Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

- Vašisthufas ala ir mīlestības apdvesta, - sāka stāstīt skolotājs, - bet mīlestiba ir garīgs jēdziens, tikpat garīgs kā

naids, tikai pretējs. Cilvēku mīlestibas pil­nie centieni ir svētījuši šo alu, un tādēļ ala ir ieguvusi savu garigu- mu, ko var salīdzināt ar dievišķo garigumu, un apgānīt to var tikai ļoti grēcigi cilvēki, kuru gara velnišķīgā sastāvdaļa nerada nekādas šaubas. Alā ir jāiet ar milestību, ar tādu pat mīlestibu, kādu māte jūt pret bērnu vai vīrietis pret sievieti. Kosmosa raidītie mīlestības stari ir jāuzkrāj dvēselē, lai vajadzīgajā bridi tie atvērtos kā lotosa ziedlapas, bet noplūkt banānu no milestibas koka ir tiesības tikai tam cilvēkam, kas spēj atteikties no rūpēm par fizisko ķermeni…

Mūks Aruns (baltā) un viņa skolotājs

Klausoties skolotāja runā, es sapratu, ka viņš saka sensenis apgūtu runu sprediķa formā, ka neko jēdzīgu no zinātnes viedokļa viņš nepateiks un, pat ja ari viņš zina šis alas noslēpumu, tad klusēs par to, piežūžojot eiropieša ausis ar skaistu vārdu savirknējumu. Sapratu, ka kaut kad sirmā senat­nē senajām mistērijām (tādām kā somati alas un piramidas) ir uzlikts noslēpumainības zīmogs un tās ir ietērptas alegoriski

Saruna ar mūku Arunu un skolotāju

skaistos vārdos, jo ši skaistvārdība ir labākais veids, kā paslēpt noslēpumu. Bet dažādu laiku un tautu skolotāji nes šos skaistos vārdus cauri gadu simteņiem.

Beidzot man izdevās delikāti pārtraukt skolotāja runu un palūgt, lai Aruns parāda fotogrāfiju. Aruns to pasniedza man.

- Tas ir svētais Kailasa kalns. Es biju tur svētceļojumā, - viņš lepni piebilda.

Ieskatījos fotogrāfijā, pacēlu galvu un tūdaļ teicu:

- Tas nav kalns, tā ir piramida.

- …?

-Tā ir piramīda, nevis kalns. Tādu kalnu nav!

- …?

- Tas ir ļoti līdzīgs mākslīgam veidojumam, tikai ļoti ne­parasts. Tā pat nav piramida, bet piramidai lidzigs veidojums, - es nerimos.

- …?

- Cik augsts ir Kailasa kalns?

- 6666 metri.

- Tā nekas! Tā nu gan ir piramida!

Piecēlos un, ar fotogrāfiju rokās staigādams pa telpu, sāku iztaujāt Arunu par Kailasa kalnu.

- Es esmu no bagātas ģimenes, var teikt, pat ļoti bagātas. Esmu Deli ieguvis augstāko izglitibu, bet nolēmu veltīt sevi reliģijai un kļuvu par mūku, - stāstija Aruns. - Bet indiešu mūkam augstākais sasniegums ir svētceļojums uz svēto Kailasa kalnu un tā pielūgšana. Pie mums, Indijā, pastāv uzskats, ka Kailasa kalns ir pati svētākā vieta pasaulē. Svētākas vietas pasaulē nav. Es tur biju un zinu, ka Dievs atļāva man pieiet pavisam tuvu šim svētumam. Bez tam es lepojos, ka man izde­vās lidz svētajam kalnam aiziet kājām, pārvarot Himalaju grēdu pie Badrinantas. Pie mums, Indijā, saka, ka mūks, kas kājām

Tas nav kalns, tā ir piramida…

veicis svētceļojumu uz Kailasa kalnu, bauda ipašu kalna lab­vēlību, un tas ļauj sevi ieraudzīt pilnā skaistumā bez mākoņu pārsega.

- Jūs runājat par kalnu kā par dzīvu būtni, - es noteicu.

- Bet es ticu, ka tas ir dzīvs. Mūsu reliģija māca, ka svētais Kailasa kalns ir saistits ar Dievu, ka tas domā ar kosmisko saprātu, ir planētas tantrisko spēku centrs un tos regulē, - ar iedvesmu turpināja Aruns.

- Be-et, - tik vien spēju pateikt, neko nesaprazdams un nevarēdams stādīties priekšā, kā kalns, lai ari tam ir neparasta piramidāla forma, var domāt.

Toreiz man vēl neradās ne mazākā nojausma, ka man nav taisnība, pilnīgi noraidot sevi postulātu par kalnu kā domājošu būtni. Es saprotu lasitāju, ka šī mana sentimentalitāte diezin vai var izraisīt uzticību, pat ņemot vērā notikumu piedzīvojumiem lidzigo attistibu. Tomēr, tuvojoties grāmatas beigu lappusēm, lasītājs sapratis, ka senajai lidzibai par svēto Kailasa kalnu kā par domājošu būtni ir pavisam reāls zinātnisks pamats, un droši vien dosies uz grāmatnīcu, lai iegādātos Marinas Cvetajevas darbus, kuras daiļrade, lai cik dīvaini tas arī nebūtu, ir saistita ar vienu no pamatvariantiem ar sazin no kurines radušos domu par domājošo kalnu.

- Mēs, Indijā, ticam Kailasa kalnam un tam, ka viņš vada mūs, - pavisam muļķigi teica mūks Aruns.

-Mm… jā… sakiet, Arun, varbūt jūs uzskatāt Kailasa kalnu par svētu tādēļ, ka tas ir lidzigs piramīdai vai neparastai piramid- veidigai mākslīgai konstrukcijai? - es jautāju.

Aruns paņēma fotogrāfiju, cieši ieskatījās un teica, plaši iepletis savas izteiksmīgās acis:

- Mēs nekad neesam domājuši par to, ka Kailasa kalns ir piramīda. Bet tas patiesi ir lidzigs piramīdai, ļoti līdzīgs… Pie mums uzskata, ka visas piramidas ir radušās no Kailasa kalna.

- Tad pasakiet, - es neatlaidos, - kāpēc jūs domājat, ka visas piramidas ir radušās no Kailasa?

- Tā pie mums tiek uzskatīts.

- Vai par to kaut kur ir rakstits?

- Tā pie mums tiek uzskatits.

- Piedodiet, Arun, vai jums nav at|auts to teikt, vai ari jūs ne­zināt?

- Tā pie mums tiek uzskatīts.

- Mm… jā…

- Tie trijstūrveida un piramidālie stari alā, - mūks Aruns saņēmās, - ir tantrisko spēku izpausme. (Jn es jau teicu, ka svē­tais Kailasa kalns regulē visus tantriskos spēkus uz Zemes.

- Tātad tantriskie spēki ir saistiti ar piramidālām konstrukci­jām, bet Kailass atrodas centrā… - teicu it kā pats sev, gandrīz neko nesaprazdams. - Bet ko jūs saprotat ar tantriskajiem spēkiem?

-Tie ir ipaši garigie spēki, kuriem piemit ļoti liels spēks. Tikai pavisam nedaudzi jogi var pārvaldit tantriskos spēkus. Tas ir neiedomājami liels spēks…

- Tātad jūsu somati ala tiek aizsargāta ar tantriskajiem spēkiem? Varbūt ar šo spēku iedarbību ir saistīts cilvēka auras sabrukums, ieejot alā? Varbūt tādēļ misis Olga zaudēja samaņu?

- Jā. (Jn vēl arī asuri.

- …??? Arun, jūs sakāt, ka svētais Kailasa kalns ir planētas tantrisko spēku centrs un regulē tos. Bet jūsu ala atrodas tālu no Kailasa!

- Tantriskajiem spēkiem attālums neeksistē.

Pa galvu drudžaini un bez kādas sistēmas rosijās domas. Atkal mani pārņēma tik neciešamā savas aprobežotības sajūta! Cik maz es zinu! Vai gan tobrid es varēju iedomāties, ka nāka­majā gadā Tibetas ekspedicijās laikā mēs iegūsim ziņas, ka lidz mūsu ēras 7.-8. gadsimtam uz Zemes ir pastāvējusi jogu valsts, kurā mitinājušies milziga auguma cilvēki, kas pratuši izmantot Kailasa tantrisko spēku. Bet mēs neprotam! Mūsu garīgums ir gaužām zems!

Klusēju. No Gangas plūda patikams vējiņš un liegi glāstija mūsu kalnu saulē apsvilušās sejas. Lai pārtrauktu klusēšanu, mūks Aruns pasniedza man vēl vienu - trešo fotogrāfiju.

Vel viena piramīda

Paskatījos uz fotogrāfiju. Tur bija redzama kalnu grēda, bet tās korē it kā no grēdas daļas izcirsts piramidāls veidojums.

- Dārgo Arun, jūs bijāt pārsteigts, kad es teicu, ka svētais Kailasa kalns līdzinās piramīdai. Bet pats kaut kāda iemesla pēc esat nofotografējis kalnu grēdas daļu, kur redzams piramidāls veidojums. Man šķiet, jums bija doma, ka Kailasa kalns ir piramida. Tieši tādēļ jūs nofotografējāt ari šo piramidālo veido­jumu. Sakiet - vai jūs zinājāt par Tibetas piramīdām?

- Nē, ser, es neko nezināju, - Aruns vaļsirdīgi atbildēja. - Vienkārši uz vienveidīgās Himalaju grēdas fona ši vieta ļoti krasi atšķīrās. Man tas šķita interesanti, un es nofotografēju.

- Atvainojiet, Arun, es nevaru šeit uzstāties pamācoša metra lomā, es un visa mūsu ekspedīcija ir atbraukusi uz šejieni pie jums mācities seno gudrību. Tomēr man gribētos uzdot jums principiālu jautājumu - kāpēc jūs atnesāt mums fotogrāfijas, kur redzami alas trijstūrveida un piramidālie stari, svētais Kailasa kalns un šis piramidālais veidojums Himalaju grēdas korē? Kāpēc tieši šīs fotogrāfijas piesaistīja jūsu uzmanību?