Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

Bija interesanti ieskatīties smalkajā pasaulē, lai ieraudzitu šo skaistumu, bet… Es sapratu, ka fantomi nodrošina smalkās un fiziskās pasaules pārmantojamību un pēctecibu. Smalkajā pasaulē droši vien fiziskā matērija nav redzama, ir redzami tikai priekšmetu fantomi un… droši vien kā skaisti starojoši piramidu fantomi!

Bet, domādams par to, es nepievērsu vajadzigo uzmanibu matricas jēdzienam. Drīz vien tur, tālajā Tibetā, kad savām acim ieraudzīšu to, ko nevarēju iztēloties pat sapni, es sapratišu, ka ari cilvēks uz Zemes ir radīts ar matricas palidzibu.

Bija 1999. gada augusta sākums. Pa televizoru arvien biežāk stāstija par dažādiem pareģojumiem attiecībā uz pasaules galu, kuram bija jāpienāk 1999. gada jūlijā vai augustā. Bet pasaules gala nebija. Dievs apžēlojās par Zemi, kārtējā, piektā, apokalipse nepienāca. Kāpēc?

Tāpēc, ka (droši vien tas tiešām tā ir!) nostrādāja piramīdu un senatnes monumentu pretgrēka funkcija. Dārgo lasītāj, atsauksim atmiņā šīs grāmatas sestajā nodaļā izklāstītos spriedumus. Apokalipsi pēc apokalipses Zeme, nosviezdama no sevis grēkos iegrimušo cilvēci un reklonējot to no jauna, citā dimensijā (paralēlajā pasaulē) uzkrāja dievbijīgus cilvēkus no dažādām cilvēku rasēm, tas ir, Labākos no Labākajiem. Do­māju, ka tā tika izveidota Sambala. Sambalas dēļ Zeme ziedoja miljardiem un atkal miljardiem cilvēku dzivibu, kas gāja bojā apokalipšu laikā. Kāpēc tas notika tik nežēlīgi? Kāpēc Dievs izlēma darīt tieši tā? Tāpēc, ka ļaunu domu prevalēšana cilvēku sabiedrībā nenovēršami ved uz cilvēces pašiznīcināšanos vai degradēšanos, kļūšanu par mežoņiem un pāreju uz pus- dzivniecisku dzīvesveidu. Tāpēc mērķtiecigāk ir glābt Labākos, lai stulbumā grimstošā un ļaunā cilvēku masa neierautu tos bezdievības un mežonīguma bezdibenī. Tas ir saprātīgāk.

Sambalai, kuras pasakaino dzīvi mums ir grūti iedomāties, acīmredzot ari ir bijuši savas dauzveidīgās sabiedrības uzplau­kuma un pagrimuma periodi, bet no apokalipses uz apokalipsi tā arvien vairāk nostiprinājās, papildinot savas rindas ar kārtējās cilvēku rases labākajiem pārstāvjiem un pasludinot lozungu Dzīve ar Tīru Dvēseli.

Gn, lūk, pēc ceturtās apokalipses bija pienācis laiks, kad Šambala nolēma pārtraukt tradicionālo praksi uzņemt savās rindās Labākos laikā kad Zeme attirās no grēcīgas un ļaunumā ieslīgušas cilvēces. Sambala nolēma uz Zemes izveidot sistēmu, kas iznicinātu visa negativā pirmcēloni - ļaunās domas, lai tās neapgrūtinātu māmuļu Zemi, neietekmētu paralēlās pasaules un nesagrautu miljoniem gadu laikā sasniegto Tās Pasaules svētibu.

Nē, es negribu teikt, ka mums paralēlā Šambala ir radījusi sistē­mu, kas mūsu iznicigās domas ievirzitu pozitīvā gultnē. Tas nav sasniegts, jo cilvēku Dievs ir radijis kā pašattīstošos pirmsākumu. Pasaules piramīdu un senatnes monumentu sistēma tikai iznicina ļaunās domas, lai tās, būdamas fraktālas, neizplatītos Visumā un nepārvērstu Zemi par «domu piesārņojuma» avotu. (Jn, ticiet man,

dārgie lasītāji, tas nav maz, tas nepavisam nav maz. Es domāju, ka tas jau ir palīdzējis mums paglābties no kārtējās, piektās, apokalipses. Sambalas eksperiments ir izdevies. Bet dzivā Zeme, apokalipsi pēc apokalipses stiprinot Šambalu, beidzot ir sasniegusi to, ka Sambala sāk ārstēt Zemi no… cilvēku ļaunuma.

Es atkal un atkal cenšos iztēloties mūsu planētas Zemes smalko pasauli. Tā man rādās ļoti skaista, un īpaši skaisti šķiet

mirdzošie piramīdu un se­natnes monumentu fan­tomi, ko radījis Šambalas prāts. Ļauno domu tum­šās ēnas svaidās starp piramidu fantomiem, si­tas pret tiem un pazūd uz visiem laikiem. Bet fanto­mi stāv - diženi un vien­mēr kristālskaidri.

Protams, es saprotu, ka pasaules piramīdu un seno monu­mentu sistēmai ir vēl citas funkcijas, jo Augstākais Saprāts vien­mēr izvirza vairākus mērķus. Bet par tiem es pagaidām neko ne­zinu. Toties attiecībā uz pretgrēka funkciju esmu pārliecināts, ka tā ir galvenā. Tāpēc gribas teikt: «Cilvēki! Centieties būt labi!»

Kad par to visu pastāstiju saviem draugiem, Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs daudznozimigi teica:

- Šambalas eksperiments turpinās, kungi! Bistieties no ļaunām domām!

Bet Jurijs Ivanovičs nopūtās un skumji noteica:

- Eh, ja es nebūtu atmetis, nudien vienā rāvienā izdzertu kādu glāzīti par Šambalu.

Lidz ekspedicijas sākumam bija palikušas tikai dažas dienas. «Vēju roze» (N. Kučņevs) mums bija sagādājusi brinišķigu ekipējumu. Sagatavošanas darbā bija iesaistiti ļoti daudzi cilvē­ki, tai skaitā ari mūsu Viskrievijas Acu un plastiskās ķirurģijas centra darbinieki un pacienti. Dizainere Olga Išmitova kopā ar šūšanas darbnicu (paldies T. I. Gromovai un V. N. Zolotarevai) rūpējās par ekspedīcijas anoraku kvalitāti, mākslinieces Aņa un Juļa izšuva emblēmas, vecākā māsa Zalifa komplektēja aptieciņu, Jurijs Ivanovičs vāca remonta komplektu, Rafaels Jusupovs un Ravils gatavoja aparatūru, ukrainis Petrovičs sālīja speķi Luganskas gaumē…

Kad viss jau bija gandrīz kārtībā, mēs devāmies ārpus pilsē­tas izmēģināt aprīkojumu un aparatūru lauka apstākļos. Aizbraucām uz nelielas baškīru pilsētiņas Djurtjuli rajonu, kur mūs sagaidija galvenais starprajonu zvejas in­spektors Rims Fidailovičs Gusmanovs. Pirms doša­nās uz Tibetu man gri­bējās aizbraukt tieši uz turieni, jo šim kolorītajam cilvēkam, neraugoties uz viņa bargo amatu, bija silta dvēsele. Būdams dziļi inteliģents, viņš pil­nīgi spēja saprast mūsu romantisko pirmsekspe- dicijas noskaņojumu. Mums bija svarigi aiz­braukt no šejienes ar bērnišķīgi tīru dvēseli.

Aprīkojuma izmēģi­nāšanas laikā mani pār­steidza laiva, kuru eks­pedīcijas vajadzībām bija konstruējis jauns zēniņš ar ebreju vārdu Emils un tatāru uzvārdu - Fathutdinovs. Laivu izgatavoja Ufas gumijas izstrādājumu rūpnicā. To bija ļoti grūti apgāzt, laiva varēja sacelties gandrīz vertikāli un tomēr neapgāzās. Kā mūs šī laiva glāba dēmoniskajā Rakšas ezerā! Paldies Emilam.

Naktī, kad visi izklida pa teltīm, mēs divatā ar Veneru Gafarovu palikām pie ugunskura. Ggunskurs sprēgāja. Blakus telti kāds klusi krāca. Mēs klusējām.

-Tāda ugunskura Tibetā nebūs, - Veners pārtrauca klusumu.

Piramīdas saīsina cilvēku dzīves ilgumu un izraisa slimības

Domas gribot negribot pievērsās mūsu turpmāko meklējumu objektam - Dievu Pilsētai. Ggunskura atspīdumu apburts, cen­tos iztēloties Dievu Pilsētu visā tās mirdzošā fantoma lieliskumā.

Ugunskurs rosināja iztēli, pavērās jaunas robežas, it kā parādot telpas pasakainās iespējas. Bet bija vēl viens jēdziens - laiks, kas, kā zināms, ir ļoti cieši saistīts ar telpu un kura izpratne ir viens no grūtākajiem zinātnes uzdevumiem. Paskatījos uz savu pulksteni. Bija viens nakti.

«Bet piramīdas taču saīsina cilvēku dzīves il­gumu,» pēkšņi caur sma­dzenēm izskrēja traka do­ma.

Sāka smidzināt silts vasarīgs lietus. Veners turpināja gulēt pie ugun­skura, tikai pievirzījās mazliet tuvāk liesmām. List teltī negribējās.

«Kāpēc es tā iedomā­jos?» uzdevu jautājumu pats sev un nezināju, ko atbildēt.

«.. .cilvēks no vesela Trešās Rases dzīvnie­ku valsts valdnieka mūsu. Piektajā, Rasē

(Jn tad es atcerējos labi zināmo Blavatskas teicienu, kuru zināju gan­drīz no galvas («Slepenā Doktrīna», II sēj. Antro- poģenēze. - R., 19^7 514., 515. Ipp.):