Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

- Es jutu, ka šīs fotogrāfijas attēlo kaut ko ļoti svarigu. Tās visu laiku bija man acu priekšā, - teica mūks Aruns.

- Jūs jutāt to zemapziņā? - es painteresējos.

-Jā.

Vēl viens piramidāls veidojums Kailasa kalna rajonā

- Un kas, jūsuprāt, ir zemapziņa?

- Tas ir cilvēka domājošais pamats, - pārliecināti konstatēja Aruns.

- Bet mēs cenšamies zemapziņā esošo aptvert ar apziņu…

- Mēs to vēlamies, bet ne vienmēr mums tas izdodas, jo zemapziņa nāk no Dieva. Bet mēs gribam… Lūk, es ari atnesu šīs fotogrāfijas jums, lai kopā ar svešas zemes cilvēkiem censtos tās izprast. Tās jau sen nedod miera manai iztēlei.

- Paskatīsimies pēdējo fotogrāfiju, - es ierosināju. - Kur atrodas šis piramidālais veidojums attiecibā pret Kailasa kalnu?

- Tas atrodas uz dienvidrietumiem no Kailasa. Es jau atgriezos no Tibetas uz Indiju un centos atrast pāreju pār Himalaju grēdu. Laiks bija slikts, es apmaldījos un nokļuvu citā ielejā. Kad no ielejas biju uzkāpis augstu kalnos, aizgāju lidz ezeram, ko ieskāva ledāji, bet pretim šim ezeram kalnu grēdas virsotnē ieraudzīju akmenī izcirstu piramīdveida figūru. Pārejas tur nebija. Man pat kļuva bail. Griezos atpakaļ. Bet figūru vairā­kas reizes nofotografēju, - stāstija Aruns.

- Bet kā jūs devāties kalnos? Ar mugursomām? Ar jakiem?

- Nē, mēs, svētceļnieki, ņemam Ildzi tikai dažas saujas risu, ceļa spieķi un krūzīti. Mēs, atšķirībā no jums, eiropiešiem, labi panesam aukstumu un badu.

Maigs vējiņš no Gangas glāstīja vaigus. Varēja just, ka Arunam ši saruna ir patīkama. Bet viņa skolotājs, kas visu laiku klusēdams sēdēja Arunam blakus, skaitija lūgšanu krelles. Varbūt viņš sirdi apsveica to, ka skolnieks pārspēj savu sko­lotāju, varbūt ari ne. Nedaudz tālāk mūsu ekspedicijās ļaudis Valērija Lobankova vadibā beidza darbu pie cilvēka auras pētīju­miem pirms ieiešanas somati alā.

Dievu Pilsēta, par kuru es tik ilgi un neveiksmīgi biju domājis pirms šīs trešās Himalaju ekspedīcijas, pēc mūka Aruna stāsta sāka iegūt dažas reālas aprises. Nevarēja izslēgt, ka svētais Kailasa kalns ir supergrandiozs un supermajestātisks senatnes monuments, ap kuru vai kura tuvumā ir daudzi piramidāli vei­dojumi, lidzīgi tam, ko nofotografēja Aruns. «Pilsēta», kas sastāv no piramidām! Ja tā, tad kādam nolūkam tā ir radīta? Varbūt patiesi, lai regulētu planētas tantriskos spēkus? Kas veidojis šo «Pilsētu»?

Jautājumu bija pārāk daudz. Bija nepieciešama jauna ekspe­dīcija uz Tibetu. Bet šeit, Himalajos, Gangas krastā pie noslē­pumainās Vašisthufas alas, vajadzēja noskaidrot vēl vienu jau­tājumu - par asuri.

- Skolotāj! Mister Arun! Man vēl gribētos jums pajautāt - kas ir asuri? Nedomājiet, ka es, eiropietis, izturēšos ar izsmieklu pret jūsu austrumu alegoriskajiem priekšstatiem. Es ticu, - laipni teicu.

- Asuri ir bezķermeniskas būtnes, - ar neuzticību paraudzījies uz mani, atbildēja skolotājs.

- Vai viņas dzīvo alā?

- Ne tikai, bet alā viņu ir vairāk.

- (Jn kas tās var redzēt?

- Jogi.

- Kādas tās ir?

- Asuri līdzinās kurkulēnam ar apaļu galvu un asti.

- Cik lielas tās ir?

- Asuri ir mazi.

- Ar ko viņi barojas?

- Ar cilvēku un citu dzīvo būtņu enerģiju.

- Vai asuri bija tie, kas alā sagrāva auru mūsu ekspedīcijas dalībniekiem? - uzdevu kārtējo jautājumu.

- Viņi, - īsi attieca skolotājs.

- Es domāju, - mūsu dialogā iejaucās Aruns, - ka asuri ir saistiti ar svēto Kailasa kalnu un savu enerģiju gūst no turienes. Tie var ielaist cilvēku, kas pārvalda tantriskos spēkus, bet cil­vēku, kas šos spēkus nepārvalda, asuri var iznīcināt. Asuri ir saprātīgas būtnes.

- Vai ir arī citas bezķermeniskas būtnes?

- Protams, - atbildēja skolotājs. - Eņģeļi, gari un spoki.

- Mm… jā, - gandrīz pārtraucu viņu ar skeptisku piezimi.

- Mēs ticam, ka uz Zemes eksistē bezķermeniska dzive. (Jn tā ir saprātiga, daudzos gadijumos pat daudz saprātīgāka par mums - cilvēkiem, - apstiprinoši piebilda mūks Aruns.

- Pamēģināsim novilkt paralēli starp bezķermeniskajiem asuri un svēto Kailasa kalnu, - es ierosināju un sāku prātot. - Jūs uzskatāt, ka Kailass regulē tā saucamos planētas tantriskos spēkus. Varētu domāt, ka asuri izmanto tieši šos tantriskos spēkus - ne jau velti tajā alas vietā, kur jūs bridinājāt «Uzmanīgi, asuri!», uz fotogrāfijas parādijās trijstūrveida un piramidāli stari. Ja ņem vērā, ka tantriskie spēki kā viens no smalkās enerģijas veidiem ir formotropi, tas ir, maina savu stāvokli atkarībā no attiecigā priekšmeta formas, tad var secināt, ka tantriskie spēki veidojas uz piramidveidigiem veidojumiem, tādiem kā Kailasa kalns, un teleportējas uz vietām, kur attiecīgi tiek mainita telpa. Bet bezķermeniskie asuri acimredzot spēj mainīt telpu un kon­centrēt ap sevi tantriskos Kailasa spēkus. Tādējādi iznāk, ka ar asuri starpniecību svētais Kailasa kalns sargā alu.

No svētā Kailasa kalna debesīs iet enerģijas stabs

Iespējams, ne visu sapratis no ši monologa, skolotājs teica:

- Pie mums, Indijā, daudzi cilvēki pielūdz Kailasu un uzskata, ka ši kalna spēks izplatās pa visu Zemi.

- Pie mums uzskata, - piebilda Aruns, - ka no svētā Kailasa kalna debesīs iet milziga enerģijas plūsma. Ja cilvēks nomirst blakus svētajam kalnam, tad viņa Gars viegli un bez šķēršļiem paceļas debesis un nokļūst paradizē. Tajā rajonā ir tā saucamā «Nāves Ieleja», uz kuru nomirt dodas jogi. Bet ši ieleja ir pieeja­ma tikai jogiem.

- Tātad Nāves Ieleja… - es aizdomājos.

Sākām atvadīties. Es jau zināju, ka nākamajā gadā mēs dosimies uz Tibetu Kailasa rajonā, lai meklētu Dievu Pilsētu. (Jn varbūt pabūsim ari «Nāves Ielejā».

Pavisam negaiditi mani pārņēma nogurums. Projām ejot, bija tāda sajūta, ka asuri dzenas mums pakaļ.

Uz zaļajām pilsētām

Gfā, kur viena ķirurģiskā operācija sekoja otrai, trešās Himalaju ekspedīcijas epizode pamazām sāka gaist no atmiņas un uzpeldēja tikai kādā ziemas vakarā. Pēc garas zinātniskās sanāksmes, kas bija veltita ūdens informatīvās struktūras pētīju­miem, iegāju pieņemamajā telpā. Tur sēdēja Jurijs Ivanovičs Vasiļjevs un klausijās mūziku.

- Iedzersim pa glāzitei, Jura?

- Nē, tu taču zini, ka es vairs nedzeru.

Skanēja kasete no cietuma lirikas sērijas. Slavens cietuma bards, manuprāt, Žarovs dziedāja:

Skrien dieneis, skrien nezin uz kurieni, Sauc mani, kur dūmakā zaļo pilsētas.

Dziļāk uzvelku ausaini

(Jn skumji ieskatos savā pagātnē.

Noraušu asaru

(Jn slepus klusiņām nopūšos.

Skrienu viens, skrienu uz zaļajām pilsētām

(Jn pēkšņi redzu, kā suņi brāžas pa jauktajām pēdām.

Bet es dziļāk uzvelku ausaini

(Jn skumji ieskatos savā pagātnē.

Noraušu asaru

(Jn slepus klusiņām nopūšos.

- Romantisks zeks! - teica Jurijs Ivanovičs, ieklausoties dziesmā. - Viens solīds ments, nevis kaut kāds mēsls, teica, ka 90% dziesmu veltītas mīlestībai, bet, lūk, dziesmu par cilvēka dvēseli tikpat kā nav. Teica, ka cietumā dvēseles vibrācijas saasinās, tādēļ ari cietuma lirika ir ļoti dvēseliska.

- Kā tad! Kā viņam, bēgošajam zekam, gribas sasniegt zaļās pilsētas. Viņš par tām sapņo, - piebildu.

- Vai tu par Dievu Pilsētu neesi aizmirsis? Pasaki godīgi, tas taču ir tavas dzives galvenais sapnis - atrast un nokļūt lidz Dievu Pilsētai, protams, ja vien tā ir uz šīs Zemes.

- Jā, Jura.