Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

- Tas ir ārkārtigi interesanti, - es teicu.

- Bet es domāju, - Šamils pārliecināti turpināja, - ka mūsu sadalījums trijstūros ir precīzāks, jo mēs par pamatu ņēmām pil­nīgi konkrētu skaitli 6666, kas nodots cilvēkiem, kā mēs sakām, seno cilvēku traģiskā vēstījuma veidā. Man kā matemātiķim mūsu shēma, kas sastāv no sērijas simetrisku trijstūru ar vienotiem matemātiskiem raksturojumiem, šķiet ļoti pārlieci­noša. Nejaušības izturas pavisam citādi.

- Šef, vai atceries vakaru, - iejaucās Seļiverstovs, - nu to vakaru, kad sievietes mums uzmācās ar smaržām Kenzo, - tieši toreiz mums ienāca prātā Kailasa augstumu (6666 km) salīdzi­nāt ar attālumu no Kailasa līdz Ziemeļpolam (6666 km). Ar to ari viss sākās.

- Tā gan.

- 1984. gada žurnālā «Tehnika molodjoži», - Šamils turpinā­ja, - atradu M. Struņinas rakstu par tā saucamajiem hiperbore- jiem, tiem pašiem hiperborejiem, kurus gribēja atrast Hitlers. Balstoties uz senindiešu eposu Mahabharata, autore apraksta Arktidu, kas atrodas Ziemeļpolā. Klimats šajā zemē ir bijis silts un maigs, jo tolaik Golfa straume plūda lidz Ziemeļpolam un šī zeme bija piemērota dzīvošanai. Autore bija atradusi 1595. gadā izdotu Gerharda Merkatora karti, uz kuras Arktīda (jeb Hiperboreja) sastāv no četrām lielām daļām, kuras atdala no centrā izvietotas iekšējās jūras iztekošas upes. Pašā šīs jūras centrā uz paša Ziemeļpola bijusi melna klints vai leģendārais kalns Meru. Šo kalnu uzskatīja par visvareno dievu mājokli.

- Es taču teicu! - viņu strauji pārtrauca Jurijs Ivanovičs. - Es taču teicu, ka zem Ziemeļpola lediem jābūt senatnes monumen­tam. Leģendārajam Meru kalnam jābūt monumentam - tāpat kā Kailass ir piramida. Pretējā gadījumā Ziemeļpola punkts nebūtu iekļauts piramīdu un senatnes monumentu sistēmā. Bet pēc tam Meru kalns nogrima zem ūdens. Interesanti, kāds tas bija?

- Tajā rakstā teikts, - Šamils turpināja izklāstīt faktus, - ka

Arktīda gājusi bojā aptuveni pirms 12-13 tūkstošiem gadu, nogrimstot okeānā. Golfa straume mainīja virzienu un sāka apsildit Eiropas krastus.

- Arktīdas bojāeja laika ziņā sakrit ar Platona salas bojāeju Atlantijas okeānā, bet Blavatska raksta, ka uz tās dzīvojuši pē­dējie atlanti. Atcerietes, atlidoja Tifona komēta un… Interesanti, kādi bija tie hiperboreji? - Samilu pārtrauca Seļiverstovs.

- Ja spriežam pēc tā, kas lasāms šajā rakstā, - Šamils sāka šķirstīt kserokopijas, - tad hiperborejus sauca par «titānu pēctečiem». Atzīmēts ari, ka hiperboreji kontaktēju­šies ar senajiem grie­ķiem.

- Interesanti, - es no­teicu. - Tātad hiperboreji dzivoja salīdzinoši nesen. Gn kas tur rakstīts par hiperboreju bojāeju?

- Rakstits, ka, iespē­jams, viņi pārcēlušies kaut kur citur.

- Kur?

- Par to nekas nav teikts.

- Vai tikai viņi nav atgriezušies savā sākot­nējā dzimtenē - tAūžīgajā Kontinentā (Tibeta, Himalaji, Gobi tuksnesis, Altajs), kur viņu senči savulaik glābās no Pasaules Plūdiem? Tur taču atrodas Vara, kuras iekšienē, kā mēs pieņe­mam, no iepriekš atnestajām sēklām tika no jauna klonēts cil­vēks un visas pārējās Zemes dzīves formas. Tieši tur taču acīm­redzot glābās labākie atlanti un agrīnie lemūrieši, ieejot somati stāvoklī. No kārtējās globālās kataklizmas, ko pirms 12-13 tūk­stošiem gadu izsauca Tifona komētas krišana, taču visloģiskāk būtu bijis glābties tieši Mūžīgajā Kontinentā. Droši vien hiper­boreji, zinādami, pa kādu trajektoriju komēta lidos, saprata, ka viņu kontinents Arktida ies bojā, - es prātoju.

- Iznāk, ka pēc kataklizmas viņi turpināja dzivot Mūžīgajā Kontinentā, uzcēla tur pilsētas… - Seļiverstovs konstatēja. - Var­būt Tibetā mēs atradīsim hiperboreju pilsētu? Tai jābūt blakus Dievu Pilsētai! Kāpēc? Tāpēc, ka svētais Kailass viņiem droši vien

simbolizēja un atgādināja dzimto un ūdeņos nogrimušo svēto Meru kalnu Ziemeļpolā.

- Zināt, ko es gribētu uzsvērt, - es teicu. - Saskaņā ar lite­ratūru, kuru esmu varējis izstudēt, Hitlers caur Krieviju gribēja sasniegt Tibetu (Mūžīgo Kontinentu) un atrast tur hiperborejus. Viņš gribēja uzzināt viņu pārcilvēciskās enerģijas noslēpumu un ar tās palīdzību izmainīt pasauli. Bet mēs, prātojot par seno cil­vēku traģisko vēstījumu un analizējot dzīves īpatnibas Mūžīgajā Kontinentā, nonācām pie secinājuma, ka pēc Pasaules Plūdiem tieši atlanti deva pirmos «pēcplūdu dzīves» asnus uz Zemes, bet pēc tam izplatījās pa visu pasauli, apgūstot kontinentus, no kuriem bija atkāpies ūdens. No tā var secināt, ka atlanti un hiper­boreji ir ceturtās rases cilvēku apzimējumu sinonimi. Var secināt arī, ka Hitlers meklēja atlantus un ticēja, ka viņi vēl ir dzivi.

Droši vien hiperboreji, zinādami, pa kādu trajektoriju komēta lidos, saprata, ka viņu kontinents Arktīda ies bojā

- No visa teiktā var secināt, ka atlanti (vai hiperboreji), kas pirms 850 000 gadu izdzivoja pēc Pasaules Plūdiem, vēl ilgu laiku dzivoja uz Zemes, vismaz lidz nākamajiem Pasaules Plūdiem pirms 12 000 gadu. Vai tā varētu būt? - jautāja Ravils.

- Tā iznāk, - es atbildēju. - Vēl vairāk - man šķiet, ka atlanti pali­ka dzīvi ari pēc otrās kataklizmas (pirms 12 000 gadu) un turpinā­ja dzivot Mūžīgajā Kontinentā. Pretējā gadījumā grūti izskaidrot viņu kontaktus ar grieķiem (hellēņiem), kas dzivoja salīdzinoši nesen. Ari hakasiešu leģenda par milziga auguma gaišacainiem cilvēkiem, kas, iespējams, cēluši Salbikskas kurgānu, liecina par to. Tāpēc nostāsti par titāniem, kas kādreiz dzīvojuši uz Zemes, var būt patiesi, jo tie palikuši mūsu - piektās rases cilvēku atmiņā.

-Man radās priekšstats, ka mūsu rases cilvēki kādu laiku pēc Pasaules Plūdiem ir klonēti no agrīno āriešu sēklas, kas glabājās Varā, bet titāni, tas ir, atlanti, turpināja dzivot, pēc apokalipses beigām iznākot no so­mati, - Ravils prātoja.

- Vai tiešām jau pa­visam driz mēs būsim tajā vietā, Dievu Pilsētā, kur dziļā zemzemē ir leģendārā Vara un titāni no jauna klonēja piektās rases cilvēkus, tas ir, mūs! - Seļiverstovs bija sajūsmā.

- Bet es kaut kur la­sīju, ka hiperboreji bijuši atnācēji no kosmosa un izplatījušies pa Zemi, - domigi teica Jurijs Iva­novičs. - To rakstija kāds

muslaiku Iesvaidītais, bet varbūt… tads, kas tikai tēloja lesvai- dito.

-Ja sāksim runāt par visiem rakstiem, ko publicē «Skandāli», tad… - Ravils nosmīnēja.

- Tu labāk ieklausies citu domās, nevis… Jauniņš vēl esi! Nav dūmu bez uguns! - Jurijs Ivanovičs saskaitās.

- Godīgi jāatzist, - es pārtraucu stridu, - ka ziņu par atnācējiem no kosmosa un viņu ietekmi uz Zemes dzivi literatūrā ir ļoti daudz. Ari ļoti nopietnā literatūrā. Kaut vai šumeru ķīļraksti no senās Babilonas. Tur rakstīts, ka pirmo cilvēku uz Zemes (mūsu rases cil­vēku) radija anuaki no Niburu planētas. Gn Drunvalo Melhisedeka daudzie fakti par to, kā Zemes dzivi ietekmējuši atnācēji no Sīriusa. Un paralēlās pasaules? Cilvēku dzīves atjaunošana uz Zemes pēc Pasaules Plūdiem nemaz nebija tik viennozimigi vienkārša. Domāju, ka bija ne mazums mēģinājumu. Viss ir ļoti sarežģīti.

Tobrid es nezināju, ka ši nesteidzīgā saruna manā kabinetā kļūs par sākumu skrupulozai analizei, lai izpētītu cilvēku dzives

atjaunošanas vēsturi uz Zemes pēc ceturtās kataklizmas - Pasaules Plūdiem. Es pat nevarēju iedomāties, ka šis process būs tik intriģējoši neviennozimīgs un noskaidrosies, ka tajā iesaistītas ļoti augstas un mums nezināmas tehnoloģijas un… ka Dievu Pilsētai un visai piramīdu un seno monumentu sistēmai tur bijusi sava loma. Bet par to, dārgo lasitāj, es stāstīšu šīs grāmatas trešajā sējumā - pēc tam, kad būšu aprakstījis ceļojumu uz Dievu Pilsētu. Trešais sējums sauksies «Dzīvības matrica uz Zemes».