Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

- Ja jau runājam par to, ka mūsu rases cilvēkus pēc Pasaules Plūdiem klonēja atlanti, - ieteicās Jurijs Ivanovičs, - es nekā nevaru tikt vaļā no vienas domas - vai tad viņi, tas ir, atlanti, nevarēja «uzklonēt» kaut ko labāku? Tik daudz alkašu, prostitūtu, narkomānu, zagļu un muļķu pa ielām vazājas. Pilns! Viņiem visas šīs piramidu problēmas un ciņa ar ļaunajām domām, kā saka, pie kājas. Ne jau mēs, varu likt galvu ķīlā, esam uzcēluši piramidu un senatnes monumentu sistēmu. To uzcēla atlanti kontaktā ar Dižo Sambalu. Varbūt palīdzēja ari atnācēji no citām pasaulēm. Tikai man rodas jautājums - vai mēs, muļķi, esam tā vērti, lai mūsu dēļ visu zemeslodi apvītu ar piramīdu un seno monumentu sistēmu un iznicinātu mūsu ļaunās domas? (Jn vēl viens jautājums. Kāpēc gudrie un stiprie atlanti vairs nedzivo, kāpēc viņi izzuda no Zemes virsas un atdeva savu vietu mums, pirms tam izdarījuši visu, lai mēs ar savām ļaunajām domām neizprovocētu kārtējo apokalipsi?

- Kāpēc?

- Nu tāpēc, ka Dievs ir licis, lai viena cilvēku rase nomainitu otru, bet Labākie no katras rases tiktu savākti Šambalā vai citā dimensijā. Dievam tas ir labāk zināms. Viņš redz visas pasaules vienlaicigi, - atbildēja Jurijs Ivanovičs.

Klausoties šajā sarunā, es domāju, ka acimredzot atlanti, dzīvodami uz Zemes lidz neseniem vēsturiskiem laikiem, patiešām soli pa solim veidoja piramidu un seno monumentu sistēmu, vēroja un analizēja tās darbu, cēla papildmonumentus, lai šīs sistēmas pretgrēku funkcija (un citas mums nezināmas funkcijas) būtu efektiva. Man šķita, ka vispirms tika uzcelta Dievu Pilsēta. No tās arī viss sākās.

- Paklau, - Seļiverstovs ieteicās, - vai mēs to gribam vai ne, piramīdas un senie monumenti tik un tā ir pakļauti laika iedar­bībai un pamazām sabrūk. Bet mēs te spriežam, ka ļauno domu iznicināšanā ļoti svarigs ir katrs piramidas leņķis un katrs slipnes grāds. Bet ja nu šo leņķi ir iznicinājis laiks? Vai piramidas pārstās darboties?

- Nepārstās, lieku galvu ķilā, ka nepārstās, - iebilda Jurijs Ivanovičs.

- Kāpēc?

- Man ir paziņa, Vitjka. Bieži vien piestaigā pie mums tehniskajā nodaļā un savu protēzi kustina.

- Kādu vēl protēzi? Acs?

- Nu, nē taču, - Jurijs Ivanovičs ļoti nopietni paskatījās uz Seļiverstovu, - kājas protēzi. Viņam pie ūdenssūkņa norāva labo kāju. Ārsti gadījās nejēgas un kāju nepiešuva, bet veikli pārzāģēja kaulu līdz galam, izmeta bļodā un ieteica iegādāties protēzi. Lūk, no tā laika viņam sāp tā kāja.

- Kur sāp, kapā, vai? - Seļiverstovs bija pārsteigts.

- Vai tu esi prātā jucis? Vitjka taču ir dzivs. Klausīties vajag, es taču teicu, ka Vitjka pie mums piestaigā un savu protēzi kustina.

- Nu, bet kāju pēc apgraizīšanas taču droši vien apraka, - Seļiverstovs nebeidza brīnīties.

- Nevis pēc apgraizīšanas, bet pēc amputācijas. Tu galu galā sēdi blakus mediķiem, - Jurijs Ivanovičs norādija uz mums ar Ravilu.

- Bet kas tad tam Vitjkam sāp? Kājas taču vairs nav.

- Kājas nav, tas tiesa. Bet viņa sāp.

- Kā sāp?

- Viņam sāp… - Jurijs Ivanovičs daudznozīmīgi pacēla pirk­stu, - viņam sāp… nu, kā viņu tur… neatceros… vārds tāds jocīgs, līdzigs fantomasam.

- Fantomasam? - Seļiverstovs iepleta acis.

- Ne jau fantomass sāp, bet fantoms, - Ravils pateica priekšā.

- Kā tad, Vitjkam sāp fantoms, - bez mazākā mulsuma teica Jurijs Ivanovičs. - Paskaidrošu, kas tas ir. Katram orgānam ir savs fantoms. Citiem vārdiem sakot, enerģētiskais orgāns, kas sastāv tikai no enerģijas.

-Tātad, kuram tajā ir vairāk enerģijas, tas…

- Es taču par kāju runāju. Par Vitjkas kāju. Par to kāju, kuras nav. Pareizāk sakot, par to, kura bija, bet vairs nav.

- Nu, nu.

- Tad, lūk, šai Vitjkas kājai arī ir enerģētiskais orgāns…

- Kājai ari?

- Nepārtrauc! - Jurijs Ivanovičs uzmeta Seļiverstovam niknu skatienu. - Šis kājas enerģētiskais orgāns var dzīvot bez pašas kājas. Patstāvīgi. Tas stāv kājas vietā.

- Kā tas var notikt?

- Nu, cilvēks stāv. Skaidrs? No vienas puses stāv kāja, no otras - stāv enerģētiskais orgāns, tas ir, fantoms.

- Vai tad Vitjka stāv uz ši enerģētiskā orgāna?

- Nu nē taču, uz protēzes!

- (Jn ko tad dara enerģētiskais orgāns?

- Stāv kopā ar protēzi.

- Ak tā…

- Tad nu tā, - Jurijs Ivanovičs turpināja, - ja Vitjkam ienāk prātā pakustināt kāju, ari enerģētiskais orgāns tūliņ sakustas.

- Ja viņam ienāk prātā pakustināt kāju, enerģētiskais orgāns arī tūliņ sakustas?

-Jā.

- Tas gan ir vareni!

-Tad, lūk, šis enerģētiskais orgāns ari Vitjkam sāp.

-Ja?

- Nu, enerģētiskais orgāns jeb fantoms atceras bijušo kāju un cieš. Kājas vietā rēgojas protēze, un orgāns, tas ir - fantoms, to pārdzīvo.

- Nu gan tu saputrojies!

- Kā tad, - Jurijs Ivanovičs aizsmēķēja. - Aizskaru to vietu, saka Vitjka, kur sāp, bet kājas nav. Cln sāp! Sāp bijušās kājas enerģija, īsi sakot - apraud kāju. Ši enerģija atceras, kā kāja tika traumēta un amputēta. Viņa ir īstās kājas radiniece.

- Bet stāvēt uz kājas fantoma var?

- Nevar. Neizturēs svaru.

- Skaidrs.

- Pateikšu vēl tikai, ka Dievs sākumā cilvēku izveidoja no enerģijas, bet pēc tam no šīs enerģijas veidoja cilvēka ķermeni.

-Ak tā…

- Tāpēc arī ikvienam cilvēka orgānam ir savs enerģētiskais orgāns - tā kopija, tikai enerģētiska, bez miesas. Re, kāds tev liels ķermenis, tātad ari fantoms ir liels. Tavam vēderam ari ir liels fantoms.

- Nu, no tā es ekspedīcijā tikšu vaļā, - Seļiverstovs atcirta.

- Kā tiksi vaļā, tā ari vēdera fantoms samazināsies. Arī zarnu enerģētiskās kopijas kļūs mazākas.

- Jurij lvanovič, tātad arī piramīdām ir fantoms? - Seļiverstovs pajautāja.

- Protams, ka ir. Tu neatradīsi pat visparastāko akmeni bez fantoma, kur nu vēl piramīdu. Tāpēc, saproti pats, Sergej Anatoļjevič, piramida var sabrukt, bet fantoms paliks. (Jz visiem laikiem. Mūžigi. Tas būs tāds pats, kā piramīdas uzcelšanas brīdī.

- Bet kāpēc tu saki, ka vēdera fantoms samazināsies, bet piramidas - ne?

- Vēders nav piramīda.

- Ak tā…

- Pateikšu vēl, lūk, ko, - Jurijs Ivanovičs apdzēsa izsmēķi pret pelnutrauka malu, - šis fantoms sastāv no smalkās enerģi­jas, tās pašas enerģijas, no kuras sastāv cilvēku domas. Muļķiem (un Vitjka nekad nav bijis ipaši gudrs) fantoms, tāpat kā doma, ir vārgs, gudriem cilvēkiem - spēcīgs. Tāpēc arī Vitjka nevar stāvēt uz fantoma, bet jogi varbūt ari varētu.

- (Jn kā fantoms veidojas? Pats no sevis?

- Doma to zina, doma! Tu taču, Sergej Anatoļjevič, pirms kaut ko dari, vispirms padomā par to un padomā ari, kā to izdarīt. Vitjka gan sākumā darija un tikai pēc tam domāja, tin

palika ar fantomu kājas vietā, to pašu ari droši vien pēc tam piedomāja, redzēdams, ka kājas vairs nav, un gribēdams, lai tā atkal būtu. Fantoms at­griezās, bet kāja palika bļodā.

- Kopā ar fantomu? - Kur?

- Bļodā.

- Bļodai ir savs fan­toms. Domāju, ka brīdī, kad Vitjkas kāja ielidoja bļodā, fantoms uzreiz saprata, ka bļoda nav tā radiniece, un atgriezās pie Vitjkas kājas atlikuma.

- (Jn ko piedomāja Vitjka?

- Droši vien apvienoja šo fantomu ar sava ķer­meņa fantomu, izvilka savas kājas fantomu no bļodas.

- Ak tā…

- Pateikšu tev, Sergej Anatoļjevič, skaidri un gaiši, - cilvēka kāja var veidot fantomu…