Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

- Ārprāts! Izteikts birokrāta ģimis, - es komentēju savu jauno izskatu. - Audzēšu no jauna.

Tajā dienā mēs novadijām konferenci par Himalaju ekspedīci­jām Baškirijas Tuimazinskas rajona iedzivotājiem. Bija sanākuši 600-700 cilvēku. Es stāvēju uz skatuves, juzdamies nepilnvērtīgs sava necilā izskata dēļ, un asi izjutu to, ka man nav bārdas.

Pēc tam Rims Anvarovičs Hamzins sarīkoja varenu banketu, kura laikā, par laimi, mana atjaunotā āriene netika apspriesta.

Pa ceļam uz Gfu es mašinā iemigu. Pamodies biju pavisam piemirsis savu «bezbārdas kompleksu» un atkal sāku prātot par piramidu lomu uz Zemes. Ļoti gribējās ātrāk tikties ar matemātiķiem.

Man blakus sēdēja Tatjana. Tajā mirkli es jau zināju, ka piramidu mīkla noteikti būs saistita ar tās matemātiskās dar­bības principu, kuru nesen rēķināja ši meitene.

Godigi sakot, dārgo lasītāj, man jau arī pašam gribas ātrāk pāriet pie ceļojuma apraksta, pastāstit, kā mēs meklējām Dievu Pilsētu, un parādīt jums to brinumaino un mīklaino monumentu fotogrāfijas un zīmējumus, kurus redzējām šajā dīvainajā seno cilvēku pilsētā pie pašiem mākoņiem. Bet man tomēr šķiet, ka pareizāk būtu vēlreiz vērst jūsu uzmanību uz dažiem mūsu pirmsekspedīcijas pārdomu zinātniski filozofiskiem aspektiem. Tāda nu bija ekspedicijās sagatavošana, bez kuras tā diezin vai būtu veiksmiga.

Dārgo lasitāj, es esmu pārliecināts, ka turpmākās divas no­daļas, kur būs runa par ļaunas sātaniskas enerģijas iznicināšanu uz Zemes ar seno cilvēku būvēto piramidu palidzibu, jums būs interesantas. Varbūt jūs pat uzskatisiet šis nodaļas par sva­rīgākajām visā grāmatā, jo tajās seno cilvēku zināšanas sasauk­sies ar mūsu ikdienas dzivi.

Taču septitās nodaļas sākumā es tomēr vēlos «pajaukt» jums galvu ar skaitļu pasauli, jo bez tās ļaunās enerģijas iznicināšanas mehānisms uz Zemes nebūs saprotams. Ticiet man, ka ilgi es jums galvu nejaukšu.

Bez tam man gribētos piezīmēt, ka, pats to nemanīdams, ter­mina negatīvā psihiskā enerģija vietā esmu sācis lietot reliģijas terminu ļaunā vai sātaniskā enerģija. Ceru, ka zinātnieki man piedos, bet plašam cilvēku lokam vārdi ļaunā vai sātaniskā labāk asociēsies ar to jūtu gammu, kas piemit katram cilvēkam.

Viss sākās tajā 1999. gada jūnija vakarā ar jubileju un smaržām Kenzo, kad mēs, pametuši svinošās sievietes, otrā istabā anali­zējām seno cilvēku traģisko vēstijumu un Tatjana pavisam negaiditi izdarīja aritmētisku aprēķinu 6+ 6 + 6 + 6 = 24, 2 + 4 = 6.

Atceros, ka tajā bridi Tatjana ar vienu aci skatijās uz papiru, bet ar otru - uz mani, lai gan nekad nebija šķielējusi. Atceros ari, ka mēs izdarījām tādus pašus aprēķinus ar skaitļiem 9, 8 un 7, bet nekādus nopietnus secinājumus neizdarijām. Tikai emo­cionāli iesaucāmies: Paskat tik! Sanāk totāls ļaunums! Cik atceros, mēs pārtraucām saskaitīt skaitļus, jo bijām aizrāvušies ar seno cilvēku traģisko vēstijumu 6666, un mēs sākām analizēt situāciju, cenšoties saprast Zemes vēsturi un cilvēces likteni apokalipšu laikā.

Bet doma par šiem aprēķiniem iegūlās kaut kur dziļi zemap­ziņā. Es vēl nesapratu, ka tieši tur slēpsies seno cilvēku izstrādā­tais un iedarbinātais galvenais princips cīņai ar ļauno enerģiju, bet jau neskaidri kaut ko sajutu.

Gatavojot plānoto tikšanos ar matemātiķiem, lai konsultē­tos, mēs - Jurijs Ivanovičs Vasiļjevs, Tatjana un es - nolēmām pamatigāk izanalizēt šo aritmētisko darbibu.

Taņa, kā tev tas ienāca prātā?

Atceros, ka pirms šis sarunas es pavaicāju Tatjanai:

- Saki, lūdzu, kāpēc tu pēkšņi nolēmi saskaitit 6 + 6 + 6 + 6, bet pēc tam -2 + 4 = 6?

- Nu, mēs taču visu laiku runājām - 6666, 6666…un es tos ciparus saskaitiju.

- Bet tomēr, kā tev ienāca prātā doma to izdarīt? - es neatlaidos.

- Nezinu, iedomājos - un viss! - Taņa atbildēja.

- Varbūt zemapziņa pateica priekšā?

- Nu kā lai es zinu? Sa­skaitīju - un viss!

- Vai tev pēc šis domas neuznāca nogurums?

- Es neatceros. Varbūt ari uznāca, bet tajā vakarā mani jau ar to Kenzo pārmocija.

- Tu saproti, Taņa, - es neat­laidīgi turpināju, - šo ārkārtīgi vienkāršo aritmētisko darbību varēja izdarīt jebkurš jaunāko klašu skolēns. Tur nekāds lielais prāts nav vajadzīgs. Bet vērtīgais ir tas, ka šī doma parādījās tieši tajā brīdī, kad pievērsām uzma­nibu skaitļu rindai 6666. It kā kāds būtu priekšā pateicis - pievērsiet tam uzmanību!

- Vispār jau tā ir.

- Tagad ņemam kalkulatoru un attīstām tavu domu tālāk!

- Labi.

- Mēs visi esam Dieva varā. Un domas bieži vien kā priekšā teikšana nāk no Dieva, tin tieši šis domas parādās visvajadzīgākajā brīdī, - es pamācoši piebildu.

- Klausies, šef, - iejaucās Jurijs Ivanovičs. - Es, kā jau tehnisks cilvēks, pats saproti, stāvu tuvāk matemātikai nekā tu, būdams ārsts. Cln pateikšu

tev, kā ir, - matemātiķi ir greizsirdīga tauta! Sliktāki par sievie­tēm! Viņi jau nu neuzticēsies ārstam matemātiskos jautājumos, viņi pat fiziķus uzskata par stulbeņiem - it kā fiziķis nezinātu, cik ir divreiz divi. Ū-ū… Ka tikai viņi nesāk mūs kritizēt!

- Dievs ar viņiem, Jura! Lai kritizē! Esmu pilnīgi pārliecināts, ka šādas aritmētiskas darbibas jau sen ir izdarītas un tāpat sen ir noteiktas ari noteiktas likumsakarības, bet… Bet šeit mēs mēģinām iegūt analoģijas ar seno laiku noslēpumiem, - šie monumenti taču ir uzcelti pēc kaut kādiem matemātiskiem aprēķiniem. Nu, bet tie matemātiķi, kuri uzstājas ar profesionālu aplombu… Nu ko tur var darīt… visi jau tādi nav.

Kad Tatjana beidza rēķināt, Jurijs Ivanovičs klusi iesvilpās: - Tas tik ir devitnieks! Visās kombinācijās tikai devitnieki! Otra tāda skaitļa nav. Diezin kāpēc mēs lišķus saucam par sešniekiem, pēdējais laiks saukt par devītniekiem, citādi…

Jurijs Ivanovičs: - Visuresošais devītnieciņš iznāk!

- Pievērsiet uzmanibu, - Taņa viņu pārtrauca, - ka, analizējot katru skaitli, pēdējo tris rindu summu summa ari ir 9. Ko tas varētu nozimēt?

- Saskaitiet jebkura cita skaitļa otrās, trešās un ceturtās rindas summas - visur iznāks 9. Visuresošais devitnieks! Vai tiešām tādā veidā ļaunums lien visur un visā? - Jurijs Ivanovičs atkal iesvilpās.

- Pagaidi, Jura! Kā tu teici? Ka devitnieks iznāk, summējot ikviena skaitļa otrās (2), trešās (3) un ceturtās (4) rindas sum­mas? Paskat - 2 + 3 + 4 = 9. Te ari devītnieks! - manam izbrī­nam nebija robežu.

- Vai dieniņ! - ari Jurijs Ivanovičs nespēja slēpt pārsteigumu. - Ir gan tas velnišķīgais devitnieks varen nadzigs! Ne jau velti večiņas saka, ka velns vienmēr ir blakus un cīnīties ar to ir grūti. Kā salasīsi dvēselē devītnieciņus, tā sāksi raut zvaigznes no

debesim, un nebūs ilgi jāgaida, kad ari zvaigžņu slimība būs klāt un pats tu par velnēnu paliksi…

Bet pēc pāris dienām varen izbriniti būs matemātiķi, kad, anali­zējot piramidu un seno monumentu sistēmu saskaņā ar uz globusa izveidoto trijstūru hordām, konstatēs, ka visas matemātiskās likum­sakarības, saskaitot summas, obligāti aizved pie skaitļa 9.

- Paskatieties, cik skaista simetrija iznāca! - Taņa teica. - Sa­skaitot katra skaitļa visu četru rindu summas, atkal iznāk tas pats skaitlis.

- Pasaule vienmēr ir simetriska, - ar uzsvaru teica Jurijs Ivanovičs. - Pasaule un antipasaule, virietis un sieviete, divas rokas, divas kājas un tā tālāk.