­tu. Pilnīgi iespējams, ka bojā aizies arī visi viņa ģenētiskie radinieki. (Jn pats bries­mīgākais irtas, ka šo slepkavniecisko darbu var paveikt jebkurā zemeslodes vietā, jo smalkajai enerģijai, kas šo informāciju pārnes, attālums neeksistē. Var rikoties ari vienkāršāk - sasvei­cinoties ar šo cilvēku, kaut vai ar nagu noskrāpēt dažas šūnas un izdarit ar tām to pašu, ko ar spermu. Tādēļ smalko enerģiju tehnoloģijas izmantošana ir ļoti bīstama. Ļoti! Cilvēkiem ir pārāk daudz ļaunu domu. Pārāk daudz! Nedod Dievs, ja progress aizvirzīsies šajā zinātnes virzienā!

- Droši vien vajag aizliegt tādus pētijumus.

- Tas nav iespējams. Pētīs pa kluso slepenpolicijas aizsegā. Pamēģiniet Irākai ko aizliegt!

- Bet ko tad lai dara? - negaidīti pajautāja Veners.

- Varu tev atbildēt, - es teicu, - bet ļauj man pastāstīt tev vēl par dažiem faktiem. Divi akadēmiķa V. P. Kaznačeva skolas zinātnieki (L. P. Mihailova un J. N. Čeredņičenko) pētija eks­trasensu ietekmi uz cilvēka nieres šūnu kultūru. Starp citu, šūnu kultūras pētījumi dod ļoti ticamus rezultātus, jo savairojušās šūnas var saskaitīt. Noskaidrojās, ka pozitīvie ekstrasensi (labās fejas un citi) veicina šūnu vairošanos, bet negatīvie ekstrasensi (enerģētiskie vampīri un viņiem līdzīgie) apstādina šūnu reģe­nerāciju un izsauc pat šūnu bojāeju.

- Vai šie dati ir ticami?

- It kā jā. Publicēti cienījamā žurnālā. Abiem zinātniekiem ir laba nopietnu pētnieku reputācija.

- Ja ticam, - Veners noteica, - tad var saprast, kāpēc mēs nespējam panest dažu cilvēku sabiedrību. Tātad viņi rada ne vien organisma enerģiju disbalansu, bet veicina šūnu bojāeju, tas ir - viena šūna pēc otras nogalina tavu organismu. Man bija draugs, kura sieva… Tādu piemēru ir daudz. Interesanti, kāds ir šis negativās enerģētiskās iedarbības mehānisms?

- Grūti pateikt, - sāku domāt. - Tas meklējams neizzinātā

sfērā. Tomēr es domāju, ka no tā saucamajiem enerģētiska­jiem vampīriem nāk ļaunas domas, viņi tās ne tikai izstaro, bet savāc «kaujasspējigos sa­blīvējumos» - informsomās, un kontaktā ar tām veselās cilvē­ka šūnas sāk slimot un iet bojā. Bet es gribētu pastāstīt vēl vienu piemēru.

- Kādu?

- Drunvalo Melhisedeks grāmatā «Senais dzivības zieda noslēpums» apraksta tā sau­camo «simtā pērtiķa koncepci­ju». Tās būtība ir šāda. Kosimas salā, Japānā, dzivoja pērtiķu kolonija. Zinātnieki deva tiem saldos kartupeļus (batātes), tos vienkārši nosviežot smiltis. Pērtiķiem patika batātes, bet nepatika smiltis un netīrumi. Tad pērtiķis, vārdā Imo, aptvēra, ka šo problēmu var atrisināt, batāti nomazgājot. Viņš šo triku iemācija otram pērtiķim. Driz vien jau daudzi pērtiķi mazgāja batātes. Pēc tam pēkšņi, kad pērtiķu skaits,

kas to darīja, Kosimas salā sasniedza kritisko lielumu (kuru zinātnieki nosacīti apzimēja ar 100), visi šis salas pērtiķi sāka mazgāt batātes bez jebkādas ierādišanas. Bet pats interesantākais bija tas, ka tai pašā laikā ari pērtiķi uz citām salām sāka mazgāt batātes.

- Interesanti! - Veners pakasīja pakausi.

- Bez tam, - es turpināju, - Drunvalo Melhisedeks min analoģi­ju ar cilvēkiem, piezimējot, ka, gadijumā, ja vienā planētas vietā kāds izgudro kaut ko sarežģītu un svarīgu, Zemes otrā pusē kāds cits izgudro to pašu, izmantojot tos pašus principus un mērķus. Katrs izgudrotājs parasti saka: «Tu man to esi nozadzis.» Bet ir kaut kas tāds, kas mūs apvieno.

- Un kas tad ir šis Kaut kas? Domu Pasaule?

- Jā, Domu Pasaule. Tieši tur, mūsu planētas Domu Pasaulē, katra doma momentā tiek pārraidita, un ir vienalga, vai tā ir baktērijas, šūnas (tās ari domā!), pērtiķa vai cilvēka doma. Mēs dzīvo­jam neredzamajā Domu Pasaulē, nepārtraukti jūtam tās mutuļošanu un priecā­jamies par labajām domām vai atkaujamies no slikta­jām…

- Pagaidi, - Veners mani pārtrauca, - tu gribēji at­bildēt uz manu jautājumu, bet neatbildēji, sākot stāstit piemērus.

- Kādu jautājumu?

- Saskaņā ar piemē­riem, par kuriem tu stāstīji, rodas priekšstats, ka «infi­cēties» ar slimības informāciju var no jebkura cilvēka. Jo slims cilvēks, kā tu teici, ir informsomu - patoloģiskas informācijas sablivējumu - avots, un tie var pārraidīt viņa slimību. Vai tiešām cilvēks ir tik neaizsargāts?

- Domāju, ka ne, - es iebildu. - Augstākajam Saprātam bija jāizveido individuāla aizsardzība no svešas informācijas ietekmes, pretējā gadījumā cilvēks nevarētu izdzīvot. Pie tam šis mehānisms, man šķiet, ir ļoti sens, un tā saknes stiepjas Tās Pasaules viļņveida dzivibas formu neierobežotajā pagātnē. Tāpēc aizsargmehānismam, kas cilvēku sargā no svešas infor­mācijas, ir jābūt visai pilnigam, tam jāietver sevī pats labākais no milzīgā dabas evolucionārā darba, radot nemiesisko cilvēku, tas ir - Garu. Zemes dzives variantā tāds aizsargmehānisms acīmredzot ir saglabājies. Tas droši vien ir lokalizēts cilvēka Garā un Dvēselē un netieši ietver smadzeņu balto vielu, kas atbild par zemapziņu. Katru minūti, katru sekundi un katru mir­kli mēs zibenīgi caur šo aizsargapvalku izsijājam milzīgu daudzumu svešas informācijas, nekļūdīgi nosakot slimību rosi­nošo vai citu kaitīgo informāciju, un atsijājam to. Informatīvi ļoti spēcīgais aizsargapvalks spēj tikt galā ar šo darbu, nenoslogojot mūsu apziņu un tikai dažreiz dodot intuitīvus signālus patikamu vai nepatīkamu sajūtu veidā.