Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

- Kā tam zekam, - tikt līdz zaļajām pilsētām…

- Mm… jā…

- Tu saki, ka ap Kailasa kalnu jābūt Dievu Pilsētai. Loģiski. Pārāk lidzigs piramīdai ir šis kalns! Bet milzīgs gan! Es, lūk, bieži lasu avīzi «Skandāli» un brīnos, ka pasaulē ir tik daudz miklu, - ar iedvesmu sacīja Jurijs Ivanovičs, patiesi ticēdams, ka avize «Skandāli» raksta patiesību.

Centos stādities priekšā Tibetu, svēto Kailasa kalnu un Dievu Pilsētu. Iznāca drūma bilde: tuksnesīgais Tibetas plato, pelēkas klintis, milzigs sniegots piramidāls kalns, pelēkas akmens kon­strukcijas… pavisam drūmi! Vēl ari mūka Aruna atgādinājums par «Nāves Ieleju». Tās nu gan nav nekādas zaļās pilsētas! Bet sapņainās domas nedeva mieru un veidoja Dievu Pilsētu zaļu, pilnu dzivibas un laimes.

Cik patiesas bija šis sapņainās domas! Tagad jau es zinu, ka «zaļais» priekšstats par Dievu Pilsētu radās no vēl neapjaustām domām, ka Dievu Pilsēta ir viens no stūrakmeņiem dzivibas radišanai uz Zemes. Bet dzīvība vienmēr asociējas ar kokiem, putniem un zaļumos slīgstošām mājām.

- Tu saki, ka Kailass komandē noslēpumainus spēkus, - Jurijs Ivanovičs, atcerējies manus stāstus, pārtrauca domas. - Bet šie spēki, tie taču grozās ap Zemi. Tātad var teikt, ka Zemi komandē Kailass.

Paies vairāki mēneši. Pienāks 1999. gada pavasaris. (Jn tikai gadījums dos iespēju noskaidrot ar svēto Kailasa kalnu saistito visas pasaules likumsakarību, kuru sapratīs ikviens skolnieks.

Man ir operāciju māsa Oksana. Šai jaunajai meitenei neizde­vās iegūt labu izglītību, un pirms dažiem gadiem viņa iekārtojās mūsu operāciju blokā par sanitāri. Oksana bija tik apķērīga un enerģiska, ka visas operāciju māsas vienā balsī apgalvoja, ka viņu kaut vai tūliņ var ņemt par operāciju māsu.

- Žēl, ka Oksanai nav medicīniskās izglītības, tik laba operā­ciju māsa būtu, - to es dzirdēju vai katru dienu.

Tad es ņēmu un piezvanīju medicīnas skolas direktoram un apjautājos par iespējām paātrinātā tempā iegūt medmāsas pro­fesiju. Izrādījās, ka tāda iespēja ir: ja ir diploms par vidējo izglitibu un attiecigs darba biržas norīkojums, medicinas skolu var pabeigt gada laikā. Zinot, ka Oksanai tāda diploma nav, mēģināju pierunāt direktoru uzņemt viņu skolā bez diploma, stāstīdams, cik viņa ir apķēriga. Tik ilgi centos, kamēr direktors izmisumā pateica:

- Nu nopērciet to diplomu galu galā! Ir gan laiki - viens vienīgs krimināls un tīrais ārprāts!

Vispār man patik staigāt pa tirgu un sarunāties ar pārde­vējām, uzdodot negaidītus jautājumus, piemēram: «Vai jums ir gadijies iemīlēties pircējos?», «Vai jums patik tirgoties?» Atbildes ir tik jautras un tai pat laikā tik dziļas, ka varētu izveidot tirgus psiholoģijas kartotēku. Bet mans kroņa jautājums parasti ir: «Vai jums ir bikses zilajiem?» Sazin kāpēc visi tirgotāji to uztver nopietni un sāk piedāvāt pavisam idiotiskas bikses ar rišiņām vai cakiņām, nereti purpinot: «Prasa! Nav nemaz lidzigs zilajam!» vai atbildot konkrēti: «Mums ir beigušās, bet tur tai nodaļā lai­kam ir.»

Tādēļ ari diploma iegāde tirgū šķita man psiholoģiski intere­santa.

«Vai tad patiesi pārdod?» domāju, kopā ar Oksanu staigā­dams pa rūpniecības preču tirgu.

- Jums tehnikuma diplomi ir? - sāku skaļi apjautāties dažādās sekcijās.

Daži pircēji skatījās uz mani kā jukušu, bet pārdevēji vienā mierā atbildēja: «Nē, pagaidām nav», «Tas nav mūsu nodaļā» vai «Visdrīzāk jāmeklē kancelejas preču nodaļā». Kriminalitāte un visatļautība Krievijā jau bija apzīmogojušas cilvēku psiholoģiju.

Oksana

Beidzot es pavisam nekaunīgi piegāju pie neizskatiga miliča, kuram, manuprāt, nepiemita augsts intelektuālais potenciāls, un pajautāju:

- Vai nepateiksiet, kur te diplomus pārdod?

-Tur, aiz stūra, - milicis atbildēja, ne aci nepamirkšķinot un pavisam cienīgi parādot virzienu ar roku.

Ejot norādītajā virzienā un skaļi jautājot: «Vai diplomus te pārdod?», mēs beidzot izdzirdējām: «Šeit.»

- Kādu jums vajag? Ar izcilību jeb parasto? - jautāja pārde­vēja, mēģinot noteikt mūsu pirktspēju. - Ar izcilibu, paši sapro­tat, būs dārgāk… par tūkstoti…

- Parasto, ar četriniekiem, - nomurmināju, pēkšņi pavisam apmulsis.

- Kāpēc? Ņem ar piecniekiem, - pārdevēja pasmīnēja un rādīja uz kaunā nosarkušo Oksanu. - Re, kāda, izskatās kā teicamniece. Uzreiz var redzēt, ka nopietna meitene.

- INē, ar četriniekiem.

- Parasti pie mums pērk ar piecniekiem. Bet tādu ar trijnie­kiem mums vispār nav, - pārdevēja lepni piebilda, iejuzdamās institūta rektora lomā. - Vai institūta diplomu nevajag?

-Nē.

- Un kādu tehnikumu?

- Vienalga, kādu.

- Izvēlies.

Izvēlējāmies diplomu ar specialitāti, šķiet, «Naftas pārstrādes iekārtu operators». Sāku norēķināties.

- Bet tas ir ists vai viltots? - Oksana muļķigi pajautāja.

- Protams, ka ists, - satraucās pārdevēja. - Paskat, zilais zīmogs un paraksts arī. Tikai uzvārdu ierakstiet ar tušu.

Ar šo diplomu man izdevās iekārtot Oksanu medicinas sko­las paātrinātajos kursos. Oksana kļuva par grupas vecāko un beidza skolu ar izcilību, bet pēc tam sāka strādāt pie mums par operāciju māsu. Tagad viņas rokās ir visas sarežģītās operācijas. Tā ka droši vien ir pat labi, ka diplomus var nopirkt tirgū.

Plānoju ņemt Oksanu līdzi ar ķirurģiju saistītajos braucienos uz ārzemēm, teicu, lai nopērk pašmācības grāmatu un sāk mācīties angļu valodu. Nākamajā dienā Oksana teica:

- Ernst Rifgatovič, veikalā ir tik daudz pašmācības grāmatu. Es nezinu, kuru lai pērk.

Braucām uz veikalu kopā. Labas grāmatas tur nebija. Toties es nopirku globusu, kura man nekad nav bijis.

Kamēr braucām mašīnā, es grozīju globusu un pētīju zemes, kurās man bija paveicies būt. Lūk, Indonēzija, tur Brazīlija, tur Japāna. (Jn cik Rietumeiropa ir maza! (Jn cik mūsu valsts ir liela! Dzives telpa - vai tas labi vai slikti? Divaini, bet Eiropā nekāda saspiestība nav jūtama… (Jn okeāns cik liels, daudz lielāks nekā sauszeme!

Pēkšņi sāku iztēloties, kā pēc Pasaules Plūdiem viss globuss kļūst zils; visur ūdens, viens vienigs ūdens un virs tā tikai Hima- laji, Tibeta un vēl dažas saliņas. Atcerējos Jeļenas Blavatskas «Slepeno Doktrīnu»; precīzi pateikt nevaru, bet, šķiet, viņa rak­stīja par to, ka pēc Pasaules Plūdiem visa planēta bijusi kā milzīgs ūdens tuksnesis, bet plūdu iznīcinātā atlantu civilizācija tomēr visa nav gājusi bojā - daži atlanti paspējuši aizlidot savos gaisa kuģos, ko sauc par «vimanām», uz Tibetu un… vēl kaut kur. Kur? Nez kāpēc prātā ienāca Lieldienu sala, lai gan es lielis­ki sapratu, ka Jeļena Blavatska neko nerakstija par šo salu kā atlantu pēdējo nosēšanās vietu, bet norādīja uz to kā uz «ļauno burvju mājokli».

Tomēr situācijā pēc Pasaules Plūdiem acu priekšā skaidri parādījās divi zemeslodes rajoni - Tibeta un Lieldienu sala. Tas mani pat sāka mulsināt. Tibeta, nu skaidrs - tur Iekšējās Jūras krastos pēdējie atlanti, kā rakstija Jeļena Blavatska, uzcēla brīnišķīgas pilsētas un dzīvoja vēl daudzus tūkstošus gadu. Bet Lieldienu sala? Par to taču nekas tamlīdzīgs nav rakstīts… Sapratu, ka doma par šiem diviem zemeslodes punktiem ir dziļi iesēdusies zemapziņā, bet pavērst to apzinātā gultnē man nebi­ja pa spēkam. Tibeta, Tibeta… tur ir svētais Kailasa kalns… Bet Lieldienu sala? Tur ir akmens milži…