Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

- Olga, un ko tu domā?

- Es domāju… m… m… ka leģenda par Noasa šķirstu ir patiesa. No bērnības atceros, ka tieši šajā šķirstā tika izvests viss dzīvais, lai glābtu Zemes dzīvības formas. Blavatska saka, ka Noass, viņš arī, - Olga ieskatījās izrakstā, - Vaisvata Manu, izglābis cilvēci. Leģenda sakrīt ar «Slepenās Doktrīnas» ziņām!

- Starp citu, vai jūs zināt, ka daudzi zinātnieki, sevišķi Armēnijā, apgalvo, ka laikā, kad viss apkārt bijis appludināts, Noasa šķirsts piestājis pie Ararata? Tur it kā vēl šodien esot šķirsta atliekas, - es piemetināju.

- Jā, jā, kaut kas tāds bija avīzēs.

- Šo leģendu noliegt mēs nevaram, jo, pēc mūsu aprēķiniem, Araratam kopā ar Kaukāzu bija jāpaliek virs ūdens kā salai, kura ar šauru un kalnainu zemes strēli savienojas ar Mūžīgo Kontinentu

caur Irānu un Afganistānu (Kopetdags un Hindukušs). Bet… vis­ticamāk, ka Noasa šķirsts aizpeldēja uz pašu Mūžīgo Konti­nentu, uz turieni, kur jau bija uzbūvēta Vara, un uz turieni tika pārvesta visu Zemes dzivibas formu sēkla.

- Loģiski.

- Vai drikstu rezumēt spriedumus par Dievišķajiem Skolotājiem, kas pirms 850 000 gadu Pasaules Plūdu laikā izglā­ba cilvēci no bojāejas? - es pavaicāju.

- Jā, protams.

- Vispirms pamēģināsim atbildēt uz jautājumu - kas bija Dievišķie Skolotāji? Skaidrs, ka tie.nevarēja būt pat vislabākie atlanti un agrīnie ārieši. Kas tad? Domāju, ka tie ir Dižie Lemūrieši, kas kataklizmas priekšvakarā iznāca no somati vai… ieradās no noslēpumainās zemzemes Sambalas. Šiem milzīga­jiem, desmit metrus lielajiem cilvēkiem, kurus atlanti sauca par

Noasa šķirsts

Dieuu Dēliem, piemita mūsu prātam neaptveramas spējas un zināšanas, un viņi vadija cilvēces glābšanas sagatavošanu. Es

neko neapgalvoju, es tikai tā domāju.

- ???

- Otrs jautājums, uz kuru mēģināsim rast hipotētisku atbildi, - es turpināju, - kā Dieuu Dēli vadija šo sagatavošanos? Te var daudz fantazēt, jo reālu faktu nav. Bet ir viena ziņa, ko ieguvu no pazistamā Svami Fremanandas 1998. gadā, kad biju ekspedīci­jā Himalajos, un tā var dot izskaidrojumu. Šis lielais domātājs, kas zina dzīvnieku un augu ualodu, stāstija, ka joga spējas pie cilvēkiem atnāk negaidīti un nezin no kurienes. Pēc tam cilvēks aiziet kalnos, apmetas uz dzīvi alā un sāk darit to, ko nevar citi, jo nemitīgi trenē un pilnveido savas spējas. Šis cilvēks pakļau­jas kāda pārcilvēka gribai, kuru jogi dažreiz ar cieņu sauc Viņš. Jogiem ar šo pārciluēku ir nepārtraukts telepātisks kontakts. (Jn šī telepātija ir gan zināšanu avots, gan spēju avots, gan darbības vadība.

- Es labi atceros šo sarunu ar Svami Premanandu. Viss patiešām ir tā, - Olga mani pārtrauca.

- Bet es atceros, ka jūsu grāmatā «No kā mēs esam cēlu­šies?» ir pat zimējums ar parakstu Viņš, - teica Taņa.

- Emst Rifgatovič, jūs taču jau sākāt rakstīt grāmatu «Kas ir jogi?». Kad tā būs gatava? - vaicāja Olga.

- Droši vien pēc Tibetas ekspedīcijas. Precīzi nezinu… Tagad taču mēs gatavojamies jaunai ekspedīcijai.

Sakot šos vārdus, es nedomāju, ka Tibetas ekspedīcijai un Dievu Pilsētas meklējumiem būs tik neticami rezultāti, ka atlikšu malā šo iesākto grāmatu par jogiem un tūliņ pēc ekspedīcijas sākšu rakstīt jaunu (šo) grāmatu «Dievu Pilsētas meklējumos».

- Atgriezīsimies pie mūsu sarunas tēmas, proti - pie Dieniš­ķajiem Skolotājiem, - es prasigi teicu, cenšoties pārvarēt noguru­mu. - Vai jums nešķiet, ka, runājot par nelielu saujiņu Izredzēto,

Blavatska droši vien domāja senos cilvēkus, kurus izvēlējās tāpat, kā leģendārais pārcilvēks vai Viņš tagad izvēlas jogus? Es ticu šī pārcilvēka eksistencei, jo man izdevās ieraudzīt ļoti daudz neparastu jogu un trešās Himalaju ekspedicijas laikā iegūt ļoti daudz pārsteidzošu zināšanu!

- Iznāk, ka pārcilvēki ir tie paši Dievišķie Skolotāji vai Dievu Dēli, kurus Blavatska min savā grāmatā, - dzīvi atsaucās Olga.

- Jā. Senatne savijas ar šodienu.

- Bet kas ir pārcilvēki? - acis iepletusi, pajautāja Taņa. - Kur viņi dzīvo? Es redzēju filmu «Supermens…».

- Nu kā lai es zinu, mēs taču esam tikai cilvēki, bet viņi - pār­cilvēki.

- Cik šajā pasaulē viss ir sarežģīti!

- Atļaujiet man izstāstīt hipotētisku koncepciju, - es palūdzu

un, saņēmis piekrišanu, sāku runāt. - Pārcilvēki, Viņš, Dievišķie Skolotāji, Dievišķie valdnieki, Dievu Dēli - tie ir vienas un tās pašas ļoti augsti attīstītas saprātīgas būtnes nosaukuma sinonī­mi. Tie var būt vai nu zemzemes Šambalas pārstāvji, domāju - lemūrieši, kas turpina dzīvot zemzemē un ir saistīti ar Cilvēces genofondu, vai…augstāk attistitās paralēlās pasaules pārstāvji. Es neko nevaru pierādīt, tāpēc ka, atkārtošu vēlreiz, es esmu tikai cilvēks, bet viņi - pārcilvēki.

- Jā, mēs jau nu gan neesam pārcilvēki…

- Šie pārcilvēki, kuriem ir tiešs kontakts ar Zemes Garu Imu, Tās Pasaules informativo lauku un Dievu, jau iepriekš zinās par gaidāmo Zemes ass nobidi un globālo kataklizmu un, atbilstoši Dieva un zemes Gara norādījumiem, sāks gatavot cilvēces un visu pārējo Zemes dzīvības formu glābšanu ar vienlaicīgu… attīrišanu (!) no grēciniekiem un lepnības gara pārņemtiem cil- vēkiem.Viņi droši vien darīs tā: izanalizēs cilvēkus, izvēlēsies izredzētos un tiem (tāpat kā jogiem) sāks telepātiski nodot zināšanas un ipašas spējas. Bet pēc tam izredzētie veiks visu lielo darbu Zemes dzivibas formu glābšanas sagatavošanai.

Būvēs Varu, vāks visa dzīvā sēklu, sagatavos klonēšanas ierīces un daudz ko citu. Pārcilvēki dos izredzētajiem signālu, kad jāie­iet somati, parādīs drošas alas, dažus ielaidis Varā. Neizslēdzu arī to, ka daži pārcilvēki parādīsies cilvēkiem uz Zemes, vadot darbus, ne tikai dos norādes pa telepātiskiem kanāliem.

- Rērihs rakstija par cilvēkiem, kas negaidīti parādās nepie­ejamās klintis un pēc tam tikpat negaidīti pazūd. Vai tikai viņš nedomāja pārcilvēkus? - pēc kāda laiciņa teica Olga.

Neteicu neko.

- Ja būs jauni Pasaules Plūdi - vai pārcilvēki mums arī palīdzēs? - jautāja Taņa.

- Nezinu, Taņa, nezinu… Visas ceribas uz jogiem… Bez tam mums pagaidām nav lidaparātu, tādu kā vimanas, slikti attīstīta zinātne par klonēšanu. Bet pats galvenais - mēs vēl slikti ticam Dievam.

- Grandiozi, bet skumji, - teica Olga.

Nikolajs Rērihs rakstija par cilvēkiem, kas pēkšņi parādās uz nepie­ejamām klintīm un tikpat pēkšņi pazūd (N. Rēriha glezna)

Mēs vēl slikti ticam Dievam

- Paskatīsimies, kur būs jaunais ekvators, ja, nākamreiz pārvietojoties Zemes asij, Ziemeļpols būs Amerikas Savie­notajās Valstīs.

Paņēmām auklu, atlikām vienādus attālumus no jaunā Ziemeļpola un apsējām to ap globusu jaunā ekvatora rajonā.

- Pietiek, pietiek, - durvis atskanēja iereibušu sieviešu balsis, - iedzeram kopā pēdējo glāzīti, laiks braukt mājās! No Alekseja stāstiem par apokrinkiem jau degunu sāk kņudināt. Un Seļiverstovs arī vēl piebalso…

- Gn skat, kāda tā Taņa! Nu, profesors kas profesors! - teica

viena no dāmām, pieiedama Taņai cieši klāt, - un pēc Kenzo ari vairs nesmaržo, izostijuši visu, vai?

- Meitenes, - es pievērsos viņām, - vai atceraties, kā es visas sievietes spīdzināju ar jautājumu «Kur atrodas Baikāls?».

- Atceramies.

- Gribat vēl mazliet ģeogrāfijas?

- Nu, kā to lai saka…

- Pasaules gals, ja tāds būs, būs tādēļ, ka Ziemeļpols pār­vietosies uz Amerikas Savienotajām Valstim, - es pamācoši sacīju, rādīdams uz globusu. - Tad ekvators būs tur, kur apsieta aukla.