Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

ba, ko instinkti un dabas likumi sargā no Grēka, atgādina bērnu dvēseles skaidribu, pēc kuras mēs droši vien skumstam visu pieaugušā cilvēka dzivi, dzivojot un kļūstot arvien solīdāki un materiālā ziņā nodrošinātāki. Par atmiņām par bērnību un To Pasauli var nosaukt saskarsmi ar dzivniekiem. (Jn ari vecmeitām, kas pa ielu pastaigājas ar savu sunīti, nav nemaz tik drausmīgs raksturs, visbiežāk ir tā, ka viņu dvēsele nevar piekrist un samie­rināties ar Grēku, kas cauraudis visu cilvēku sabiedrību, tādēļ viņas sapņo par stipro bruņinieku ar bērnišķīgi tīru dvēseli. Bet tādu ir maz, pavisam maz.

Vai cilvēka laimei ir noteikta robeža? Ja dzīvnieku laimes kalngalu ierobežo instinkti, tad cilvēku Dievs ir radijis un sūtijis uz Zemes kā pašprogresējošu sākotni. Tāpēc ari cilvēkam pilna laime nav sasniedzama, jo progresam nav robežu. Cilvēks cenšas būt laimīgs, bieži vien sajaucot laimi ar naudu vai varu. Bet cilvēka galvenā laime ir spēja saglabāt bērna patiesumu, kad pat no rita nemazgāta un «apņurcita» seja šķiet jauka un patikama. Tomēr saglabāt bērna pasaules uztveri ir grūti, ļoti grūti. Tas izdodas tikai garīgi stipriem cilvēkiem, kurus mēs

atpazistam pēc kaut kāda ipaša starojuma acis un iemilam šos cilvēkus bez iebildēm, neraugoties uz viņu ārējo izskatu un vecu­mu, un diemžēl bieži vien cenšamies pievērst viņu skaidro bērna dvēseli mazvērtīgiem materiāliem centieniem. Mēs nesaprotam, ka, esot tādu cilvēku tuvumā, ikviens cilvēks jūtas tuvāks Die­vam, tuvāks tai sākotnējai dzimtajai laimei, ko sauc par Milestibu.

Ari pats Dievs ir pašprogresējoša sākotne. Pēc harmoniskas un pilnigas Tās Pasaules radīšanas viņš dara lielu dabas evolū­cijas darbu dzivibas fizisko formu apgūšanā un soli pa solim veido harmoniju un pilnību materiālajā pasaulē, tai skaitā ari uz Zemes. Pievērsiet uzmanību vārdiem soli pa solim. Soļi var būt pavisam nelieli, bet var būt arī pavisam lieli, un tos mēs saucam par apokalipsi.

Vissarežģītākais uzdevums Dabas evolūcijā ir grūtibas apvienot vienā sistēmā trīs dievišķos elementus - To Pasauli, Zemi un Cilvēku. Lieta tā, ka visus šos elementus Dievs ir radijis kā pašprogresējošas Sākotnes.

Domāju, ka Tā Pasaule milzigi garajā evolūcijas ceļā ir kļu­vusi salīdzinoši pilnīga un harmoniska. Bet Dievs to tika radijis kā pašprogresējošu sākotni! Tāpēc evolūcija nevar apstāties ari, ja sasniegta harmonija un pilniba. Šis progress ir virzīts uz dzivibas fiziskās formas apgūšanu, kura arī jāpadara har­moniska un pilniga. Ne jau velti katrā fiziskā dzivā būtnē, vai tā būtu pati Zeme, cilvēks vai varde, ir ietverts Tās Pasaules ele­ments - Gars, kas mitinās fiziskajā ķermeni. Atgriežoties Tajā Pasaulē (pēc fiziskā ķermeņa nāves), Gara darbošanās fiziskajā pasaulē saņem vērtējumu balvas vai soda veidā. Dievs nedod gariem iespēju mierīgi dzīvot mājīgajā un brīnišķīgajā Tajā Pasaulē un nemitigi sūta «cīņā» uz pagaidām vēl mirstigo pasauli. Pretējā gadījumā iestāsies bezdarbība un dīkdienība un sāksies Tās Pasaules regress.

Zeme kā dziva materiāla būtne, kurai ir savs Gars, ari, nemiti- gi progresējot, tiecas pēc harmonijas attiecībās ar To Pasauli un ar visu Dzivo Kosmosu. Soli pa solim, apokalipsi pēc apo­kalipses. Acimredzot arī Zeme var kļūt grēcīga, bet viņa zina, ka par to nāks atmaksa, kas saistīta ar skaitli 9999. Bez tam Zeme atrodas pastāvigā kontaktā ar citu pašprogresējošu sākotni - Cilvēku, izjūtot tā ietekmi uz sevi un ari pati ietekmējot viņu. Pie tam vēsturiskā mērogā Zemes ietekme uz Cilvēku ir ārkārtīgi liela, un lasītājs jau droši vien ir sācis par to pārliecināties.

Cilvēks kā pašprogresējoša sākotne ari tiecas pēc harmonijas ar Zemi un To Pasauli. Būdams vienlaikus Tās Pasaules un Zemes radīta būtne (Gars + Fiziskais ķermenis), cilvēks ir radīts saskaņā ar dievišķo principu «Realizējies pats!». Bet… viņā ir arī plašs «lauks Grēkam», jo cilvēku, pretēji dzīvniekiem, instinkti neierobežo.

Šo tris pašprogresējošo sākotņu - Tās Pasaules, Zemes un Cilvēka - savstarpējās attie­cības atgādina situāciju, kad kopā salikti trīs līderi, kuriem jādzīvo mierā un draudzībā, tādēļ katram ir kaut kas no savām līderpozīcijām jāzau­dē.

Ja runājam godigi, tad šādā veidā Dievs ir radījis ideālus apstākļus progresam. Ikviens no «līderiem» it kā skubina pārējos.

Šajā sakarībā var rasties šaubas, vai cilvēks šajā Trīs­vienībā patiešām ir tik no­zīmīgs. Bet tas tā nav. Atraz­damies uz Zemes kaujas ap­stākļos, Cilvēks ietekmē To Pasauli, pakļaujot pārbau­dījumiem savu Garu un tā­dējādi veicinot Tās Pasaules progresu. Tāpat arī, būdams Zemes dzīves piektais elements, Cilvēks ar savu garigo un fizisko darbību ietekmē Zemi.

Kādēļ gan progress ir tik ļoti nepieciešams? Kādēļ nevar mierīgi dzīvot, kādēļ nepārtraukti pēc kaut kā jātiecas, ejot cauri ciešanām uz uzvarām? Kādēļ progresa dēļ tik mazs svars tiek piešķirts ciešanām, nāvei un pat apokalipsei? Atbildi uz šiem jautājumiem var iegūt, aplūkojot kaut vai vienu vienīgu cilvēka vai dzivnieka organisma šūniņu. Tā ir tik neaptverami sarežģita… un tas ir milzīgas un reizēm arī nežēlīgas evolūcijas rezultāts! Atbildi uz šiem jautājumiem var iegūt, uzdodot sev vēl vienu jautājumu - vai jūs, piemēram, gribētu kļūt par vardi vai

mikrobu? Jūs noteikti atbildēsiet, ka ne, jo neviens nevēlas no­laisties zemāk par sasniegto progresa gaitā, tāpat kā neviens vairs negrib dzivot bez siltā ūdens, ledusskapja, paklāja un citiem mūsdienu cilvēka dzīves atribūtiem. Gn, visbeidzot, atbildes uz šiem jautājumiem var iegūt, ja padomā, ka visās reliģijās ir sastopams vārds uelns un sātans, kuri tūliņ aizpildīs neprogresī- uo tukšumu un vienīgais cīņas veids ar kuriem ir - progress.

Man šķiet, ka nāvei var būt divi veidi - kā atmaksa par ļau­niem darbiem un kā rezultāts cīņā par labiem darbiem. Pirmā nāve ir pretīga un drausmīga, jo pēc tās sekos sods Tajā Pasaulē. Otro var raksturot ar populāras dziesmas vārdiem: «Nāve nav baiga, Ar to esam tikušies kaujā, Un arī tagad Tā riņķo virs manis…»

Otrajā gadījumā nāve patiešām nav briesmīgs notikums, jo tā tur, mūsu Sākotnējā Dzimtenē, tiek vērtēta ļoti augstu.

Kādēļ jauni puiši kā brīvprātīgie dodas karā, nāves nebīdamies?

Tādēļ, ka dziļi šo cilvēku sirdi mīt skaidrā, dievišķā sākotne, kas zemapziņā čukst, ka Gods un Dzim­tenes Mīlestība stāv aug­stāk par nāvi. Gn jāpasaka godigi, ka tādu cilvēku ir daudz, ļoti daudz.

Atceros savu tēvu - Rifgatu Iskandaroviču Mul- dašovu, kas karā aizgāja kā brīvprātīgais un pie Staļingradas bija parasts ložmetējnieks. Dzimtajā ciemā un savu represēto vecāku nabadzīgajā mā­jokli viņš atgriezās kā

pusdzīvs invalīds ar 61 ievainojumu. Bet mana māte - Valentina Kirsanovna Mahiņa, jauna ukraiņu meitene, iemīlēja šo ievaino­jumu sakropļoto kareivi, kas bija spējis saglabāt godu un cieņu, un iznesa šo milestibu cauri visai dzīvei. Arī tagad viņi ir sveiki un veseli.

Par to visu domādams, es sēdēju zālītē pie Kandrikula ezera. Blakus sisināja sienāži. Nogūlos un sāku pētīt, kāda izskatās Zeme tuvumā. Kas viss tikai tur nerāpoja pa zālīti! Cik dzīvība uz Zemes ir daudzveidīga! Cik varens ir Dieva radošais spēks! (Jn pēkšņi… apokalipse! Vai tiešām Grēks ir tik briesmīgs?

Pakratīju galvu, lai atvairītu romantiskās domas, un pievērsos tam, kāda, no analitiskā aspekta, ir apokalipses jēga uz Zemes. Tagad jau analizēt bija vieglāk, - es jau sapratu visās reliģijās ietverto vienkāršo patiesību, ka briesmiga nav Nāve, briesmīgs ir Grēks. Šis patiesibas pamatos ietverti visi trīs galvenie dzīvības komponenti - Tā Pasaule, Zeme un Cilvēks.