Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

Sākumā šķiet divaini, ka Dievs ir nolēmis pieļaut pilnigu domu brīvību un domām sekojošos darbus, ka viņš nav sācis vadit mūsu domas, atšķeļot negatīvās un ļaunās. Ja tā būtu, nebūtu soda par grēkiem. Bet Dieva eksperimenta būtība jau ir tieši tāda, ka daļiņa no Dieva ir iekļauta katrā no mums un katram no mums ir dota iespēja un tiesības attīstities, lai pa Domu Pasaules gradācijām virzitos arvien augstāk un augstāk un attaisnotu mūsos ielikto postulātu - cilvēks ir pašattīstošais pirmsākums.

Pa roku sāka rāpot skudra.

«Cik gan maza nozī­me šai skudrai ir cilvēka mūžā! Ja es to nospie- dišu, nekas nenotiks, pat sirdsapziņa nemocis,» es domāju.

Paņēmu skudru pirk­stos un sāku to pētīt.

«Interesanti, ko šobrīd domā šī skudra? Vai sa­prot, ka viņai draud briesmas? Varbūt viņa tic…»

Aizmetu skudru tālāk no ugunskura, lai tā savas muļķības dēļ nepielien tam pārāk tuvu. Galvā iešāvās doma:

«Grandiozajai un visaptverošajai Domu Pasaulei mēs droši vien šķietam tādas pašas skudras, un mūsu visdziļākie centieni droši vien atgādina to, ko es tikko domāju par skudru - ka tikai tā savas muļķības dēļ līdz ugunskuram neaizrāpotu. Acīmredzot Domu Pasaule, kas caurauž visas pasaules un kurā mēs dažreiz ceļojam sapņos, līdz zināmam laikam izturas pret mums iecietī­gi un miloši. Bet, ja mūsu mazā Zemes pasaulīte (tikpat maza, cik maza priekš mums ir skudra) kļūs par ļaunu domu avotu, tad lielā Domu Pasaule iedarbinās planētu Zemi un piespiedīs to atbrīvoties no domu ļaunumu izstarojošās cilvēces ar apokalipses palidzibu, tāpat kā mēs atbrīvotos no visām uz pasaules esošajām skudrām, ja tās kļūtu par epidēmijas cēloni.

Jau četru apokalipšu garumā cilvēce mācās dzivot ar labām domām sirdi, bet nekādi nevar iemācities. Kaut kāds visuresošs velnišķīgs spēks vedina un kūda cilvēkus uzskatīt sevi par Dieviem, pat ja gūti tikai kādi pavisam niecigi panākumi, un novērsties no īstā Dieva, lai gan tas principā ir muļķīgi. Cilvēki nekā nespēj aptvert, ka eksperimentāla dzīve uz Zemes nav visa pasaule, ka pasaule ir mil­jardiem reižu lielāka un cil­vēce par savu radīšanu pir­mām kārtām ir parādā vis- pārkosmiskajai dzivei, kuru visās tās variācijās apvieno Domu Pasaule.

Ja mēs to saprastu! Nu kaut vai dažreiz! Nu kaut vai, pirms sākt plosīties un apvainot savu nemilamo sievu visos grēkos, kādi vien ir uz pasaules! Vai pirms, viltīgi piemieguši acis, sākam apzi­nāti melot, padarot mums priekšā stāvošo cilvēku par stulbu ēzeli. Ari tad būtu labāk. Tad apokalipšu nebū­tu. Tad nevajadzētu veidot Sambalu, atlasot Labākos no Labākajiem un nepievēršot nekādu uzmanibu pārējo cil­vēku mokām un ciešanām, kuru seja pat nāves priekšā nespēj nomest ļaunuma un niknuma masku. Bet cilvēki nesaprot, ka Domu Pasaule patiesi eksistē un ka tā darbojas. Cilvēki var atzit Domu Pasaules pastāvēšanu, ja viņiem to cenšas iekalt katru dienu (kā es to daru šajā grāmatā), tomēr viņi to nepieņem savā dvēselē. Vismaz tuvākajā nākotnē tas nenotiks, jo kaut kas dziļš (un nesaprotams) tam traucē. Jau četras Cilvēku Rases, ieskaitot diženos lemūriešus, nav spējušas

ar dvēseli pieņemt šo pasauli, kuras dzīvē viņi, būdami tās sastāvdaļa, piedalās katru sekundi. Jau četras reizes dievišķais eksperiments fiziskās zemes dzives radišanā un pašattīstībā ir nokļuvis pilnīgas izgāšanās priekšā, kad pēc apokalipses tikai reklonēšanas ceļā izdevās cilvēci atjaunot. Kāpēc tā? Tāpēc, ka netika saprasts un novērtēts, cik liela nozīme ir dzivošanai har­monijā ar Domu Pasauli.

Tikai pēc ceturtās apokalipses (man tā šķiet) Zemes eksperi­mentā tika izdarīts jaunievedums - tika uzcelta pasaules piramī­du un senatnes monumentu sistēma, lai iznicinātu ļaunās domas un neļautu tām iekļūt kopigajā Domu Pasaulē - un ieviests bar­jeras princips SoHm, lai novērstu iespēju Zemes cilvēku prātam iekļūt Domu Pasaulē un izmantot kopigās domas ar savtigu (ļaunu) mērķi.

Šajos apstākļos mēs dzīvojam ari tagad, kad darbojas šie divi jaunievedumi. Mūs it kā izolēja no Domu Pasaules, neļaujot mūsu ļaunajām domām tur nokļūt, bet… arī ne­dodot iespēju uztvert domas no turienes, tas ir - atņemot iespēju izmantot Domu Pasau­les zināšanas.

Redzēs, kas no tā iznāks. Ari uz mums skatās, mūs novēro un domā - kas gan no tā iznāks? Tomēr, ja mēs aptversim Domu Pa­saules nozīmīgumu un sekosim savu domu gaitai, cenšoties izvairities no to pavērsiena uz ļauno pusi, pilnigi iespējams, ka kaut kas ari izdosies un kārtējās piektās apokalipses nebūs.

Jā, mēs esam izolēti no kopigās, vispārējās Domu Pasaules. Bet ne pavisam, tikai daļēji. Tik un tā mūsu domas nokļūst līdz visaptverošajai Domu Pasaulei. Gn, ja mūsu domas galvenokārt būs negatīvas, tad agrāk vai vēlāk mūsu mazā zemes pasaulīte tur augšā liksies slikta un nejauka, nekam nederīga, un nebūs pastāvēšanas vērta. Bet jau tagad mēs maksājam par savām ļaunajām domām - maksājam ar dzīves ilguma samazināšanos.

Pārtraucu domāt un paskatījos uz Veneru. Viņš gulēja, neērti sagriezies, un nepievērsa nekādu uzmanību sīkajam lietutiņam. Piecēlos un klusiņām, lai viņu nepamodinātu, apsedzu ar telteni.

Šis fiziski spēcīgais cilvēks, ar kuru mēs jau kuro gadu dalām telti, kad ejam pārgājienos, ekspedicijās vai dodamies zvejot un medit, kaut kādā veidā ir spējis nezaudēt bērnišķīgu tiešumu. Esot viņam blakus, man vien­mēr ir viegli domāt, jo jūtos romantiski un jūtu, ka mani pilnībā saprot. Žēl, ka šogad Veners ne­varēja doties ekspedī­cijā, - kļuvis par kādas slimnīcas galveno ārstu, viņš bija spiests pabeigt tās reorganizāciju.

Turpinādams prātot, centos atcerēties visu, ko zināju par iepriekšējo civi­lizāciju cilvēku dzīves ilgu­mu. Visi fakti, kurus atcerējos (seno tibetiešu reliģiju un citi dati), vēstīja par to, ka senie cilvēki dzīvojuši daudz ilgāk par mums. Vēl vairāk - bēr­nības laiks viņiem bija īsāks un netika noslogots ar mācībām skolās un augstskolās. Zināšanas no

visaptverošās Domu Pasau­les nāca it kā pašas no sevis, jo nedarbojās SoHm barjera un cilvēks pa tiešo bija pieslēgts Visuma zinā­šanu krātuvēm un uztvēra tās atkaribā no savām spē­jām. Viņi bija veseli, jo ārstējās ar savu iekšējo enerģiju. Dzive bija skaista. Un tomēr katras iepriekšējās Cilvēku Rases civilizāciju dzilēs agrāk vai vēlāk radās un izplatījās Grēks - cilvēki no kopigās Domu Pasaules iegūtās zināšanas sāka izmantot ļaunuma un sevis slavi­nāšanas vārdā. Tā notika ar Pirmās Rases eņģeļveidigajiem cil­vēkiem, tā notika ar Otrās Rases rēgveidigajiem cilvēkiem, tas pats notika ar atlantiem (Ceturtā Rase), un pat diženie lemūrieši (Trešā Rase) nespēja pārvarēt kār­dinājumu uzskatīt sevi par Dieviem. Atmaksa bija vienā­da - apokalipse, Zemei pa­griežoties par 6666 kilomet­riem. Bet iepriekšējās Cilvēku Rases taču bija laimīgākas par mums, jo kopš dzimšanas bija pieslēgtas Visuma Zināšanām un Domu Pasaulei, un tām bija dota ilga, slimību netrau­cēta dzīve.

Bet tagad, kad mēs dzīvo­jam izolēti no Domu Pasau­les, mēs tā vai citādi esam vientuļi. Mūsu bērniem no ābeces jāmācās burti un visi skaistie bērnības gadi jānosēž sko­las solā. Ari jaunibā mēs mācāmies un mācāmies. Pēc tam mēs kļūstam par jaunajiem speciālistiem un šajā lomā pavadām daudzus gadus. (Jn tikai tā ap četrdesmit sākam justies spēku (zināšanu) plaukumā, bet… ļoti ātri paskrien vēl divdesmit gadi, un sešdesmit gadu vecumā mūs jau aizsūta pensijā, liekot saprast, ka dzive tuvojas galam, bet nosaucot to par pelnītu atpūtu. Kādēļ cilvēka dzīves produktīvais laiks ir tik īss? Kāpēc tik gara ir «zubrīšanās» pilnā bērnība un jaunība? Kāpēc mūsu jau tā iso dzivi sarežģī daudzas slimības?