Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

Kādā ballītē, uz kuru mani uzlūdza amerikāņi, es pastāstiju šo stāstu un ari skaļi paziņoju:

Nataša Makejeva

- Dārgās amerikāņu sievietes! Pat ja jūs zināt, kur atrodas Mičigana ezers, aizmirstiet to!

Piezimēšu tikai, ka eksperimenta gaitā es neņēmu vērā to cil­vēku atbildes, kas bijuši šajās vietās - pie Baikāla Krievijā un pie Mičigana Amerikā.

Šie eksperimenti mani tā pārsteidza, ka par šo tēmu es pat sarakstīju dzejoli. Citēšu šeit dažus fragmentus.

Trīs meitiņas šņabi dzēra, Dziesmai plaši muti vēra. Traki jautri gāja mums. Tad man radās jautājums - Man, lūk, ļoti zināt gribas - (Jn tās nav vis pārgudrības -, Vai jūs zināt to vai nē - Kur ir Baikāls jāmeklē?

- Ai, - Nataša atbildēja, - Bērnibā es dzēru tēju, Mums jau skolā galvā dzina. Koļa, teicamnieks, kā zināms, Aši pateica tūlit -

Vai nu tāds uz mutes krit - Ka to zina liels un mazs - Baikāls ir pie Maskavas.

Guļnara pie vārda tiek,

- Tev gan cobers jāieliek! Ai, Nataša skaistākā,

Tu jau nesajēdz nekā. Tu ar savu vidukliti Izskaties patiešām gliti, Tikai zini, miļā mana, - Baikāls rodams Kazahstānā.

- Ko jūs, meitenes, te darāt, Runājat pavisam garām, - Atbildēja tām Larisa.

- Ak, jūs dumjas gan pavisam - Ezers šis ir Kirgizijā, Vienigais tur vienmēr bija

Visa Kirgizijā - tajā. Kirgizi ceļ krastos mājas, Tā kā šakāļi tur mit, Zivis ķer, lai ir ko rit.

Kas man mēli kulstīt lika? Mācība man laba tika. Daiļas visas trejas dāmas,

Gudras, nelecigas, rāmas, Taču - Baikāls Piemaskavā, Tur, kur kirgīzs tīklā savā Zivis ķer kā šakālis, - Te nu saiet sviestā viss! Vārdu sakot, Emst, beidz Gn uz Kazahstānu steidz.

Ķēros lietai stingri klāt - Sāku visus aptaujāt. Izrādās, ka ezers mans Dabā bieži sastopams. Baikāls, šķiet, ir Grālos. Baltkrievijā meklē to!

- Nu, bet, lūk, Vano - gruzīns, Kas patiešām visu zin, Teica, Baikāls ir Telavi, - Vēstīja reiz Svēta arī. Labi sacits, neko darīt - Vano pareizo iet taku - Baikāls - Pēterburgai blakus.

Gzbekijas dēls Karimovs, Kuram sieva mūsu Rimma, Stāstija, ka reiz ar traļiem Arālā tam gājis zaļi, Lidzās - Baikāls bija placis, Viņa suns tur valgmi lacis. Sirdarja, tā iztek ārā, Angāra tikt iekšā kāro Arālūdentiņu tempt,

Visu dabu postit te. Vārdu sakot, Arāls žūs, (Jn tur Baikāls vainigs būs. Nu, bet mūsu dakterite Venera, visnotaļ glita, Tomēr saka - viens ir tas. Kur gan ezeru šo rast? Ļaudis teic - tur blakām Birska, Ai, ne tā, - Novosibirska.

Kur gan atrodas Baikāls? Varbūt pateiks aksakals? Viņš nevienam nepiekrit - Kosmosā šis ezers vid! Tikai, lūk… nav Irkutskas. Atbildei tā kā par maz.

Atlidoju Vašingtonā, Klusi jautāju, ko domā, Kādai dāmai augstas slakas, Lai tā man no tiesas saka - Kur pie jums leiks Mičigans? - Mani nebaida pat gans, Atbild, - Anglijā to rast, Lidzās Ņujorkai tā krasts.

- Bet kur Čikāga ir jums? - Skaļāk skan mans jautājums, Šoreiz visai izbrinits.

Dāmai tas nav miglā tīts - Saka - tur es divreiz biju, Ezeru pat saskatīju, Meksika - tā saucas štats, Tur tas ezers ir viens pats, Traku vēju sakults viss. Krastos tā kā šakālis Meksikānis dzīvo vien, Zivs tam tīklos iekšā lien.

Kas man mēli kulstīt lika? Atkal mācība man tika. Gudras dāmas šeit no tiesas, Lai gan skaistas, kuplas miesās, Bet kad galvā galigs sviests, - Meksikānis apmeties Čikāgā, kas Piemaskavā, - Tad es jūtu - labi nava. Tā ka vienreiz, Ernest, proties CIn uz Pakistaņu dodies.

Tomēr ķēros lietai klāt -

Sāku visus iztaujāt.

Sapratu drīz - mičigani

Tā kā dabā huligāni

Visur izplatīti plaši.

Kalifornijā - rod aši.

Bet tad saka kāda mis -

Jūs man ticiet, tiešām, plīz,

Man viens ebrejs, vārds tam Zino,

Apgalvoja, ka viņš zinot,

Ka ir Izraēla tajā.

Zino ļoti ticēt vajag - Ebrejietes krastos mit, Arābus steidz aplaupit, Kaut no krievu zemes plašās Nesen ieradušās pašas.

Mūsu kovbojs Rodnejs Džonis Neapstridamā teic toni - Viņam neliek mieru doma - Esot tāda upe - Dona (Jn tā sākas Mičiganā, Beigas - Atlantijā mana. Nu, un krievu submarini, Katrā krava - simt marinas, Zagšus Mičiganā brauc, Krastā izlaiž spiedžu daudz. Viltigas tās un tik skaistas, Ka ik čalim acis laistās. Gn pat mūsu kovbojs Džonis - Nu jau klusinātā toni - Stāsta, ko viņš redz un domā - Tās ir baigās šausmas - Dona. Nu, bet Džekijs, pederasts, Ģeogrāfiju zin tas, Saka Džonim - tas ir garām, Vai tur Donu atrast varam! Amazone ārā plūst, Atlantijā galu gūst.

Braziliešu submarini Nevizina vis marinas.] - Kur gan ir šis Mičigans?

Lai man rokā būtu gans! - Saka viņam pēkšņi Džonis Savā skarbākajā toni. - Viņš ir rašn, viņš ir spiegs! Lai ne smakas nepaliek! Kāds mūs piečakarēt licis - Mičigans ir Donas licis!

Tikai, lūk, nav Čikāgas. Atkal zināms nav nekas. [2]

Dzejoļa trešo daļu, kur notiek sievietes laimes analizē atka­rībā no tā, cik labi viņa zina ģeogrāfiju, es nolēmu lasītājam aiz- taupit. Tur ir pārāk daudz nopietnas filozofijas. Bet nopietnibas šajā grāmatā jau tāpat ir ļoti daudz. Vēl vairāk, patiesībā jau nopietnība, filozofija un piedzivojumi tikai tagad sākas.

Bet tajā jūnija vakarā, kad mēs ar Tatjanu, Olgu un Alekseju, noguruši no saspringtās domāšanas par seno cilvēku traģisko vēstījumu, sēdējām kopā ar sievietēm, kuras arī bija nogur­dinājušas dzimšanas dienas svinības un Sergeja Seļiverstova Cerbera loma, es domāju par to, ka sievietes psiholoģiskajā ziņā tomēr ļoti atšķiras no viriešiem. Tas, protams, neattiecas tikai uz viņu hipertrofēto interesi par smaržām vai Baikāla uzdoto miklu, bet pirmām kārtām uz to, ka sievietes vairāk dzīvo ar dvēseli, akcentu liek galvenokārt uz jūtām, kuras izraisa kaut kāds pavisam muļķigs faktors, un pievērš maz uzmanības tādiem konkrētiem faktiem kā kaut kāda objekta ģeogrāfiskā atrašanās vieta.

Bet jūtas pirmām kārtām ir zemapziņas atribūts, ko iedarbina cilvēka dievišķais iekšējais Es. Tāpēc sievietes it kā ir tuvāk Dievam un daudz retāk nekā virieši ir tādu ļaunu darbību iemesls kā kari un tamlīdzigas lietas. Bet sikais sieviešu sašutums un asaras par slikti domātu padomu, pērkot kažoku, vai par to, ka ari kāda cita sieviete smaržojas ar Kenzo, ir piedodams - tas viss ir miļi un cilvēcīgi.

- Pēc jūsu jautājumiem par Baikālu mēs jutāmies tādas muļķes! Bet pēc tam, kad jūs pastāstījāt, ka tikai nelaimigās zina, kur tas atrodas, mēs ne tikai negribam to zināt, mēs pat baidāmies braukt uz turieni, - smiedamās teica gaviļniece.

- Nu - un labi. Taisāmies uz mājām. Vai šoferis jau mašīnā?

-Jā.

Kāpjot lejup pa kāpnēm, aizmugurā atskanēja balss:

- Visu vakaru tas vien bija jāklausās - 6666. Starp citu, viņai vajadzētu nopirkt kažoku par 6 tūkstošiem 666 rubļiem.

Seno cilvēku traģiskā vēstījuma sātaniskais elements

Kamēr mēs ātrās palidzibas mašinā izvadājām cilvēkus pa mājām, es ērti iekārtojos stūri un atkal sāku domāt par seno cil­vēku traģisko vēstijumu.

Kad beidzās visas pārdomas par mūsdienu cilvēka fatālo lik­teni iespējamās Zemes ass nobides laikā (nedod Dievs!), ko papildināja analīze par atlantu izdzīvošanu šajos apstākļos, mani pārņēma ģenētiskas nepilnvērtibas sajūta reizē ar domu, ka Dievs mūs ir apdalījis, kas negaidīti pārauga sašutumā. Kāpēc? Es mēģināju koncentrēties, lai izprastu sašutuma iemeslu, un tikai otrajā vai trešajā mēģinājumā sapratu, ka iemesls ir tik banāls un vienkāršs, ka man pat neērti par to runāt, kur nu vēl atkārtoties. Tas ir tāpēc, ka mūsu sabiedrībā ir pārāk daudz mēra sajūtu zaudējušu un «pārēdušos» cilvēku vai, kā mēdz teikt, tādu, kas slimo ar zvaigžņu slimību. Šiem cilvēkiem pat