Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

- Ko? Kāja?

- Lūdzu piedošanu, fantomu var veidot cilvēka doma, - Jurijs Ivanovičs samulsa. - Bet vārgu, tādu kā Vitjkam. Atlanti varēja veidot daudz spēcīgākus fantomus, lemūrieši - vēl spēcīgākus. Nu tad viņi ari, tas ir, atlanti un lemūrieši, ar savu domu izveidoja piramidu fanto­mus, jo vispirms viss bija jārada domās un tikai pēc tam matērijā.

- Vai tas nozimē, ka atlanti materializēja fantomus? Mēs ar šefu redzējām, kā Sai Baba materializēja pelnus.

- Varbūt materializēja, varbūt ari ne. Drīzāk jau lika uzcelt no akmens blokiem, orientējoties no fantoma, kuru redzēja iztēlē. Doma kaut kādā veidā palika karājamies telpā. (Jn celtnieku domas fantomu nostiprināja vēl vairāk.

- Interesanti.

- Zināt, ko es vēl domāju, - Jurijs Ivanovičs atkal aizsmēķē­ja, - pašu varenāko fantomu var radīt Dieva doma. Tāpēc lemūrieši un atlanti droši vien pielūdza fantomu veidošanu.

- Ko pielūdza?

- Fantomu veidošanu. Nu… pirms tā izveidošanas galvā. Nu… ne jau pašā galvā, bet domās, kas nāk no galvas.

- Bet doma taču aizlido, pie tam momentā. Kā tad tā aizkavējās telpā pie fan­toma? - iebilda Seļiver­stovs.

- Lai doma neizklistu uz visām pusēm, tev jā­meditē uz fantomu, tas ir, jādomā tikai par fantomu un vairāk ne par ko citu. Citādi taču tu droši vien domā par sievietēm, at­ceries pāridarijumus… bet jādomā tikai par fan­tomu.

- (Jn ilgi?

- Ļoti ilgi.

- Cik ilgi?

- Nezinu, varbūt visu mūžu.

- (Jn Vitjka, kuram amputēja kāju, ilgi domā­ja par savu fantomu?

- Vitjka jau nedomāja par fantomu, viņš savas neizglitotibas dē| neko par fantomu nezināja. Viņš domāja, ka protēze sāp. Pat pie ārsta aizgāja par protēzi sūdzēties. Saka, ka gribējis sāpošo vietu uz protēzes novilēt.

- Nu, un ko teica ārsts?

- Nezinu, ko teica, bet es Vitjam devu padomu pašam ārstēt savu fantomu un nenovelt vainu uz protēzi.

- Ar ko ārstēt?

- Kā tā?

- Nu, pirmkārt, vajag savu fantomu iztēloties veselu, nevis pārgrieztu uz pusēm, - Jurijs Ivanovičs centās to parādit ar rokas vēzienu, - un pēc tam domāt, ka kāja ir, nevis mētājas bļodā.

- Kāda kāja? Enerģētiskā?

- Abas.

- Abas - tās ir divas kājas vai viena kopā ar enerģētisko? - Seļiverstovs bija nesaprašanā.

- Visas kājas.

- Ak tā…

- Gn pēc tam, - Jurijs Ivanovičs koncentrējās, - jāsāk medi­tēt uz kājām, čukstot, ka tās ir savā vietā tāpat kā agrāk, kamēr Vitjka nesāka strādāt pie ūdenssūkņa.

- (Jn par cik kājām jāmeditē?

- Es taču teicu, ka par abām.

- Es nesapratu, vai abas nozimē vienu vai divas.

- Tas taču ir skaidrs! Viena enerģētiskā plus viena miesas un vēl viena enerģētiskā, un vēl viena miesiskā. Iznāk, ka Vitjkam bija četras.

- Ak tā…

- Pie tam ir jāaizmirst, ka viena ir pazudusi un ir par vienu mazāk.

- Tātad palikušas trīs?

- Jā, bet jāiztēlojas, ka ir visas četras.

- Gn kas tad būs?

- Tad fantoms nomierināsies un, tēlaini sakot, aizmirsis, ka ir nogriezts no ķermeņa, un sāks protēzi uzskatīt par savu draugu.

- Gn protēze pildīs ceturtās kājas lomu?

- Protams, nepilnvērtīgu, bet pildis. Doma fantomu izārstēs. Vitjka tā arī izdarīja.

-Gn?

- Protēze vairs nesāp. Oi, tas ir - fantoms nesāp.

- CIn ar rokām notiek tas pats?

- Ne tikai ar rokām, bet ar visiem orgāniem.

Klausīdamies šajā sarunā un klusibā uz­jautrinoties par Jurija Ivanoviča dīvaini tēlai­najiem izteicieniem, es sapratu, ka principā vi­ņam ir taisniba. Tautas gudrība, kas mita šai cilvēkā, ļāva viņam sa­protami izskaidrot lie­tas, kas ne vienmēr ir saprotamas pat zināt­niekiem.

Atkal atcerējos savu miļo Drunvalo Melhise- deka grāmatu «Dzivības zieda senais noslēpums», kurā minēta ari Gizas piramidu kompleksa celtniecība Ēģiptē. Pēc viņa domām, šo kompleksu cēla augstāk attīstīti cilvēki no citas dimensijas, kuri vispirms bija izveidojuši būvju domformu, kas brīnumainā veidā pārvērtās par grandiozu materiālu celtņu kompleksu.

Mums, protams, ir grūti tam noticēt (lai gan ļoti bieži netica­mas biļinas ātri vien kļūst par patiesību), tomēr domformas un ar to saistītā fantoma jēdzieni ir visai interesanti. Ikviens no mums zina, ka jebkuras lietas, piemēram, instrumenta, izgatavošana sākas ar tā konstrukcijas pārdomāšanu (domfor­mas radīšanu). Pēc tam tiek veidots rasējums un saskaņā ar to sākas šis lietas materiālās iemiesošanas darbs. Ja ticam, ka

doma ir materiāla, jāpiekrīt arī, ka šis instruments būs ietverts domas, tas ir, no domas sastāvošā apvalkā, kas acīmredzot arī ir fantoms. Tāpēc mēs, cilvēki, strādājot un radot kaut ko mate­riālu, radām arī fantomus.

Bet ir ari fantomi, kurus izveidojis kāds pirms mums, un par piemēru tam var kalpot jau minētā Vitjkas zaudētās kājas fan­toms. Acīmredzot mūsu dzimtās Tās Pasaules dzives viļņveida forma, nolēmusi radīt materiālu Zemes cilvēku, vispirms radija tā fantomu, kurā bija viss - no rokas vai kājas lidz katrai molekulai.

Pēc tam uz ši fantoma sākās materiālā substrāta vākšana un fiziskā ķermeņa veidošana.

No kā sastāv fantoms? To neviens nezina. Anatomi, kas studē cilvēka ķermeņa uzbūvi, runā par kaut kādiem «formveidojošiem spēkiem», gar kuriem stiepjas cīpslu un saišu šķiedras, bet uz jautājumu par šo spēku dabu viņu atbilde ir viennozīmīga - zināt­nei tas nav zināms. Fiziķi domā, ka fantoms ir informācijas holo­gramma.

Tomēr mums jāpiekrīt arī, ka fantoms ir informācijas pro­gramma, kas veidota no mums nepazīstamas enerģijas (vai matērijas), kuru vispārināti sauc par smalko enerģiju un no kuras sastāv doma. Tomēr fantomam nav fraktāļu (bezrobežu) īpašību, tas ir strukturēts telpā, it kā karājas telpā, kaut gan tam ir forma un izmēri.

Divains vārds - strukturēšana! Acīmredzot telpa ir tik daudzšķautņaina, ka spēj ipaši norobežot un saglabāt informā­cijas iecirkni un novērst tās izplūšanu uz visām pusēm.

«Kā notiek telpas strukturēšana un fantoma veidošana?» es prātoju, nepievēršot uzmanibu turpmākajai sarunai par Vitjkas nelaimīgo kāju. «Droši vien sākumā tiek veidota objekta, piemēram, piramīdas, domforma. Atbilstoši šai domformai tiek celta piramīda materiālajā pasaulē. Kādēļ? Tādēļ, lai tā pilditu

matricas lomu, jo uz tās tiks strukturēta telpa. CJz matricu tiek raidita spē- ciga smalkā enerģija, kura uz tās kā uz šab­lona izliec telpu un vei­do fantomu. Kas var būt tādas spēcīgas smalkās enerģijas avots? Visdrī­zāk tā ir cilvēka doma, ne jau tāpat vien Bla­vatska sauca Cilvēku par visvarenāko ener­ģētisko mašinu. Pēc fantoma izveidošanas tā materiālajam analogam vairs nebūs principiālas nozimes, tas var sa­brukt, nogrimt okeāna dzilēs, iegrimt zemē - galveno lomu spēlēs fantoms, kas mums fi­ziskajā pasaulē nav re­dzams, par kuru ne­viens neko nezina, bet tas skaists un harmonisks stāvēs smalka­jā pasaulē. Gn principā laikam tā ari vajag būt, jo piramidas gal­venokārt darbojas (strādā) smalkajā-domu pasaulē, kuru attirit no ļaunā un graujošā elementa ir piramidu uzdevums. Laika gaitā fantomi droši vien tiek regulāri nostiprināti ar piramīdu būvētāju domām.»

Godigi sakot, šāda domu gaita man pašam patika. Tagad es jau varēju iztēloties pasaules piramīdu un monumentu sistēmu

ne tikai kā milzigas akmens būves, kas pakļautas laika zobam, bet arī kā elegantus, starojošus, caurspīdīgus piramīdu un monu­mentu fantomus, kad to veidotāju doma it kā karājas gaisā. Man šķita, ka fantomi ir mūžīgi.