Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

Saprotams, ka es nevaru atbildēt uz šiem jautājumiem, jo manam prātam trūkst šādu spēju. Arī ezoteriskajā un reliģiskajā lite­ratūrā ir ļoti maz ziņu par lemū­riešu civilizāciju, daudz mazāk nekā par atlantiem. Tas ari ir saprotams - Lemūrijas vēsture stiepjas tāltālā senatnē, un laiku lokos izgaist pat leģendas.

Man kļuva skumji, apzinoties, ka eksistē šis Visuresošais Grēks, kas saindē cilvēku civi­lizācijas. Bet… man ari ienāca prātā doma, ka apokalipses uz Zemes ir attaisnojamas, jo iznicina visus «grēcīgos» cilvēkus, kuru dvēselēs ir kaut kas no velnišķīgā, un atstāj dzīvus tā sauktos «dievbijīgos» cilvēkus. Bet «dievbijīgie» ir tie, kas spēj ieiet somati, izmantojot «tirās dvēseles» enerģiju, un izglābties no apokalipses, iekonservējot savu ķermeni.

Ja sekojam šai loģikai, tad no trešās apokalipses bija jāizglābjas «dievbijīgajiem lemūriešiem». Nevar izslēgt arī to, ka viņi ir dzivi arī vēl šodien - par to stāsta pārāk daudz faktu un leģendu. Piemēram, leģenda par zemzemes valstībām Sambalu un Aharti, kur dzīvo pārcilvēki, ir sastopama visās pasaules reliģijās, visos Lielo Iesvētīto (Jeļenas Blavatskas, Helēnas Rērihas, Alises Beilijas u. c.) darbos, un šī leģenda pat lika Hitleram censties nokļūt līdz Tibetai, uzņemt kontaktus ar Sam- balas pārcilvēkiem un iegūt zināšanas par «Gara Spēku». Tāpat jāmin arī fakts, ka austrumu reliģijās ir ziņas par «Dievu Dēliem», kas ierodas nez no kurienes, kritiskos brīžos izdara korekcijas cilvēces attistībā un dod zināšanas praviešiem. Gn, visbeidzot,

varam atcerēties, kā mēs pētijām cilvēces genofondu un faktus par milziga auguma zemzemes pārcilvēkiem, kurus lamas un ipašie cilvēki godbijīgi dēvē par «Viņš» un kas dod telepātisku atļauju ieiet somati alās, apsargājot tās. Bez šaubām, visas šis ziņas norāda, ka lemūrieši ir saglabājušies.

Ja sekojam šai loģikai, tad otrā apokalipse notika vēl senā­ka Ziemeļpola pārvietošanās dēļ par 6666 kilometriem no mūs­dienu Dienvidpola Antarktidā lidz punktam 6666 Indijas okeānā. Kas to izraisija? Iznāk, ka otro apokalipsi izraisija otrās rases (rēgcilvēku) grēks.

Kādi viņi bija, otrās rases rēgveidīgie cilvēki? Austrumu reliģijās un Blavatskas darbos viņi aprakstiti kā saprātigi milziga izmēra cil­vēki (augums desmitiem metru), kuru materiālā substance vēl

bijusi ļoti irdena, un tādēļ viņi varējuši iet cauri sienām. Tās bijušas viendzimuma būtnes, kas vairojušās ar pumpurošanos. Redze līdzinājusies redzei ar «trešo aci». Viņiem bijusi tikai viena acs.

Ko rēgveidīgie cilvēki no­grēkojās, ja Zemei bija jāpa­griežas par 6666 kilometriem, lai noslaucitu viņus no savas virsas? Neko konkrētu par to literatūrā vēl neesmu atradis, bet turpināšu meklēt - droši vien, ka šis ziņas ir. Daudz uzmanīgāk jāizstudē Bibele, Korāns, Talmuds, austrumu reliģijas un lesvaidito darbi! Visas šīs grāmatas ir sarakstītas specifiskā un mūsdienu cilvēkam grūti uztveramā valodā. Tajos valda kaut kāda cita, mums nesaprotama loģika. Iespējams, ka man ir nācies saskarties ar šim ziņām, bet es tās palaidu garām, jo mani tobrīd nodarbināja cits jautājums.

Bet es esmu pārliecināts, ka otrās rases rēgveidigo cilvēku dzīve ritēja pēc saviem likumiem un arī viņu pasaulē notika rēgueidīgā ļaunā un labā ciņa, arī viņiem bija sava rēgveidīga milestiba. Un kādubrīd ļaunā sākotne sāka gūt pārsvaru, parā­dījās rēgveidīgie mutanti, daudzi saslima ar rēgveidigo zvaigžņu slimību un… piektajā [5] rēgveidīgajā Zemes dzivibas elementā

sāka prevalēt velnišķīgā daļa. Šī velnišķīgā rēgoeidīgā enerģija sāka sūkties māmuļā Zemē, traucēt un postīt tās dzīvi un… Zeme atkal pati attīrījās no sava dzimtā rēgvaidīgā piektā ele­menta ar apokalipses palīdzību.

Kāds bija galvenais grēka cēlonis rēgveidigo cilvēku attīstības laikā? Pēc analoģijas ar to, ka mūslaiku piektās rases cilvēku grēks pirmām kārtām saistās ar materiālas dabas kārdinājumiem par ļaunu garigumam, var pieņemt, ka ari rēgveidīgajiem cilvēkiem arvien stiprākais materiālais kompo­nents likās tik «negaiditi salds», ka varēja novērst tos no iedzim­tās mīlestības pret Dievu, kam par savu radīšanu jābūt patei-

cigām visām rasēm. Bet bez ticības Dievam iestājas tuk­šums, kuru aizpilda Velns.

Vai palika kāds dievbijīgs rēgveidigais cilvēks? Loģika saka, ka vajadzēja palikt. Bet kur viņi ir? Es nezinu.

Firmā apokalipse, ja tur­pinām analizi tikpat secīgi un konsekventi, notika tādēļ, ka pārvietojās vēl senākais Ziemeļpols - no Lieldienu salas līdz vietai, kur tagad An- tarktīdā atrodas Dienvidpols. To izraisīja pirmās rases (eņģeļveidigo cilvēku) grēks.

Kādi bija šie eņģeļveidīgie cilvēki? Reliģijās, leģendās un pasakās tie tiek aprakstīti ļoti dažādi, ieskaitot eņģelīšus ar spārniņiem. Bet vārds «eņģelitis» glāsta sieviešu dzirdi un ir pat tādu vārdu kā Anželika un Angelīna pamatā. Mūsu centrā kadru daļu vada ļoti skaista sieviete Anželika Bļinova, ar kuru daudzus jautājumus ir atrisināt daudz vieglāk, saucot viņu par eņģelīti. Starp citu, viņa populāro dziedātāju Anželiku Varumu vis neuzska­ta par līdzīgu eņģelītim, lai gan vīriešu domas ir tieši pretējas.

Bet, runājot nopietnāk, jāatzīst, ka solīdākie pirmās rases eņģeļveidigo cilvēku apraksti (pirmām kārtām jau Blavatskas darbos) dod šādas ziņas. Pirmās rases cilvēki uz Zemes radīti pakāpeniski, padarot garu arvien blīvāku, un tādēļ viņiem bija raksturīga Tās Pasaules viļņveida dzīvības forma, un tai pat laikā viņi jau bija adaptējušies dzīvei uz Zemes. Viņi vēl nebija mate­rializējušies. Viņu izmēri bija milzigi - 60 metru un vairāk.

Kāds bija eņģeļveidigo pirmās rases cilvēku grēks, ka Zeme noslaucīja tos no savas virsas, pagriezdamās par 6666 kilomet­riem? Atšķirībā no tā, kas attiecas uz rēgveidīgajiem cilvēkiem, par eņģeļveidigajiem reliģiskajā un ezoteriskajā literatūrā var atrast daudz ziņu. Vārdu savienojums eņģeļu, grēks sastopams vai uz katra soja, ari Je|enas Blavatskas darbos. Neapgrūtināšu lasītāja uztveri ar šo daudzo frāžu citēšanu, lai nenovirzītu no šīs nodaļas galvenās loģikas. Vēl vairāk, dārgo lasītāj, es gribētu pavēstīt, ka pie eņģeļveidigajiem cilvēkiem mēs vēl atgrie­zīsimies šīs grāmatas otrajā un trešajā sējumā, un tas notiks pavisam negaidītā aspektā.

Bet toreiz, 1999. gada jūnijā, Tuimazinsakas tūristu bāzē Baškīrijā, man likās ļoti dīvaini, ka par eņģeļiem ir rakstits tik daudz, bet par rēgveidīgajiem cilvēkiem - tik maz.

«Divaini, ļoti dīvaini,» es domāju. «Otrās rases rēg- veidigie cilvēki taču evolu­cionārā ziņā stāv mums daudz tuvāk nekā pirmās rases eņģeļveidīgie, tādēļ par viņiem vajadzētu būt vēl vairāk informācijas nekā par pirmo rasi.»

Šis pirmajā mirklī it kā pavisam nenozīmīgais fakts stingri iesēdās manās sma­dzenēs un atkal uzpeldēja, kad es stāvēju un kā ap­burts skatījos uz Dievu Pil­sētu. Bet pēc tam šis lite­rārajos avotos rodamo ziņu nesamērigums sāka mani mocit pa istam, un atrisinā­jums radās tikai tad, kad bija pabeigta visa ārkārtīgi plašā materiāla analīze par Dievu Pilsētu. Tikai pēc tam es sākšu pavisam nopietni attiekties pret leģendām un

pasakām par eņģeļiem, sapratišu, cik varena un nozimiga ir šī mums nezināmā Zemes dzives hologrāfiskā forma. Cln vēl man vajadzēs pārsteigumā saķert galvu, kad sapratīšu, ka pirmās rases eņģeļveidigais cilvēks ir atkārtoti radits uz Zemes pēc visām četrām apokalipsēm kā pretsvars mums - piektajai āriešu rasei, ka drīz mēs sāksim viņus redzēt, baidoties un godājot.