Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

- Pār manu dzimto ciemu ari klājās «alkohola aura», - es turpināju. - Bet mūsu alkoholiķiem bija viena īpat­nība - viņi ļoti bieži kārās, tādējādi pārstādami būt par

informsomu avotu, un deva «augstsirdīgu» iespēju dažām ģimenēm nekļūt par sātana kalpiem. Piemēram, mūsu ģimene principā vairījās no šņabja. Bet ciema alkoholiķi kārās tik bieži, ka mēs ar brāli Albertu, katru nedēļu braucot tēvocim Akramam paligā lauku darbos (siena pļauja, kartupeļi un viss pārējais), vienmēr uzdevām viņam jautājumu: «Cln kas šonedēļ pakārās?» Visbiežāk Akrams atbildēja tā: «Nu, lopkopis Fahraška piedzērās, piekāva sievu, aizgāja uz fermu un pakārās tieši pie govim.» Mēs ar Albertu pat sākām sistematizēt pakāršanās metodes, brīnoties par pašnāvnieku izdomu. Citu pašnāvības veidu (noindēšanās, slīcināšanās utt.) mūsu ciemā nebija - tikai kāršanās.

- Manā ciemā gan tā nebija, - teica Veners.

- Gn vienreiz, - es turpināju stāstu, - kad mēs ar Albertu atkal atbraucām, Akrams teica: «Mūsu ciems kā vieta, kur notiek

pašnāvības pakaroties, jau ir kļuvis slavens rajona mērogā. Pirms divām dienām kāds alko­holiķis atbrauca no pašas Beloreckas (pilsētiņa Baškīrijā - aut. piez.) un pakārās bērzā pie slimnīcas. Ciema alkoholiķiem bija ilgi, ko spriest.»

- Pa istam pakārās?

- Protams. Bet zini, kas ir in­teresanti, - patoloģiskā kār­šanās informācija acimredzot krājās manā ciemā un lidinājās kā informsomās, kā alkoholiķu izmisuma presuicidas domas, vedinot arī citus alkoholiķus pa­kārties. (Jn, jo vairāk alkoholiķu manā ciemā pakārās, jo vairāk parādijās ar pirmsnāves do­mām pilnu informsomu. Galu galā pienāca bridis, kad, pēc «simtā pērtiķa koncepcijas» prin­cipa, informācija «par labāko vietu, kur pakārties», izplatījās

pa visu rajonu, zemapziņā aicinot alkoholiķus darīt to tieši tur.

- Tāda ļaundabīgās informācijas izplatīšanās loģika var attiekties ne tikai uz slimibām, bet ari uz politiku, - teica Veners. - Komunisma izplatībai pasaulē ir tādas pašas pazīmes. Markss taču teica: «Rēgs klist pa Eiropu, komunisma rēgs.»

- Jā, laikam gan.

- Kā tu domā, kuru no cilvēka negatīvajām ipašibām vis­biežāk stimulē informsomu slimības?

- Skaudību, - es īsi atbildēju.

- Piekritu. Domas 999 acimredzot sātanam ir vistuvākās, - Veners piemetināja.

- Bet es visvairāk nemīlu cilvēkus ar «zvaigžņu slimibu», - es noteicu.

Vai piramīdas ir atnesušas daudz bēdu un posta?

Piecēlāmies, izlocījām kājas, kaut kā apžāvējām teltenes un taisījāmies iet uz telti gulēt. Ugunskurs jau bija gandriz izdedzis, šikajā lietutiņā ik pēc briža iečukstējās tikai sarkanās oglītes. Pūta nepatīkams, brāzmains vējš. Nevarēdami atrast bateriju, mēs tāpat taustoties atvērām telti un ielidām guļammaisos. Es tūliņ laidos snaudā.

- Jā, piramidas ir atnesušas daudz bēdu un posta, - nakts klusumā manu miegu pārtrauca Venera balss. Viņš nekad nevarēja ātri aizmigt.

Es klusēju. Bija 1999. gada augusts.

- Toties nebija apokalipses. Saskaņā ar visiem pareģoju­miem tai jau sen bija jābūt, - es miegaini noteicu, spilvena vietā sakārtojot mitro, dūmiem piesūkušos telteni.

- Bet viss ir pareizi, viss pareizi, - no tumsas atskanēja Venera možā balss. Viņš savu bezmiegu gribēja kliedēt, turpinot sarunu. - Viss izdarīts pareizi! Šambala ir ģeniāla! Lai arī mēs nedzīvojam ilgi, lai ari ciešam no slimibām, toties mēs, cilvēki, dzivojam un turpināsim dzivot. Ja tagad būs apokalipse, tad mūsu Piektā Rase neatgriezeniski pazudis, jo mūsu vidū pa­gaidām nav «taisno» cilvēku, kas var ieiet somati, alā pārdzīvot kataklizmu un pēc tam no dziļā zemzemē saglabātajām cilvēku šūnām atkal reklonēt cilvēku. Bet tās ir pūles - kolosālas pūles!

Tā ir simtiem tūksto­šiem gadu zaudēšana neauglīgai nogaidīšanai zemzemē! Tie ir vēl desmitiem tūkstošu ga­du jaunizveidotā cilvē­ka evolūcijai caur me- žonīgumu un savstar­pējiem kariem! Jā, la­bāk tā, kā ir tagad. Lai arī mēs pat lāgā apska­tīties nepaspējam, kad dzīve jau ir galā! Labāk lai mums dur sānos un skrāpē kaklā! Lai alko­holiķis Ahmadulla vai Vasja mums uzmācas! Lai! Lai mums pārāk bieži nākas no jau pie­rastās zemes dzīves aiziet uz To Pasauli un atkal atgriezties, ilgus gadus apgūstot visu no jauna un rēgaini caur jūtām atceroties to, kas šeit, uz Zemes, jau ir bijis, bet… kur? Grie­ķijā? Indijā? Gn tagad mēs esam Krievijā. Tā ir labāk! Labāk. Piramidas to ir izdarījušas! Mūsu planēta ar to ari atšķiras

no citām, ka uz tas ir piramīdas! Starp citu - vai tu mani dzirdi?

- Es jau gandriz guļu.

- Eh!

Bet es skaidri atceros, ka pēc tam redzēju sapni. Brinišķigu sapni. Es redzēju brinišķigus mirdzošus piramīdu fantomus, kas zaigoja visās varavīksnes krāsās. Ļaunu cilvēku pūlis piegāja pie piramīdām un uzspridzināja tās. Milzīgie bluķi lidoja uz visām pusēm. Bet fantomi, brīnišķīgie fantomi tikai mazliet sašūpojās un atkal nostājās savās vietās. Bet pēc tam es redzēju Dievu Pilsētu, par kuru skaistāka nebija nekā pasaulē. Man tā gribējās to ieraudzit nomodā!

Driz vien visi sagatavošanās darbi bija pabeigti. Pēdējo vakaru (Jfā mūs pavadīja daudz cilvēku. CJz galda bija cepta vista, sagriezti dārzeņi, desa, siers, šņabis lija straumēm. Ieradās pat reģionālā (Baškīrijas) televīzija. Visi ekspedīcijas locekļi, tēr­pušies skaistos formas tērpos ar emblēmām, kaut ko svarigi runāja telekameras priekšā. Arī es, cik atceros, runāju ļoti svarigā tonī un biju nostājies cēlā pozā. Ko tur liegties - tomēr biju iedzēris un droši vien ari uztraucos.

«Esmu gan visu ko sadomājies, uz globusu skatīdamies. Pat ekspedīcijā vēl neesmu bijis, bet jau teorija gatava,» es paškri­tiski domāju. «Bet Dievu Pilsēta taču vēl ir jāatrod. Vai tā patiešām eksistē? Ja eksistē, tas būs netiešs pierādījums visām manām domām un hipotēzēm, kas radušās pirms ekspedīcijas. Bet ja nu ne?»

Es patiešām biju uztraucies. Stipri uztraucies. Tostu, ko lika man uzsaukt, pateicu nesakarīgi un juceklīgi. Kā zinātnieks es sapratu, ka dažādu loģisku pieeju saplūšana vienotā veselumā nevar būt nejauša, bet tomēr šaubījos. Es neticēju sev. Vai atradīsim?

Mūsu ceļš no (Jfas veda uz Maskavu, bet tālāk uz Nepālu (Katmandu), no turienes vajadzēja lidot uz Ķīnas teritoriju un pa Tibetas augstkalni tikt līdz svētajam Kailasam.

CJz Maskavu mums līdzi brauca Jurijs Ivanovičs Vasiļjevs.

Maskava viss musu bars apmetas Irinas Kazminas dzivoklī Tagankā. Irina ir unikāla sieviete. Notika ta, ka viņa 16 gadu vecumā zaudēja redzi kādas neārstējamas slimības dēļ. Mēs viņu vairākas reizes operējām, un viņa sāka redzēt gaismu. Cik daudz prieka deva tikai iespēja redzēt gaismu! Neskatoties uz savu traģēdiju, Irina kļuva par dzejnieci, pie tam par tādu, kuras grāmatas tika izpirktas vienā mirklī. Bet Irina kļuva ari par māk­slinieci, aklu mākslinieci, un viņas «aklajām» gleznām ari ir liela piekrišana.

Bet galvenā Irinas īpašība ir virišķība. Viņa ne tikai samie­rinājās ar savu nelaimi, bet ar kaut kādu neaptveramu gribas pagriezienu iemācijās būt laimīga, un ne tikai laimiga, bet laimi- ga tādēļ, ka var palīdzēt citiem (pilnvērtīgiem!) cilvēkiem. Viņa Maskavā izveidoja psiholoģiskās rehabilitācijas die-nestu, cilvēki dalās ar viņu savās bēdās, un viņa tiem palīdz - citam ar vārdu, citam ar birokrātisku instanču pārvarēšanu. Bet, pats galvenais,