Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

Pie galda bija jautri. Jau bija atnācis ari Ravils un Rafaels Gajazovičs. Irinas pastāvīgais draugs, vārdā Slava, bija atvadu vakariņu komandieris. Visi smējās, bet… ar kaut kādu skumju pieskaņu.

- Vai tu, Sergej Anatoļjevič, kāpsi Kailasā, ja būs tāda iespē-

ja? - mazliet sarkastiski pajautāja Jurijs Ivanovičs, ar baudu nokozdams kumosu no ikru maizes.

- Es? Tieši es?

- Jā, tu.

- Nē, nekāpšu. - Seļiverstova seja kļuva nopietna. - Le­ģendās, kuras es lasiju, ir teikts, ka kāpšana svētajā Kailasā ir aizliegta, pareizāk sakot, tiek uzskatita par svētuma zaimošanu. Stāsta, ka tikai pats lielais svētais Melarepa sensenos laikos ir bijis Kailasa virsotnē, kad cīnijies ar ļauno magu. Visā literatūrā, kuru esmu lasijis, neviens no svētceļniekiem pat nedomā uzkāpt Kailasā.

- Un eiropieši vai amerikāņi ari nav mēģinājuši uzkāpt? - Slava pajautāja.

- It kā nav. Zinātnisku ekspedīciju uz turieni nav bijis, izņemot to, ka Rērihs pasaules sajukuma laikā gribēja nokļūt lidz Kailasam. Tur bija ari četri alpīnisti, kas gribēja iekarot Kailasu, bet nezināmu iemeslu dēļ viņi atteicās no nodoma uzkāpt svēta­jā kalnā un uzkāpa vienā no tuvākajām virsotnēm. Pēc tam viņi gada vai pusotra gada laikā ātri novecoja un nomira. Svētais kalns neļāva sevi iekarot un… sodīja jau par šo domu vien, - aizrautīgi stāstija Seļiverstovs.

Iestājās klusums, kurā ieskanējās Irinas balss:

- Puiši, esiet piesardzīgi, es ceru uz jūsu saprātīgumu. Iegau­mējiet Cvetajevas vārdus:

Ak, ja būtu skaidri, kā pieņemts, - Tikai pakalns vai paugurs liegs. (Taču runā - ar tieksmi uz bezdibeņiem Kalnu augstumi mērīti tiek.)

- Galvenais, veči, ir savu avantūrismu izspļaut un uz grīdas ar kāju izberzēt, - Jurijs Ivanovičs novēlēja.

Kur atrodas «Nāves Ieleja»?

- Kāds, neatceros precīzi, man stāstīja, - atkal ierunājās Irina, - ka kaut kur Tibetā ir kalns, ko sauc par «Nāves Valdnieka Spoguli». Man ir tāda priekšnojauta, ka šis «Spogulis» atrodas tur, uz kurieni jūs ejat. Ņemiet to vērā. Ne jau velti kalnam dots tāds nosaukums. Kas ir Nāves Valdnieks? Kāpēc šo kalnu sauc par spoguli?

- Varbūt tur atrodas ari leģendārā «Nāves Ieleja»? - Ravils izteica pieņēmumu.

- Iespējams, pilnigi iespējams. Bet padomāsim, lūk, par ko - kāpēc Tibetā ir vieta, kas saistita ar vārdu «nāve»? - Seļiverstovs sāka prātot. - Ja uz nāvi skatās no hinduisma vai budisma redzes punkta, tā nebūt nav briesmīga un ir tikai pāreja citā

(viļņu) dzivibas formā. No tā izriet, ka «Nāves Ieleja» ir vieta, ko kāds kalnos ir izveidojis, lai atvieglotu pāreju tajā saulē.

- Vieta, kas nogalina, vai? - pajautāja Jurijs Ivanovičs. - Vai vieta pašnāvībām?

- Jā, tāda, kas nogalina, - nervozi atbildēja Seļiver­stovs, - bet…

- Dīvaini, - teica Irina, - ka cilvēki nāvi uztver kā traģēdiju vai kā sodu, bet jēdziens «Nāves Ieleja» iz­staro kaut ko cildenu un garigu. Kāpēc tā?

- Visa nāve nav vienāda,

- dziļdomīgi noteica Seļiver­stovs. - Ticējumos, kur ap­rakstīta «Nāves Ieleja», teikts, ka cilvēks, kas tur mirst, tūliņ nokļūst paradizē, bet tas, kas miris citā vietā… m… m… ne uzreiz tiek pa­radīzē.

- Bet kur tad? - pavīp­snāja Jurijs Ivanovičs.

- Nu kā lai es to zinu! - ievaimanājās Seļiverstovs.

- Kaut kas dziļš un ļoti sakrāls slēpjas šajā «Nāves Ielejā», - nopūtās Irina.

- Kad es strādāju trasē, man bija paziņa, par Ļohu sauca… - sāka Jurijs Ivanovičs.

- Ļaujiet man attistit domu un centieties nepārtraukt, - Seļiverstovs lūdzās.

- Nu tad turpini, - Jurijs Ivanovičs piekrita.

- Leģendā teikts, ka uz «Nāves Ieleju» nākot jogi, lai nomirtu. Viņi apsēžas, noskaņojas un nomirst bez kādas vardarbības. (Jn darot to tikai jogi, nevis svētceļnieki. Svētceļniekiem tas it kā neesot atļauts. Mēs jau iepriekšējās Himalaju ekspedīcijās sapratām, ka jogi lielāko tiesu laika meditē, ar savu garu uzturoties Tajā Pasaulē, kamēr ķer­menis paliek uz Zemes. Jogi it kā dzivo Tajā Pasaulē…

- Kas ir saldāka par seksu, - Jurijs Ivanovičs nevarēja attu­rēties no piezīmes.

Seļiverstovs stingri paskatījās un turpināja:

- Tur, Tajā Pasaulē, kontaktējoties ar mirušo cilvēku gariem un citiem šis dzivibas formas hierarhiskajiem līmeņiem, jogs agrāk vai vēlāk saņem uzdevumu atstāt Zemi. No turienes

augšā, kā saka, ir labāk redzams, kurā Zemes vietā vislabāk izdarīt «ceremoniju» pārejai citā saulē. Jogs, kas dzīvo kalnos un kam ir dota spēja domās kontaktēties ar kalniem, zina, kur atro­das ši «nāves vieta», no kurienes var nokļūt tieši ilgotajā un jau noteiktajā Tās Pasaules vietā. Tāpēc tikai jogi var pilnvērtīgi izmantot «Nāves Ieleju». Ja to daris parasts svētceļnieks, tāda efekta nebūs. Viss būs tāpat, kā parastas nāves gadījumā.

- Interesanti, kāds tomēr ir fiziskā ķermeņa nāves mehā­nisms «Nāves Ielejā»? Kaut kam taču ķermenim u jānogalina, - es jautāju.

- Es domāju, ka nogalina «Nāves Valdnieka Spogulis», - drūmi noteica Seļiverstovs.

Ravils tikpat drūmi paskatījās uz viņu un pajautāja:

- Bet vai mēs varēsim kalnos pamanit «Nāves Valdnieka Spoguli» un neieiet «Nāves Ielejā»? Mums taču nav precīzu ziņu un droši vien ari nebūs.

- Varbūt leģendas par «Nāves Ieleju» un «Nāves Valdnieka Spoguli» ir tikai izdoma, tikai iekaisušas apziņas fantāzija? - Rafaels Gajazovičs šaubījās.

- Kuro gadu mēs jau ejam ekspedīcijās pa leģendu pēdām, un vienmēr leģendām atrodas zinātnisks apstiprinājums, - Seļi­verstovs atcirta.

- Neraugoties uz to, ka esmu materiālistiskas ievirzes zināt­nieks, esmu spiests uz Ravila jautājumu atbildēt tā: mums nav citas izejas kā iet uz svēto kalnu ar tiru dvēseli un klausīties «kalnu čukstos», paļaujoties vienigi uz savu zemapziņu, - es

teicu. - Man šķiet, ka «Nāves Ieleja» ir kaut kur pie Kailasa. Bet «Nāves Valdnieka Spogulis», manuprāt, ir Dievu Pilsētas sastāv­daļa.

- Jauki gan … klausīties «kalnu čukstos», - nosmīnēja Rafaels Gajazovičs.

Faraonu atriebība

- Es daudz esmu lasījis par tā saucamo «faraonu atriebību», - ierunājās Slava. - Visi Ēģiptes piramīdu un kapeņu izlaupitāji sazin kāpēc agrāk vai vēlāk iet bojā. Viņus vajā liktenis, no kura dzivam neizbēgt.

- Es ari par to esmu daudz lasījis, - dzīvi atsaucās ļoti erudi- tais Rafaels Gajazovičs. Varu minēt pat konkrētas ziņas, piemēram…

- Nevajag konkrētas ziņas, jācenšas atbildēt uz jautājumu - kāpēc viņi gāja bojā? - Seļiverstovs viņu pārtrauca. - Mēs taču dodamies uz svēto kalnu, kas, kā mēs domājam, ir nevis kalns, bet vislielākā piramīda pasaulē. Ja runājam par to, ka kalni «domā», nav šaubu, ka piramidas arī «domā», pie tam «domā» daudz konkrētāk un spēcigāk nekā kalni. Tāpēc var pieņemt, ka piramīdas iegaumē zemiskus darbus, iegaumē tieši tā cilvēka domu raksturojumu un, vadoties no tā, nekļūdīgi atradīs viņu jebkurā vietā uz pasaules. Kādā bridi tās ievirzīs viņu nāves ceļā - vai nu tas būs nelaimes gadījums, vai slimība, vai pašnāviba. Piramidai ir ļoti daudz laika, tā var ilgi gaidīt, cerot, ka cilvēks nožēlos izdarito, bet, ja nožēlošana izpaliek, piramida ar savu vareno domu piespiedis šo cilvēku iet nāves ceļu. Šim laupītā­jam notiks kāds «klikšķis smadzenēs», viņš kļūs kā robots, kā mehānisms, un ar neko neredzošu skatu acīs dosies tur, kur nekādā ziņā nebūtu gājis, un tur viņu gaidīs nāve. Mirstot viņš