Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

- Vai tad patiesi būs pasaules gals?

- To nu zina tikai Dievs, - Seļiverstovs paraustīja plecus.

- Bet vai jūs zināt, ka Krievija kļūs par tropiem! - skaļā balsī pārtraucu pļāpāšanu. - Paskatieties uz globusu! Ekvators ies aptuveni pa vidu starp Ziemeļpolu un Kailasa kalnu, tas ir, Tjumeņas rajonā.

- Ārprāts! - iesaucās mūsu operāciju māsa Inna. - Man Tjumeņā dzīvo draudzene, Irina. Laimīgā, varēs dzīvot tropos.

- Tālāk, - es turpināju, pētot jauno ekvatora līniju uz Āfrikas pusi. - Jaunais ekvators ies caur Gfu…

- Gfu? Grā! Tātad dzīvosim siltumā. Gn kažokus vairs neva­jadzēs pirkt! Citādi mēs par tiem vien runājam! Iedzersim uz to, - sievietes atdzīvojās. - Nekādus «nē», nekādus «nē»… Ejam, ejam uz to istabu. Aleksej, ielej!

Izdzērām pa glāzītei. Es atgriezos pie globusa. Pārējie sekoja man un, sastājušies lokā, skatījās. Es sāku diktēt:

- Taņa, raksti! Tālāk jaunais ekvators ies caur Saratovu, Doņecku, Atēnām un šķērsos Sahāru Ahagaras plakankalnes rajonā.

- Starp citu, - piemetināja Aleksejs, - jaunais ekvators iet caur vienu no divām Sahāras plakankalnēm. Gn otrai ir intere­sants nosaukums - Tibesti.

Man ienāca prātā, ka plakankalne ar divaino nosaukumu Tibesti varbūt ari iekļausies secinājumos, kad analizēsim planē­tu Zemi, bet es atmetu šo domu un turpināju pētit jaunā ekva­tora līniju.

- Tā! Jaunais ekvators pa diagonāli šķērsos Atlantijas okeānu un tieši caur Horna ragu izies bezgaligajos Klusā oke­āna plašumos uz Japānas pusi caur neskaitāmajām Mikronēzijas salām. Starp citu, jaunais ekvators ies caur Fidži salu.

- O! - iesaucās sievietes, atceroties smaržas.

- Tālāk jaunais ekvators šķērsos Japānu Tokijas rajonā, Vladivostoku, Ķīnas ziemeļus, Čitu, Baikāla ezeru, Krasnojarsku un no turienes ies uz Tjumeņu, no kuras mēs sākām sekot tā līnijai.

- Tātad Krievijā būs tā, kā tagad Brazīlijā, - ieteicās kāda sieviete.

- Paskatieties! - es iesaucos. - Attālums no Kailasa līdz tagadējam un jaunajam ekvatoram būs gandrīz vienāds. Tātad Mūžīgais Kontinents mainīsies pavisam maz… tādēļ jau tas ari ir mūžīgs, ne velti to sauca par Svēto Salu.

- Bet kuras vietas būs dzīvei vislabākās, kad Zemei būs jauns ekvators un jauns Ziemeļpols? - ievaicājās Seļiverstovs.

- Ekvators diezin vai būs dzīvei vislabākā vieta - tur ir pārāk karsti. Tropos arī ir par karstu. Vislabāk ir dzivot subtropos vai mēre­na klimata joslā, - es teicu un paraudzījos uz globusu. Nu tā, labākās vietas dzīvei uz Zemes būs siltā Ziemeļu Ledus okeāna piekraste, Taimiras pussala, Jakutija, Kolima, Čukotka, Kamčatka…

- Tad nu gan zekiem Kolimā būs labi, - atskanēja replika.

- Mjā… Vai patiesi tiks klonēti arī zeķi? - zem deguna nomur­mināja Olga.

- Līdzsvars starp labo un ļauno, - atsaucās Aleksejs un, pacēlis galvu, iesānis palūkojās uz Olgu.

- Mēs taču te nerunājam par cietumu, bet par dzīvās Zemes zinātnisko ģeogrāfiju. Labāk paklausieties, - stingrā balsi teica Seļiverstovs, uzacis saraucis un visus aplaimodams ar dusmigu skatienu. - Klusu! Turpiniet, Ernst Rifgatovič!

- Obas, Jeņisejas un Ļenas baseins pārklāsies ar bagātīgu tropu augu valsti, tur, tā sakot, būs jaunā Amazone…

- Gn pie mums būs ari piraijas, - kāds nevarēja nociesties.

- Klusu! - vēl vairāk saraukdams uzacis, teica Seļiverstovs.

- Atvainojiet, Sergej Anatoļjevič, bet man no tām ir briesmīgi

bail. Es, atvainojiet, šodien varu runāt, ko vien vēlos, ir taču mana jubileja. Vēl sagribēšu, lai jūs mani apprecat! Atteiksieties, vai? Nu?

Seļiverstovs paņēma no skapja izkaltēto piraiju, ko biju at­vedis no Amazones, un, ierūkdamies «r… r… r…», izdarīja biedē­jošu kustību uz gaviļnieces pusi. Visas sievietes spiegdamas bija laukā no kabineta.

- Ak, cik labi! - Seļiverstovs uzelpoja un aizvēra durvis. - Turēšu piraiju rokā, ja nāks iekšā, tūliņ sākšu baidit. Saprotiet, man taču ir žēl, es, Tibetas ekspedicijas dalībnieks, sēžu tur un izklaidēju dāmas. Man taču te ir interesanti. Es taču neesmu nekāds āksts!

- Paldies, Serjoža. Lūdzu, pasauc Taņu un Olgu, bet Aleksejs lai izklaidē. Pačuksti viņam uz auss.

- Nu labi.

- Taņa, raksti! - es teicu un paskatījos uz Seļiverstovu, kas pētīja globusu.

- Tātad dzīvošanai ļoti labas vietas būs Aļaska, Kanādas ziemeļi un Grenlande, kur klimats būs mērens vai subtropisks.

- Ne jau velti Grenlandei ir tāds nosaukums; green nozīmē zaļš, land - zeme, tātad - Zaļā zeme. Tie, kas devuši šo nosaukumu, droši vien zināja, ka tā būs, - pārliecināti teica Seļiverstovs, un bija skaidri redzams, ka viņam gribas atgūt nokavēto zinātnisko apspriešanos pēc ilgās noņemšanās ar sieviešu izklaidēšanu.

- Ļoti laba vieta ar tropu un subtropu klimatu būs Antarktīda.

- Bez šaubām, - teica Seļiverstovs, pētīdams globusa apakš­daļu.

- Amazones baseins apaugs ar skujkoku mežu, līdzīgu tam, kāds tagad ir pie Obas un Jeņisejas. Bet pārējā Dienvidamerikas

teritorijā būs subtropi un pat tropi. Diemžēl visa ASV teritorija un gandrīz visa Meksika būs klāta ar biezu ledus kārtu - kā tagad Antarktida.

Atvērās durvis, ienāca bars sieviešu un sastājās ap globusu, nepievēršot nekādu uzmanību rūk­šanai «r… r… r…» un pi- raijas vicināšanai.

- Piraijas no Amazo­nes pārpeldēs uz Sibīrijas upēm un iekļūs arī Baš- kirijas upē Belajā, - Seļi­verstovs centās izska­tīties pēc iespējas drau­dīgāks.

- Klusāk, meitenes! Paklusējiet, mēs jau bei­dzam, - es stingri teicu. - Kas būs ar Āfriku? Vis­ticamāk, ka Sahāras vie­tā izaugs biezi tropu me­ži, bet Āfrikas dienvidos izveidosies milzīgs tuk­snesis. Indijas, Taizemes un vairāku tām tuvumā esošo Klusā okeāna val­stu klimats kļūs vēsāks, bet pilnīgi piemērots dzivošanai. Ķinā kļūs kar­stāks. Baikālu ietvers biezi tropu meži, tur dzī­vos anakondas, krokodili un citi tropu dzīvnieki…

- Es redzēju filmu «Anakonda» un varu droši teikt, ka Seļiverstovu anakonda aprit nevarētu, - viņš ir pārāk liels, - ga- viļniece iekrita starpā.

Seļiverstovs hipno­tizējoši paskatījās uz viņu un biedinoši iešņācās «š… š… š…», acīmredzot tēlodams anakondu.

- Bet es tevi tūliņ ap­rišu, - gaviļniece pārgāja uzbrukumā un, piegājusi pie Seļiverstova, sirsnīgi noskūpstīja viņu uz lū­pām, teikdama, ka katrā sievietē ir kaut kas no čūskas.

- Nu gan, - Seļiver­stovs samulsa.

- Vai tas viss jāraksta? - dzēlīgi pavaicāja Taņa. - Nu, pabeigsim taču un pēc tam padejosim, labi?

- Tātad, - es kārtējo reizi pārtraucu čalošanu,

Amazone apaugs ar skuj­koku mežu

- labi būs dzīvot Mas­kavā, Permā, Murman- skā, Zviedrijā, Somijā, Norvēģijā. Tur nebūs zie­mas, bet daba līdzināsies

Kanāriju salām. Rietumeiropā būs mazliet aukstāks, bet silts pietiekami.

- Es visu mūžu esmu gribējusi aizbraukt uz Kanāriju…

- T… s… s…, - nošņāca Seļiverstovs, iejuzdamies Cerbera lomā. - Cln kas notiks ar Austrāliju?

- Man šķiet, ka Austrālija mainīsies maz. Bet es domāju, ka no jūras atkal pacelsies milzīgais bijušās Atlantīdas galvenais kontinents, kura galējie punkti būs Austrālija un Lieldienu sala, - es hipotētiski prātoju, grozīdams globusu. - Šis lielais kontinents ietvers sevī visas tagadējās Mikronēzijas, Polinēzijas, Indonē­zijas, Jaunzēlandes, Filipinu, Jaungvinejas, Havaju un Maršala salas.

- Ņemiet vērā, - Seļiverstovs pacēla rādītājpirkstu, - ka nevajag jaukt Atlantīdu ar Atlantijas okeānu.