Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

kas spēj ieiet somati stāvokli, jo to spēj tikai Vislabākie - garigi vislabākie. (Jn vēl… arī noslēpumainā Šambala.

- Vai mūsdienās tādi cilvēki ir? - jautāja Olga.

- Droši vien, ka ir… starp jogiem, kurus mēs pētijām trešās Himalaju ekspedīcijas laikā. Jogi man bieži teica, ka viņus vada pārcilvēki…

- Atceros, - teica Olga, kas arī piedalijās šajā ekspedīcijā.

- Tad, lūk, šie Vislabākie cilvēki, kas spēj kontaktēties ar Zemes Garu, droši vien vāc visu zemes dzivibas formu sēklu un nogādā to uz Varu, lai pēc tam varētu notikt klonēšana. Tieši šie cilvēki, kas kataklizmas laikā saglabā sevi somati stāvokli, atdzīvojas pēc tam, kad dzīves apstākļi uz Zemes uzlabojas, un ar klonēšanu atjauno dzīvību uz Zemes. Kā man ātrāk gribas doties ekspedīcijā uz turieni, kur bija Vara! Bet tagad, jūnijā, tur ir lietus sezona. Iesim pie kompānijas un mazliet atpūtīsimies.

Jogi spēj kontaktēties ar Zemes Garu

Sieviešu kompānija, kurā bija arī Seļiverstovs un Aleksejs, bija pārgājusi tajā vakarīgajā stāvoklī, kad visi jau ir noguruši no skaļās jautrības, bet izklīst vēl negribas. Notika, ja tā var teikt, svētku noskaņojuma izgaršošana, krievu žargonā saukta par «rasslabuhu». Aleksejs klāstīja par smaržu pasaules medicīnis­kajiem aspektiem, bet Seļiverstovs tēlaini piebalsoja:

- Ir divu veidu sviedru dziedzeri - amokrinie un apokrinie. Tieši tie izdala ādas virspusē šķidrumu, lai tas iztvaikotu un atvēsinātu cilvēka ķermeni. Mēs taču svistam tad, kad ir karsti.

- (Jn ar ko atšķiras šie … kā viņus tur… mamakrinie dzie­dzeri no tiem otriem, neatceros, kādiem?

- Nevis mamakrinie, bet amokrinie, - Aleksejs izlaboja. - Tie izdala sviedrus, morfoloģiski nemainoties. Otrus sviedru dziedzerus sauc par apokriniem, no latīņu valodas vārda apex, tas ir, virsotne. Sviedru izdalīšanās procesā apokrino šūnu vir­sotnes atraujas un nokrīt uz ādas, bet tur sadalās un veido sviedru specifisko smaržu.

- Tātad viņas tur pūst uz ādas, tāpēc arī tā smaka, - piebilda Seļiverstovs.

- Tad nu gan! - viena no dāmām bija pārsteigta. - Pūst?

- Pūst, - apstiprināja Seļiverstovs.

- Tā nu gluži nav - nevis pūst, bet sadalās, - Aleksejs apmulsa.

- Kad es agrāk strādāju par sekretāri, - atsaucās divāna galā sēdošā dāma, - mans šefs, kā šodien atceros, tā smirdēja pēc sviedriem, ka man palika slikti. Tagad skaidrs - viņam bija apokrinoks. Bet pats dīvainākais - sviedru smaka palika kabi­netā arī tad, kad viņš aizgāja. Es saprotu - viņa apokrinoki krita uz gridas un turpināja pūt. Be-et… varbūt viņš pats tos nokratija?

- Diezin vai kratīja, paši krita, - Seļiverstovs izmeta repliku.

- Vajadzēja toreiz visu nopūst ar dezodorantu…

- Iznāktu ellišķīgs sajaukums, - atcirta Aleksejs.

- Bet ko tad lai dara?

- Mazgāties vajag biežāk. Vieniem cilvēkiem pārsvarā ir amokrinie dziedzeri, citiem - apokrinie. Apokrinā tipa cilvēkiem biežāk jāmazgājas, - Aleksejs daudznozimigi piebilda.

Kaut ko apēdām un klusiņām, lai nepievērstu uzmanibu, atgriezāmies kabinetā.

- Mums atlikuši, ko apspriest, vēl divi atlantu un agrino āriešu izdzīvošanas faktori Pasaules Plūdu laikā. Trīs mēs jau izana­lizējām. Paskaties, Taņa, pierakstos, kas bija tas ceturtais. Esmu piemirsis!

- Somati, - atbildēja Tatjana, pašķirstījusi pierakstus.

- Nu… par somati mēs daudz nerunāsim, - es teicu, staigā­dams pa kabinetu. Šim fenomenam un ar to saistītajam Cilvēces genofondam veltīta mana grāmata «No kā mēs esam cēlušies?», kur arī ir citēti izraksti no «Slepenās Doktrinas». Droši vien atkār­tošos, bet minēšu dažas Lielās Iesvaidītās teiktās frāzes, lai atlantu un agrino lemūriešu izdzīvošanas aina uz Mūžīgā Konti­nenta būtu pilnīgāka. Tātad, - es paņēmu izrakstus, - lūk, kas Blavatskai ir interesants šajā sakarībā («Slepenā Doktrīna», II sējums. Antropoģenēze. - R., 1937):

«Protams, mēs nedomājam tās alas, kas zināmas katram eiropietim, bet faktu, kas zināms visiem iesvaidītajiem Indijas braminiem un jo īpaši jogiem, proti, ka tajā zemē /Himalajos] nav neviena alu tempļa, kuram nebūtu savu pieejas ceļu, kas stiepjas visos virzienos, un ka ir pazemes alas un bezgalīgi kori­dori, kuriem savukārt ir savas alas un koridori. Kurš var teikt, ka tajās dienās nepastāvēja bojā gājusī Atlantīda»(277. Ipp.).

«…tuvojās pirmie lielie ūdeņi… Visi dievbijīgie tika izglābti, visi grēcīgie iznīcināti un kopā ar tiem vairākums milzīgu dzīvnieku…» (483. Ipp.).

«…un viņš izsūtīja savus gaisa kuģus [vimanasj ar dievbi­jīgajiem cilvēkiem tajos…» (534. Ipp.).

- Tieši šīs Jeļenas Blavatskas frāzes izvēlējos tāpēc, ka šeit ir divi interesanti momenti, - es teicu, pētīdams izrakstus. Pirmais - liels alu un alu tempļu tīkls Himalajos, kur no kataklizmas var paslēpties samērā liels skaits cilvēku, bet… tikai tie, kas prot ieiet somati stāvokli. Pie tam ir jāzina, kuras alas Zemes ass nobīdes laikā nesabruks. To acīmredzot zināja tie atlanti un agrīnie ārieši, kas telepātiski varēja kontaktēties ar Zemes Garu, un droši vien to zina ari daži no iesvaidītajiem jogiem un braminiem.

- Gn otrs moments? - jautāja Olga.

- Otrs ir tas, ka izglābās tikai dievbijīgie cilvēki. Ar vārdu dievbijīgie es saprotu cilvēkus, kuriem piemīt viens no vissva­rīgākajiem Austrumu reliģiju komponentiem - Tīra Dvēsele. Tieši šie cilvēki spēj ieiet dziļā somati, kas ilgst tūkstošiem un vairāk gadu, jo somati galvenais noteikums ir pilniga atbrīvošanās no negatīvās psihiskās enerģijas.

- isi sakot, tie atlanti un agrinie ārieši, kas prata ieiet so­mati… nu… it kā… atsēdēja Pasaules Plūdu laikus, bet pēc tam iznāca no alām, - tāds bija Tatjanas komentārs.

- Jā.

-Man šķiet, ka daļa cilvēku varēja ieiet somati Varā, bet daļa - drošās alās, - piemetināja Olga.

- Pilnīgi iespējams. Bet principiāls moments ir tas, ka, izejot no augstāk minētā, pēc Pasaules Plūdiem cilvēce atkal tika atjaunota, izmantojot divus faktorus:

A - cilvēku klonēšanu Varā;

B - vairojoties tiem cilvēkiem, kas bija iznākuši no somati.

- Gn pārējie cilvēki? - vaicāja Tatjana.

- Viņi aizgāja bojā.

- Palicis vēl piektais punkts no mūsu, kā jūs, Emst Rifgatovič, mēdzat teikt, smadzeņu šturmes - cilvēces izdzīvo­šanai sniegtā Dievu Dēlu palidziba, - Tatjana paziņoja, šķirstī­dama savas lapiņas.

- Luk, ko par to attiecibā uz Pasaules Plūdiem Jeļena Bla­vatska rakstija «Slepenajā Doktrinā» (tas pats izdevums):

«Šī versija attiecas uz Atlantijas Plūdu notikumiem, kad Vaisvata, lielais Gudrais uz Zemes, izglāba Piekto Pamatrasi no iznīcināšanas kopā ar Ceturtās atliekām…» (178. Ipp.).

«Manu Vaisvata - apkopojošs vārds, patiesi bija āriešu Noass un Bībeles Patriarha prototips…» (378. Ipp.).

«Tikai neliela saujiņa šo Izredzēto, kuru Dievišķie Skolotāji aizgāja uz «Svēto Salu», no kurienes nāks pēdējais glābējs…» (439. Ipp.).

«Piektā IRase], kas radusies no svētās Dzimtas, palika, to sāka vadīt pirmie Dievišķie Valdnieki…» (440. Ipp.).

- Ko jūs domājat par to visu? - vaicāju Olgai un Tatjanai, kas pētija izrakstus.

- Man šķiet, - Tatjana braši iesāka, - ka Svētā Sala ir Mūžīgais

Pie ieejas vienā no 22 km dziļajām somati alām Himalajos

Kontinents, par kuru mēs runājām. (Jz turieni, - viņa atkal ieska­tījās izrakstos, - aizgāja Dievišķie Skolotāji, pirms tam ierodoties pie atlantiem un izvēloties cilvēkus, kuri jāglābj.