Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

Tomēr arī toreiz tūristu bāzē prātodams par pirmās eņģeļvei- dīgās rases cilvēku grēku, es domāju, ka acimredzot viņu civi­lizācijas dzīlēs ari cīnījās eņģeļveidigais labais ar ļauno un bija eņģeļveidiga Mīlestība. Ar laiku ļaunajam izdevās gūt pārsvaru, parādījās eņģeļveidigie mutanti, daudzi saslima ar eņģeļu zvaigžņu slimību, un velnišķigais eņģeļveida civilizācijas kom­ponents sāka ieplūst māmuļā Zemē. Zeme attīrījās no tā ar apokalipses palidzību, pagriežoties par 6666 kilometriem. Piek­tais - eņģeļveidigais elements tika iznīcināts. Tā bija pirmā reize, kad Zeme iznicināja cilvēci.

Eņģeļu grēka cēloņi diezin vai slēpās kārdinošajā materiāla­jā elementā, tāpēc ka tā vēl vispār nebija. Pārstāvēdami Zemes dzīvei adaptētu Tās Pasaules viļņveida dzīvības formu, eņģeļvei- dīgie cilvēki, kā man šķiet, saglabāja kontaktus ar To Pasauli, kas bija viņus radījusi, un Zemi uzskatīja tikai par pagaidu uzturēšanās vietu, neapzinoties sevi kā piekto, Zemei nepie­ciešamo elementu. Tā Pasaule viņiem bija daudz tuvāka, tā bija viņu dzimtā vieta. Bet Dievs izdarīja tā, ka eņģeļveidigie cilvēki kļuva par planētas Zemes sastāvdaļu. Šis līdzsvara trūkums, manuprāt, izpaudās tādējādi, ka eņģeļveidigie cilvēki pret Zemi izturējās augstprātīgi, zinādami, ka visās dzīvības formās gal­veno lomu spēlē Tā Pasaule. Bet augstprātībai līdzi nāca visatļautība ar visām no tā izrietošajām sekām (eņģeļueidīgu mutantu radīšana utt.) un velnišķīgā komponenta pastiprinā­šanās eņģeļveidīgajā dzi- uē līdz kritiskajai robežai. Tas ir, reliģijas valodā ru­nājot, eņģeļi nepaklausīja Dievam un negribēja būt par Zemes galveno sa­stāvdaļu.

Tagad, rakstot šīs rin­das, man gribas dalīties ar lasītāju mūsu zināt­niskajos secinājumos par adaptācijas mehānismu, ar kādu Tās Pasaules kos­miskās dzīvības formas piemērojas dzīvei uz Ze­mes. Bet man liekas, ka tam vēl nav pienācis laiks. Kad tu, lasitāj, redzēsi

Dievu Pilsētas zīmējumus un fotogrāfijas šīs grāmatas otrajā sējumā, mūsu secinājumi izskatīsies daudz pārliecinošāki. Pa­teikšu tikai, ka šo piemērošanos dzivei uz Zemes mēs nosaucām par kosmiskās hologrammas strukturizāciju telpā un laikā. Bet hologrammu veidoja Dievu Pilsētas piramīdu un spoguļu kon­strukcijas.

Vai pēc pirmās apokalipses palika ari dievbijīgi eņģeļveida cilvēki? Uz šo jautājumu varu atbildēt pilnigi precīzi - jā. Bet tikai ar vienu ļoti nozīmigu piebildi - pēc ceturtās apokalipses uz Zemes parādijās jauni eņģeļveidigie cilvēki, par kuriem vēl būs runa. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, tikai pateikšu, ka viss ir saistīts ar to, ka uz Zemes ir nevis viena, bet… divas Dievu Pilsētas.

Pie visa teiktā man vēl gribētos piebilst, ka es neko neap­galvoju. Es vienkārši izklāstu savu domu gaitu, paļaujoties uz

zinātnisko loģiku un zemapziņu. Vai man ir taisnība vai nav - es nezinu. To izlems Dievs.

Kamēr es par to visu domāju, mani draugi - Rišats, Aleksejs un Tatjana - ēda Rima Anvaroviča Hamzina atvestos augļus un nez kāpēc pilnīgi ignorēja banānus. īsos vārdos izstāstīju iepriekš aprakstīto un jautāju, ko viņi par to visu domā.

- Kad es piedzimu, - teica Rišats Bulatovs, - mani parādīja ciema vārdotājai. Un, kā stāstija vecāki, šī sieviņa uz mana labā pleca esot redzējusi eņģeli. Varbūt viņai bija taisnība, ko?

- Mūsu dzīvoklis atrodas pirmajā stāvā, - savu stāstu sāka Tatjana. - Tēvs uztaisija iekarināmu balkonu, kas bija savienots ar izrakto pagrabu zem grīdas. Tur mums stāv sālīti gurķi un tomāti. Bērnibā mani nekad uz turieni nelaida, baidot, ka tur dzivo spoks. Reiz es tur ielīdu un it kā patiešām ieraudzīju spoku. Nezinu, protams, iespējams, ka tas man rādijās tikai no bailēm.

- Bet vispār Zemes apokalipšu periodiskums mums iznāca visai loģisks: katrai cilvēku rasei bija sava apokalipse, - teica Aleksejs. - Kādēļ tā?

Nākamās dienas ritā, kad atkal devāmies peldēties uz Kan- drikula ezeru, mani neatstāja doma, cik dīvaina ir sakritība starp apokalipšu un cilvēku rasu skaitu.

- Divaini, ļoti divaini, - es nemitīgi atkārtoju, peldot starp ūdensrozēm. - Rodas iespaids, ka apokalipses ar Zemes pa- griešanos par 6666 kilometriem ir bijušas ieplānotas. Bet kādēļ? Apokalipse taču ir nāve, totāla nāve visām Dieva radībām - cil­vēkiem un visām citām dzivibas formām. Kādēļ tā? Kādēļ nevarēja izraudzīties citu ceļu, lai pretotos velnišķīgajai sākot­nei?

Kandrikula ezers

Es jau sapratu, ka no dievišķo koncepciju viedokļa nāve uz Zemes vēl nenozimē pilnigu un absolūtu nogrimšanu nebūtibā, ka tā ir tikai pāreja uz dzivo nemateriālo viļņveida stāvokli, kas raksturīgs šis dzivibas raditājai - Tai Pasaulei. Tādēļ ari Raditājs neuzskata nāvi uz Zemes par kaut ko fatālu un ārkārtigi traģisku. Raditājam fatāls un ārkārtigi traģisks ir grēks visās tā izpausmēs. Grēks baismīgāks par Nāvi? Kādēļ tā?

Atbilde uz šo jautājumu var slēpties vārdu savienojumā dzimtā Tā Pasaule, istā dzimtene nav Zeme, bet gan Tā Pasaule. Mēs visi esam atnācēji no Tās Pasaules, jo cilvēka galvenā sastāvdaļa ir viņa Gars, kas iemitinās cilvēka ķermeni dzīvei

6666 - Apokalipses zime. 9999 - Zemes bojāejas zīme

fiziskajā pasaulē. Pēc ķermeņa nāves Gars (vai iekšējais Es) atkal aiziet atpakaļ uz To Pasauli un, iespējams, atkal atgrie­zīsies uz Zemes, bet izmantos jau pavisam citu fizisko ķermeni.

Dzimtajai Tai Pasaulei ir savi likumi, kurus mēs apgūsim, tikai nonākot tur. Pareizāk sakot, mēs tos atcerēsimies. Man šķiet, ka Tās Pasaules galvenais likums ir nepieļaut to, ko reliģija sauc visaptverošajā vārdā - par Grēku. Vārdam Grēks ir grūti dot precīzu definīciju, to var tikai izjust, ņemot talkā vēl nenoteiktāko jēdzienu

patiesums. Ne jau velti mūs pie­velk patiesi un sirsnīgi cilvēki, ko­pā ar kuriem mēs jūtamies labāki, gudrāki, skaistāki, drosmīgāki, bet, pats galvenais, - bezgrēcīgā­ki.

Kādēļ bērniem vienmēr ir tīras un patiesas acis? Tādēļ, ka Gars, kas ienācis fiziskajā ķermenī*, bērniem vēl ir tīrs, jo tikai nesen atnācis no Tās Pasaules, kur droši vien ir gājis caur dievišķo attīrī­šanos. Bērnu acis atspoguļojas Tās Pasaules tīriba un skaidrība. Audzinot bērnus, mēs it kā iegremdējamies Tās Pasaules tīribā un zemapziņā atceramies to.

Bet pamazām bērnu acis mainās. Zemes dzīves apstākļos tās kļūst nespodras, tajās parādās dusmas, histēriskums, viltība un… drīz vien tās kļūst par grēka pilnajām pieauguša cilvēka acīm. Kāpēc? Kādēļ uz Zemes tā notiek? Nezinu. Bet esmu pār-

* Austrumu reliģijas uzskata, ka Gars iemiesojas fiziskajā ķermeni 12.-14. grūtniecības nedēļā.

Par atmiņām par dzīvi Tajā Pasaulē var saukt saskarsmi ar dzīvniekiem

liecināts, ka Dievs visiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu vecuma gribētu redzēt tīras un skaidras bērnu acis.

Kāpēc mēs mīlam dzīvniekus un izturamies pret tiem kā pret bērniem? Kāpēc, glaudot kaķi vai suni, sakām tiem tos pašus vār­dus, ko parasti sakām bērniem? Kāpēc vecmeitas iegādājas dzīv­niekus un mīl tos tāpat kā bērnus? Atšķirībā no cilvēka dzīvniekiem Dievs ir uzlicis noteiktus ierobežojumus attiecibā uz radošām iespējām, tie dzīvo instinktu un dabas likumu pasaulē. Paskatieties, kā kaķis spēlē­jas ar noķerto peli. Acis spid tāds bērnišķīgs prieks, ka tajās atspoguļojas kaķa laimes kalngali. Dzīvnieku dvēseles pirmatnējā skaidri-