Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

Visticamāk, ka Sahāra pār­vietosies uz Āfrikas dienvi­diem

- Starp citu, - es piekrītoši piebildu, - Atlantīdai, kas pastāvē­ja aptuveni pirms miljons gadiem, bija daudz kontinentu un salu. Galvenais kontinents atradās Klusajā okeānā un ietvēra sevi ari Austrāliju. Šis leģendārās Atlantidas kontinents saskaņā ar Blavatskas teikto nogrima pirms 85 000 gadu. Tas bija Pasaules Plūdu laikā, ko izraisija Zemes ass pārvietošanās.

Baikāla rajonā dzivos ana­kondas un citi tropu dzīv­nieki

Maskavā nebūs ziemu

Tāds acimredzot izskatījās Atlantidas konti­nents

- Bet kāpēc Atlantijas okeānu sauc vārdā, kas tik ļoti atgā­dina vārdu Atlantida? - vaicāja Tatjana.

- Lieta tā, ka tieši Atlantijas okeānā, domāju, Bermudu trij­stūra rajonā, bija liela sala, uz kuras pēc Pasaules Plūdiem, tāpat kā Mūžīgajā Kontinentā, atlanti varēja izdzivot (bet varbūt atlanti uz turieni pārcēlās no Mūžīgā Kontinenta!). Šo salu, izmantojot senus manuskriptus, aprakstījis dižais Platons, tāpēc ezoteriska- jā literatūrā to sauc par Platona salu. (Jz Platona salas atlanti dzivoja ļoti ilgu laiku, viņiem bija kontakti ar āriešiem (ēģip­tiešiem u.c.), un tieši viņi tur dzivoja pirms 850 000-12 000 gadu. Platona sala nogrima pirms 12 000 gadu, kad tajā ietriecās Tīfona komēta. Šīs salas dēļ, uz kuras dzīvoja pēdējie atlanti, okeāns ari ir nosaukts par Atlantijas okeānu. Bet man nezin kāpēc liekas, - es mazliet padomāju,- ka… tagad pēc Zemes ass novirzīšanās un jauniem Pasaules Plūdiem (nedod Dievs!) Platona sala atkal iznirs no okēna dzilēm. (Jn nav iz­slēgts, ka reizē ar to uzpeldēs ari pēdējo atlantu celtās piramīdas un citas būves.

Tobrīd es pat iedomāties nevarēju, ka pavisam driz, kad būsim ekspedicijā Tibetā, iegūsim ticamas ziņas, ka atlanti uz Mūžīgā Kontinenta dzīvojuši daudz ilgāku laiku un organizējuši tā saucamo jogu valsti.

- Dabiski, - es turpināju, - ka, palielinoties sauszemes teri­torijām un parādoties jaunam Atlantiskam kontinentam Klusā okeāna rajonā, celsies okeānu ūdens limenis. Tāpēc zemienēs esošās valstis applūdis. Manuprāt, nogrims Lielbritānija, Holande, Beļģija, Vācijas ziemeļdaļa, Polija, Bulgārija, daļa Itālijas, daļa Ukrainas, daļa Francijas…

- Ak kungs, un kā tad smaržas…

- Tālāk, - es skaļi teicu, - jānogrimst daļai Sahāras, Kongo, Gabonas, Angolas, Ēģiptes, Sudānas, daļai Saūda Arābijas un Irākas. Ievērojama daļa no Amazones deltas arī pārvērtīsies par

jūru. Jānogrimst tiem Kanādas rajoniem, kas ir pie Hudzona liča.

- Gn kas nogrims Krievijā?

- Obas, Pečoras, Jeņisejas, Ojeņokas deltas un Sankt- Pēterburgas rajonā jāizveidojas siltām jūrām. Paplašināsies Kaspijas jūra un applūdinās daļu Volgas, daļu Grālas un daļu Kazahstānas. Man nez kāpēc šķiet, ka Kazahstānas vietā būs tuksnesis.

- Pēterburga nogrims?

-Jā.

- Gn kas notiks ar Mūžīgo Kontinentu, - Olga painteresējās.

- Es arī gribēju to pavaicāt, - teica Aleksejs, - caur pieri palūkodamies uz Olgu un saņemdams pretī tādu pat skatienu.

- Mūžīgais Kontinents vai, kā Blavatska to sauc, Svētā Sala… - es iegrimu domās. - Manuprāt, tas paliks tāds pats, kā bijis… tāpēc

jau tas ir mūžīgs. Man šķiet… pats nezinu, kādēļ… ka Mūžīgajam Kontinentam ir stipra un cieta ass, kas iet Zemes dzilēs un nav pakļauta magmas kustibai, pārvietojoties Zemes asij. To es ne ar ko un nekad nevarēšu pierādit, bet es tā domāju.

- Vai sapratāt, kas notiks ar Zemi, ja tās ass nobīdīsies un Ziemeļpols pārvietosies uz Amerikas Savienotajām Valstīm? - Seļiverstovs pamācoši noskaldīja un, pacēlis galvu, vaicājoši paskatijās uz sievietēm.

- Labi būs, un kas tad ir! - atsaucās gaviļniece.

- Labi jau labi, tikai mūsu nebūs! Nebūs Maskavas, (Jfas, Parizes, Ņujorkas… būs pavisam citi cilvēki, būs pavisam citas pilsētas, - es skumji noteicu.

- Cilvēki no mēģenes, - Olga piebilda, pakasījusi pakausi.

- Pareizāk sakot, reklonēti cilvēki, - precizēja Aleksejs, labi zinā­dams, ka neviena no jubileju svinošajām sievietēm neko nesa­pratis.

Krievijas teritorijā izveidosies vairākas siltas jūras

- A… a…

Ieslēdza mūziku. Vīriešiem tā kā bija pienācis laiks lūgt dāmas uz deju. Darbs beidzās. Bet dejot negribējās. Aleksejs paspēra soli uz sieviešu pusi, bet virpām ceļā gadījās Seļi­verstovs, un Alekseja dejoša­nas nodomi izjuka.

- Nu ko, meitenes, - es skaļi vaicāju, - jubileja uz pusēm ar ģeogrāfiju? Nu, un kas? Oriģināli! Vai atceraties to lietu ar Baikāla ezeru?

- Atceramies! Gn kā vēl atceramies! Jūs tris mēnešus mūs ar to ezeru spīdzinājāt.

- Nu, un kur tas atrodas? - es jautri pavaicāju.

- Nezinām un negribam zināt, - dāmas vienā balsī atbildēja.

Bet stāsts par Baikālu ir tāds. Pirms kādiem četriem gadiem, iznākdams no operā­ciju zāles, sastapu savu to­reizējo sekretāri Natašu Ma- kejevu divu dāmu - Guļnaras Perļevskas un Larisas Jurčen- ko sabiedrībā. Viņas par kaut ko sarunājās. Padzēru tēju un nezin kāpēc pavaicāju:

- Kur atrodas Baikāls?

Nataša Makejeva iepleta jau tā apaļās acis un nedroši sacija:

- Pie Maskavas.

Guļnara Perļevska sāka smieties un caur smiekliem izmocīja:

- Nu, Nataša, tas nu ir par daudz! Cik tev skolā bija ģeogrā­fijā? Visiem ir labi zināms, ka Baikāls ir Kazahstānā.

- Nekas tamlīdzigs, - iebilda Larisa Jurčenko, - Baikāls ir Kirgizijā - skaidri zinu.

Iepletu acis. Tas, ka sievietes tik slikti orientējas ģeogrāfijā, man šķita pārsteidzoši un interesanti. (Jn es nolēmu izdarīt so­cioloģisko aptauju par to, kur atrodas Baikāls.

Aptaujāju 100 (Jfā dzivojošas sievietes un 100 viriešus. Tā man izdevās atklāt interesantu «dzimumu» ipatnibu attiecībā uz šā ezera atrašanās vietas zināšanu vai nezināšanu. Vīrieši zināja, kur atrodas Baikāls, un atbildēja:

- Austrumsibirijā, blakus Irkutskai.

Bet krievu sievietes… Vairāk nekā 60% sieviešu vispār nebi­ja nekāda priekšstata, kur šis ezers atrodas, un viņas uz labu laimi pārskaitija visus bijušās Padomju Savienibas ģeogrāfiskos reģionus, sākot no Baltkrievijas un beidzot ar Vladivostoku. Aptuveni 30% sieviešu zināja, ka Baikāls atrodas Sibīrijā, bet jauca tuvākās pilsētas nosaukumu, visbiežāk minot Novosi- birsku. Nedaudz mazāk par 10% zināja, kur Baikāls atrodas.

Bet pats interesantākais bija tas, ka ši nelielā sieviešu grupa, kas zināja Baikāla atrašanās vietu, drīzāk bija uzskatāmas par neveiksminiecēm personīgajā dzīvē, jo bija vecmeitas.

Balstoties uz to, es pat izdarīju secinājumu, cik kaitīgi sievie­tei ir zināt Baikāla atrašanās vietu, un kādā reizē skaļi paziņoju:

- Miļās krievu sievietes! Pat ja jūs zināt, kur atrodas Baikāls, aizmirstiet to!

Tādu pat socioloģisko aptauju es izdariju ASV un arī aptau­jāju 100 vīriešus un 100 sievietes. Toreiz es ilgāku laiku uzturē­jos Vašingtonā un Dalasā (Teksasa). Es uzdevu jautājumu:

- Kur atrodas Mičigana ezers?

Vispirms pateikšu, ka Mičigana ezers ir pats lielākais ASV, un tā krastos atrodas Čikāga.

Eksperimenta rezultāti bija aptuveni tādi paši kā Krievijā un apstiprināja «dzimumu» atšķirības ģeogrāfijas zināšanā. Gandriz 100% vīriešu pārliecināti atbildēja:

- Mičigana ezers atrodas ASV ziemeļos blakus Čikāgai.

Bet amerikāņu sievietes… Gandriz 70% sieviešu vispār nebija nekāda priekšstata, kur atrodas šis ezers, un viņas nosauca pat tik fantastiskus variantus kā Meksika un Pakistāna, pie tam daudzas no viņām domāja, ka Meksika ir ASV štats, nevis atse­višķa valsts. Bet kāda pārdevēja sajauca Ajovas štatu ar Angolu, stāstot, ka tur ir daudz nēģeru. Aptuveni 20% sieviešu zināja, ka Mičigana ezers atrodas ASV ziemeļos, bet nevarēja atbildēt par ezeram tuvāko pilsētu, visbiežāk minot Bostonu, tin arī tikai aptuveni 10% sieviešu skaidri zināja, kur atrodas Mičigana ezers, un diemžēl ari lielākā daļa no viņām bija vientuļas.