Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

kļuua par nožēlojamu skrofulozu būtni un tagad uz mūsu zemeslodes izrādījās esam bagāts fizisku un iedzimtu slimību mantinieks.»

Ši Blavatskas frāze liecināja par to, ka iepriekšējās cilvēku Rases bija veselas un tās nemocīja slimibas. Kāpēc tad mūsu, Piektā, Rase ir tik nelaimiga?

«Tieši Piektās Rases laikā taču uz Zemes ir uzcelta piramidu un seno monumentu sistēma! Vai tikai šis fenomens nav kaut kā saistīts ar piramīdām?» es prātoju. «Bet, ja piramidas un senat­nes monumenti ir slimību parādīšanās un dzives ilguma samazi­nāšanās iemesls, tad visā tajā ir jābūt kādai jēgai. Kādai?»

Es skaidri apzinājos, ka šai jēgai nevar būt ļauna nodoma raksturs (Augstākais Saprāts tā nerīkojas!), nodoms ir bijis cil­dens, paradoksāli cildens. Šaubas, kas mani pārņēma, čukstēja ausī vienkāršus cilvēciskus postulātus, piemēram: «Vai tad tas ir cildeni - uzlaist slimības?», «Vai tad ir cildeni saīsināt cilvēku dzivi?» un tamlīdzīgi. Bet dziļa ticiba Dievam un Šambalai neļāva man šaubīties par Dieva darbu taisnīgumu.

Pirmsnāves domas

Sazin kāpēc es atcerējos savu ciemu Sermeņevo, kur uzau­gu. No atmiņas dzīlēm uzpeldēja sētnieks Ahmadulla, kas visu savu dzivi bija neglābjams dzērājs, terorizeja savu ģimeni un bija nolēmis to pusbada dzīvei. Ahmadulla bieži slimoja, bet ārstējās tikai ar vienām zālēm - ar šņabi. Bet, kad Ahmadulla kļuva vecs, viņš pēkšņi pārstāja dzert un visiem par pārsteigumu kļuva stipri dievticīgs. Savu aprobežoto prāta spēju dēļ viņš bija iemācijies tikai vienu lūgšanu, protams, tā arī nesapratis tās jēgu. Toties visās bērēs un bēru mielastos sāka uzstāties ar mežonigu aktiv-

Mans dzimtais ciems Sermeņevo

itāti, iztēlojot sevi par musulmaņu rituālu zinātāju. Taču Ahmadullas dievbijīgā dzīve nebija ilga. Drīz vien viņš sāka mirt. Atceros, kā pirms nāves viņš sāka runāt savas dzives galvenos vārdus, kas skanēja skaisti augstā stilā - Ahmadulla mācīja cil­vēkiem, ka dzīvē galvenais ir Labais un Mīlestība.

Jau toreiz, bērnibā, man bija jādomā par dzīves kolīzijām, kad cilvēks, kura dzīve bijusi pakļauta dzēruma kaislībām un dusmām, nāves priekšā cenšas izskatīties cēls un dievbijīgs.

- Paskat tikai, nāves tuvums dara cilvēku cildenāku, - toreiz es, mazs puika, neapzināti nodomāju. - Ja tikai Ahmadulla būtu tāpat domājis arī agrāk!

Toreiz es, protams, pat nenojautu, ka pastāv tāds «debesu dators», ko sauc par Akašas hroniku un kur «individuālos failos» tiek ierakstītas visas cilvēka domas, bet Ahmadullas «fails» jau bija pār­pilns ar grēcīgām un zemiskām domām par savu velnišķīgo kaislību,

un pirmsnāves domas par Labo un par Mīlestību tur būtu kā piliens jūrā. Gn, lai cik paradoksāli tas ari neskanētu, ja «nāve pienāktu biežāk», tad cēlo un dievbijīgo domu cilvēkiem būtu vairāk. Acimredzot cilvēks zemapziņā jūt, ka tuvojas pāreja citā pasaulē, kur viņu gaida pavisam citi dzives likumi, kur galvenais ir Labo Nodomu likums. Gn… ak, cik žēl, ka dzīve uz Zemes ir pagājusi dzēruma dur- numā ar zemiskām domām par pudeli, bet šo tukšumu diemžēl neiz­dosies aizpildit ar pirmsnāves labajām domām, bet - kaut vai tā, nu kaut vai tā…

Paskatījos uz Veneru, kas gulēja pie ugunskura, un atcerējos rakstu par Ļeņinu, kuru viņš man atnesa. Tur bija rakstits, kā pasaules proletariāta vadonis pirms nāves skatijies debesis un kliedzis: «A-la-lā, A-la-lā», vērsdamies pie Dieva.

- Vener, vai atceries to rakstu par Ļeņinu, nu to, kur bija rak­stits, kā viņš kliedzis «A-la-lā»? - es pajautāju.

- Protams, atceros.

- Kā tu domā, ja Ļeņins būtu nodzīvojis ilgāk, vai viņš izdaritu vēl vairāk ļauna? Nu pieņemsim, ka viņš nodzivo- tu 90 gadus.

- Protams, ka vairāk. Viņš droši vien ne tikai Krieviju, bet visu pasauli pārvērstu par represiju placdarmu. Atceries boļševiku postulātu - pasaules revolūcija!?

- Iznāk, ka viņa nāve pa­glāba pārējo pasauli no šausmīgajām komunistiska­jām represijām. Tātad iznāk,

ka nāve ir augstsirdīga. Vai tiešām?

- Šajā gadījumā jā, - Veners pārliecināti atbil­dēja. - Gadījumā, ja mirst ļauns cilvēks. Gz viņa nāves rēķina cilvēce at­svabinās no ļauniem dar­biem.

- Atceries, kā pirmās Himalaju ekspedīcijas laikā mēs atradām ziņas, ka lemūrieši un atlanti dzivojuši 1000 un vairāk gadu, - es nelikos mierā. - Iedomājies, ka mūs­dienu cilvēki dzīvotu 1000 gadu. Kas tad būs? Kā tu domā?

Veners ilgi domāja un atbildēja:

- Būtu ļoti slikti. Tā būtu katastrofa, jo ļaunie cilvēki gūtu virsroku. Kāpēc? Nu tāpēc, ka ļaunajiem darbiem ir postošs un graujošs raksturs, bet sagraut vienmēr ir ātrāk nekā uzcelt no jauna. Ļaunos cilvēkus var apstādināt tikai nāve. Bet ja viņi dzīvotu 1000 gadu… Gn ļaunu cilvēku ir daudz, ļoti daudz.

- Man šķiet, - es turpināju, - ka oligarhi, kas sakrājuši naudu 100 dzivēm uz priekšu, ļoti gribētu nodzīvot 1000 gadu. Bet tad jau viņi ari krātu priekš 100 dzīvēm uz priekšu… katrai 1000 gadu garumā. Tagad, kad vidējais dzīves ilgums ir 70 gadi, viņi vismaz saprot un izjūt savu milzigo uzkrājumu bezjēdzību. Bez tam liela nauda nozimē lielu varu. Gn, ja cilvēkam pieder liela vara, ne jau katrs spēj nesaslimt ar «zvaigžņu slimību». Ar

«zvaigžņu slimību» saslimis līderis 1000 gadu laikā noteikti novedis pie katastrofas. Zini, Vener, par ko ir pārvērsta Kuba ar neaizvietojamā un ilgdzīvojošā līdera Fidela Kastro rokām? Tās ir šausmas. Kad viņš aizies citā saulē, tad Kuba sāks dzīvot. Bet ja Fidels varētu nodzīvot 1000 gadu?

- Nu ko tur runāt par 1000 gadiem, ari 100 ir par daudz…

- Esmu pārliecināts, ka, gadījumā, ja Ļeņins nodzīvotu divas reizes ilgāk, pasaules gals, tas ir, piektā apokalipse, varēja ari pienākt. Kā jau mēs runājām, Ļeņins ar savu velnišķīgo ģeni­alitāti droši vien būtu uztaisījis pasaules revolūciju. Tad ne tikai Krievija, bet visa pasaule iegrimtu skaudibas (proletariāts pret inteliģenci!) varā, tas ir, visā pasaulē sāktu prevalēt 999 tipa domas. Tādu negatīvo domu plūsmu Zeme neizturētu un attīrī­tos no ļaunumā iegrimušās cil­vēces. Sāktos apokalipse. Ļeņi­na agrā nāve mūs izglāba. Bet Staļins «šajos melnajos darbos» Ļeņinu pilnībā aizstāt nespēja.

- Bet Ļeņins ļoti baidījās no nāves un sauca Dievu. Viņš zinā­ja, ka Tajā Pasaulē viņu gaida šausmīgs sods, - Veners komen­tēja manu runu.

- Bailes no soda Tajā Pasaulē par ļaunajiem darbiem mit katrā cilvēkā. Šīs bailes zemapziņā visu dzivi čukst «Nedari to! Bis- ties Dieva! Nedari! Esi cildens!». Bet mēs diemžēl reti ieklausā­mies savā zemapziņā un spre­diķus, kas māca to pašu, atce-

ramies tikai reto baznicas apmeklējumu laikā - un tad ari klausāmies tikai tā pa pusei. Toties pirms nāves šie čuksti kļūst stiprāki un pamazām pārvēršas skaļos vārdos, kas plēš vai pušu bungādiņas. Šo no Visuma nākošo vārdu ietekmē cilvēks sāk svaidīties, cenšas attaisnoties pats sev, bet driz vien pagurst, juz­dams šo centienu neauglīgumu un… pēkšņi pavisam negaidīti ver vaļā muti un sāk runāt labus un patiesus vārdus par Labo un Mīlestību, muļķīgi pamācot citus… Pēc tam viņam kļūst vieglāk, lai gan briesmigais apvainojums pašam uz sevi nepāriet un kā ass metāls griežas vēl pukstošajā sirdī…

- Cilvēki bieži saka labus vārdus, bet nāves priekšā viņi saka tos no sirds, - atkal atskanēja Venera komentārs.

- Cik labi būtu, ja tikpat labi domāti un sirsnīgi vārdi tiktu teikti biežāk, kamēr cilvēks vēl dzīvo! Bet to ir tik maz, tik maz! Nu tad vismaz nāves priekšā…