Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

Bet šis grāmatas mērķis nav stāstit par trešās Himalaju ekspedīcijas norisi (par to tiks uzrakstītas divas grāmatas). Šeit es gribu vērst lasītāja uzmanību tikai uz detaļām, kurām bija principiāla nozīme attiecībā uz Dievu Pilsētas meklējumiem. (Jn šīs detaļas ir saistītas ar Vašisthufas alu.

Kā noskaidrojās, tad Vašisthufas alai ir tris ieejas, un tā ir vairāk nekā 22 kilometrus gara. Stāsta, ka alai ir daudz atzaro­jumu un no šī labirinta izkļūt nav pa spēkam nevienam. Alu apvij noslēpumainības oreols. Leģendas stāsta, ka alā vēl arvien ir ļoti seni cilvēki iekonservētā stāvokli un ka piekļūt tiem var tikai ipaši izmeklēti jogi. Jogi apgalvo, ka sencilvēkus sargā tā saucamie asuri. Vienu no ieejām sauc par «Baiļu bedri», jo cilvē­ki un dzivnieki, kas tuvojas šai vietai, izjūt neizskaidrojamas, spēcīgas bailes. Otru ieeju alā cilvēki aizmūrējuši jau sen, lai pa to neviens nevarētu iekļūt, jo cilvēki, kas iekļuva alā, gāja bojā.

Kad tuvojāmies šai aizmūrētajai ieejai, netālā Gangas krasta klostera mūki mūs brīdināja: «Uzmanigi, asuri!» Neko nesapratuši, mēs iegājām 50 lidz 60 metrus dziļā grotā un sākām raudzities apkārt, meklēdami, kur tad ir asuri. Bet tur nekā nebija. Grotas dziļumā bija redzama nepareizas formas cementa siena, kas aizšķērsoja ieeju alā. Sienā bija caurums, pa kuru varēja iebāzt roku. Piegāju pie sienas, pietupos un, pats nezinu, kādēļ, iebāzu caurumā roku.

Aizmūrētā alas ieeja

Piramidālie stari somati alā

- Uzmanigi, ser, asuri! - aizmugurē atskanēja mūsu pava­doņa mūka Aruna balss.

- Kas tie ir, vai čūskas? - es pajautāju, izraudams roku no cauruma.

- Čūsku te nav, - atbildēja mūks Aruns.

- Bet kas ir asuri? - pārjautāju.

- Jums, eiropiešiem, to nesaprast…

Pie alas aizmūrētās ieejas dega divas sveces. Uzņēmu dažus kadrus gan ar zibspuldzi, gan tāpat. Iznācis laukā, centos palidzēt sagatavot aparatūru cilvēka auras pētišanai alas iekšienē un pagāju nedaudz sāņus, lai ieskatītos kamerā. Pirmajā attēlā bija skaidri redzama aizmūrētā ieeja, bet tajā, kas tika uzņemts bez zibspuldzes, ala bija iezīmējusies ar gaismas līnijām, kas nāca no abām svecēm.

- Kas tas ir? - brinījos, raudzīdamies attēlā.

Šos gaismas starus nevarēja nosaukt par bezsistēmas veido­jumiem, tie bija trijstūrveida un lidzinājās piramidām.

- Divaini. - Es automātiski pakasīju pakausi.

Tolaik es jau biju pietiekami labi izglītots par smalkajām enerģijām un tādēļ sāku analizēt fotogrāfiju no šī viedokļa.

«Tātad smalkās enerģijas pie ieejas alā veido telpā piramidālas konstrukcijas, gar kurām izplatās sveces radītās gaismas stari,» es prātoju. «Iznāk, ka es izgāju caur šiem piramidālajiem veidojumiem. Tāpēc jutos tik slikti! Varbūt slavenās somati alu psihoenerģētiskās barjeras raksturo tieši šie piramidālie veidojumi telpā? Varbūt tie paši asuri pārveido telpu?»

- Mister Arun! - es pasaucu mūku. - Paskatieties, lūdzu, uz šo fotogrāfiju.

- Mūks Aruns paskatījās uz fotogrāfiju, kur bija redzami stari, izteiksmīgi paskatījās uz mani un teica:

- Man arī tāda ir. (Jn vēl viena lidziga fotogrāfija, taču pavisam cita, no Tibetas.

- Kā to lai saprot: lidziga, bet pavisam cita?

- Es tūdaļ atnesīšu un parādišu, - Aruns pagriezās un, basās kājas cilādams, devās pa taciņu uz klosteri.

Mūsu grupa tobrīd nodarbojās ar cilvēka auras mērījumiem grotā.

«Droši vien šie piramidālie veidojumi ietekmēs auru,» pie sevis nodomāju, gaididams Arunu.

Aruns atgriezās un pasniedza fotogrāfiju, uz kuras bija redza­ma tā pati aizmūrētā ieeja alā un līdzīgi piramidāli izliekti stari, kas nāk no svecēm.

- Kas, pēc jūsu domām, tas ir? - jautāju Arunam, rādidams uz stariem.

- Grūti pateikt, ser. Bet Tibetas lamas teica, ka visas pirami­das sākas no Tibetas, - Aruns atbildēja.

- Kā to lai saprot?

Tajā bridi mani pasauca no alas, lai veiktu auras pētijumus. Saruna pārtrūka.

Olga Išmitova

Auras pētijumi ar Korotkova aparātu, kas konstruēts pēc «Kirliana efekta» principa, parādija, ka pie alas aizmūrētās ieejas cilvēka aura burtiski sabrūk. īpaši stipri bija cietusi mūsu ekspedīcijas dalībnieces Olgas Išmitovas aura: no mirdzošās zilās auras pāri bija palikuši tikai divi vai tris gabaliņi.

Olga jutās ļoti slikti un sāka zaudēt samaņu. Mēs viņu ātri izvedām no grotas, aizvedām uz Gangas krastu svaigā gaisā, nolikām smiltīs, izmērījām asinsspiedienu, izskaitījām pulsu un devām paostīt ožamo spirtu.

- Kas ar mani notika? - Olga jautāja.

- Ģībonis, Oļa.

- Kāpēc?

- Ala paņēma tavu enerģiju.

- Be-et…

Olga pamazām atguvās, apsēdās smiltis un sagurusi nokāra galvu.

- Ai, kāds vājums, - viņa nopūtās.

- Man arī ir vājums, - teica Vaļa Jakovļeva, arī mūsu ekspedī­cijas dalībniece.

- Es arī nejutos labi, piemetināju. - Man liekas, ka ši ala dar­bojas kā vampīrs un nosūc cilvēka enerģiju. Šis somati alas psi- hoenerģētiskā aizsardzība ir daudz viltīgāka nekā tā, kuru mēs pētījām 1996. gadā. Tur priekšplānā izvirzījās bailes un sašu­tums kopā ar galvassāpēm un vājumu, bet te notiek pakā­peniska organisma «atstrāvošana». Ala atņem cilvēka enerģiju.

Ne jau velti tās ieeja ir aizmūrēta, jo alā iegājušie cilvēki pakā­peniski zaudēja spēkus un gāja bojā.

- Vai tad ala ir dziva, vai, lai atņemtu enerģiju? - klusu notei­ca Olga.

- Nezinu. Varbūt enerģiju atņem tie paši asuri, par kuriem brīdināja mūks Aruns, - es atbildēju. - Gribot negribot atmiņā nāk Jeļenas Blavatskas teiktais par somati alu aizsardzību: «…viņus sargā veseli Garu Karapulki…» Bet kas ir Gari? Varbūt tā ir īpaša bezķermeniska dzīvības forma? Nezinu…

Olga lšmitova

- Starp citu, - teica Olga, - kad es sāku zaudēt samaņu vai varbūt jau gandrīz biju to zaudējusi, acu priekšā man stāvēja kaut kādi trijstūri vai piramīdas.

Olgas Išmitovas aura pirms un pēc uzturēšanās alā

- Ko tu teici? Atkārto!

- Nu rādījās man trijstūri vai piramīdas…

Es rakstu šīs rindas mājās, sēžot pie virtuves galda, mazliet pabīdijis nostāk lidz galam neizdzerto tējas tasi un bulciņu ar zemeņu ievārījumu, kas man negaršo. Zinu, ka grāmatas dizainu veidos tā pati Olga lšmitova, kura mūsu institūtā vada dizaina nodaļu. Domāju, ka viņai, izlasot šīs rindas, būs patīkami atcerēties Himalaju piedzīvojumus un droši vien būs arī nedaudz baigi vēlreiz pārdzīvot šo aprakstīto bridi. Šai gudrajai un skaistajai sievietei ar lielajām, nopietnajām acim piemīt viena īpatnība: viņas klātbūtnē veidojas radoša un dvēseliska atmo­sfēra, kad domas birst kā no pārpilnības raga. Ekspedīcijas laikā viņa sadraudzējās ar slaveno Jeļenu Masjuku - arī mūsu ekspedīcijas locekli, un varēja just, ka viņas vieno mūslaikos tik reti sastopamais garīgā potenciāla un nopietnības apvienojums.

Bet toreiz Gangas krastā pie Vasisthufas alas es stāvēju blakus sēdošajai Olgai Išmitovai un domāju par alas noslēpumainajiem caurspīdīgajiem trijstūriem un piramidām. No prāta neizgāja mūka Aruna dīvainais teiciens, ka visas piramidas ir nākušas no Tibetas.

Uzmeklēju mūku Arunu un lūdzu, lai viņš parunājas ar mani. Viņš mani iepazīstināja ar savu skolotāju. Mēs apsēdāmies lokā un sākām sarunu. Man gribējās pēc iespējas ātrāk izjautāt Arunu par Tibetu un lūgt, lai parāda to otru fotogrāfiju, par kuru viņš stāstīja. Bet aiz cieņas pret skolotāju es ierosināju, lai pastāsta par alu, kurai blakus atrodas viņa klosteris.