Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

«…Ciklopiskās drupas un milzigie akmeņi liecina par to, ka eksistējuši milži…»

«…Visas seno ciklopisko būuju drupas tika radījušas pēdējās lemūriešu subrases…»

Šeit bija minēta tā detaļa, ka tieši lemūrieši ir cēluši šīs tā sauk­tās ciklopiskās būves pēc Stonhendžas (Anglija), Ēģiptes piramidu un citu parauga. Tai pat laikā lemūriešus varētu saukt par Dieviem, jo viņu spējas bija ārkārtigi augsti attīstītas. Tādēļ abi šie piekšstati man sāka saplūst vienā. Varētu domāt, ka lemūrieši, izmantojot savas ekstraordinārās tehnoloģijas, kaut kur uz Zemes ir uzcēluši Dievu Pilsētu, kas veidota no milzīgām ciklopiskām būvēm.

Bet kādēļ tādā gadijumā Dievu Pilsēta vēl lidz pat šim nav atrasta? Ja kaut kur būtu milzīgi monumenti, tos noteikti varētu redzēt no kosmosa. (Jn arī visi ģeogrāfiskie atklājumi taču jau sen ir izdariti! Bet meklēt tikai, pamatojoties uz leģendu, kuru zina sirmgalvji un kura pavisam nesaprotamā veidā ir iesēdusies man galvā, nudien nav nopietni.

Lielā Iesvaidītā Jeļena Blavatska

«Man taču nav nekā cita, kā tikai jūtas un vēlēšanās,» atzinos pats sev un sāku prātot, no kurienes manā galvā radusies ši uzmācigā doma par Dievu Pilsētu. Iztēle atkal sāka klīst pa zem­apziņu, pa šo noslēpumaino pasauli, kur valda dziļas sajūtas,

Ciklopiska būve no milzīgiem akmeņiem, kas novietoti viens uz otra. Stonhendža, Anglija

«Labvēlīga iedarbība nāk no Ziemeļiem; jebkura kaitīga un postošā ietekme nāk no Dienvidpola.»

No minētajiem teicieniem izriet, ka Ziemeļos, kas skaitās lab­vēlīgs reģions, un, precizāk sakot, polārajos apgabalos atrodas Dievu Zeme, kur tika celta kaut kāda Vara. Varbūt Vara ari ir Dievu Pilsēta, kas uzcelta Dievu Zemē uz Ziemeļpola.

Bet Ziemeļpols ir sasalis ledus tuksnesis! Ko tad tur var celt? Bet varbūt toreiz, kad tika celta Vara, Ziemeļpols atradās citā vietā? Aprakstot Pasaules Plūdus, kas notikuši pirms 850 000 gadu, Jeļena Blavatska raksta (Slepenā Doktrina, II sēj. Antropoģenēze. - R., 1937, 439. Ipp.):

No tā var secināt, ka lidz Pasaules Plūdiem pols atradies citā vietā. Gn tur, bijušā Ziemeļpola apvidū, iespējams, ari atrodas hipotētiskā Dievu Pilsēta. Bet kur ir ši vieta? Lūk, ko tai pašā izdevumā Blavatska raksta par pēdējiem atlantiem (276. Ipp.):

«…tur, kur tagad atrodas sālsezeri un neauglīgi tuksneši, kuros nedzīvo cilvēki, bija liela iekšējā jūra, kas stiepās caur Vidusāziju uz Ziemeļiem no lepnās Himalaju grēdas un tās rietu­mu atzariem. Jūrā bija sala, kura bija tik skaista, ka tai nebija sāncenšu visā pasaulē, un tā bija tās Rases atlieku mājoklis, kura dzīvoja pirms mūsu Rases… šī sala, kā vēsta leģenda, eksistē aiī pašlaik kā oāze, ko aptver baismīgā Gobi tuksneša vientulība…»

Varbūt šajā bezgala skaistajā salā atradās Dievu Pilsēta? Ja tas ir tā, tad Dievu Pilsēta jāmeklē uz ziemeļiem no Himalaju grēdas rietumu atzariem, tas ir, Tibetā, bet Gobi tuksnesis, kā zināms, ir Tibetas turpinājums uz ziemeļiem.

Bez pēdējo atlantu pieminēšanas Jeļena Blavatska ar šo mūsu planētas rajonu saista ari Lielos Gudrības Skolotājus un Nemirstīgos Cilvēkus (turpat, 466., 556. Ipp.):

«…tie, kas palika no šiem Nemirstīgajiem cilvēkiem - kas izglābās, kad Svētā sala kļuva melna no grēka un aizgāja bojā -, atrada patvērumu lielajā Gobi tuksnesī, kur viņi atro­das vēl šodien, nevienam neredzami un «Garu Karapulku» aizsargāti…»

«…kas to zina, izņemot Lielos Gudrības Skolotājus, bet viņi šajā jautājumā klusē tāpat kā sniegotās virsotnes, kas slejas pār tiem…»

Kas viņi ir - Nemirstīgie cilvēki un Lielie Gudrības Skolotāji? Balstoties uz mūsu pētījumiem pirmajā Himalaju ekspedīcijā, varētu domāt, ka tie ir cilvēki, kas iegājuši somati stāvoklī. Somati fenomens, kas siki aprakstīts grāmatā «No kā mēs esam cēlušies?», ir cilvēka ķermeņa pašiekonservēšanās, izmantojot cilvēka iekšējo enerģiju alu apstākļos (+4° C), un, kā apgalvo lamas, var ilgt tūkstošiem un miljoniem gadu. Kā noskaidrojās, studējot tibetiešu tekstus, somati stāvoklī varēja ieiet labākie atlantu un lemūriešu pārstāvji, bet mūsu civilizācijas cilvēki (ārieši) jau daudzkārt ir zaudējuši šo spēju. Tieši cilvēki, kas spēj ieiet somati stāvoklī, kā apgalvo Indijā un Nepālā, bijuši iesvētīti pirmatnējā Gudrībā un saglabājuši savu ķermeni Himalaju un Tibetas dziļajās alās.

Tādēļ Jeļenas Blavatskas teicienus Nemirstīgie Cilvēki un Lielie Gudrības Skolotāji, kas klusē tāpat kā sniegotās virsotnes, kas slejas pār tiem, un kuri ir atraduši patvērumu lielajā Gobi tuksnesī, kur atrodas vēl šodien, var interpretēt kā faktu, ka lidz pat šodienai Himalaju (…sniegotās virsotnes…), Tibetas un Gobi apvidū eksistē atlanti un lemūrieši, kas iegājuši somati stā­vokli. Nevar izslēgt ari domu, ka šie cilvēki kā labākie atlantu un lemūriešu pārstāvji varēja būt Dievu Pilsētas celtnieki, izejot no somati un pēc tam atkal ieejot tajā. (Jn visam tam bija jānotiek (protams, ja tā ir patiesība!) Himalaju, Tibetas un Gobi apvidū.

Tādējādi mēģinājums ar loģikas palidzibu lokalizēt Dievu Pilsētas atrašanās vietu noveda mūs pie hipotētiska secinājuma par visiespējamāko meklējamā objekta atrašanās vietu Hima­laju, Tibetas un Gobi apvidū. Bet šis rajons ir milzigs! Kur lai meklē? Ko konkrēti meklēt? Trūka faktu…

Es nenoticēju pats saviem minējumiem

Bija 1998. gada septembris. Gatavošanās jaunajai ekspedīci­jai ritēja pilnā sparā. Jurijs Ivanovičs Vasiļjevs sēdēja manā pieņemšanas telpā un dzēra tēju ar marmelādi.

- Zaļā ir gardāka nekā sarkanā, - viņš ar baudu noteica, nokožot gabaliņu marmelādes. - Tu tātad esi nolēmis nemeklēt Dievu Pilsētu. Žēl gan.

- Jura, nu neiet man tur gali kopā, - skumji atbildēju. - Pārāk mākslīgi viss uzkonstruēts! Par nez no kurienes uzradušos domu par Dievu Pilsētu es sadomāju kaudzi hipotēžu, cenšoties salikt visu pa plauktiņiem. Bet tas viss tomēr ir ar dakšām ūdeni rakstīts.

- Paskat, - Jurijs Ivanovičs parādīja uz marmelādes gabaliņu, - marmelāde ir kaut kā sagriezusies kā spirāle; no sākuma liels aplis, pēc tam apļi sašaurinās un saplūst vienā punktā. Tāpat tev arī - iesākumā tu met lielus likumus, bet pēc tam nonāksi punktā, kur ari būs Dievu Pilsēta.

- Bet riņķot pa Himalajiem un Tibetu… Pagrūti…

- Pagrūti gan, bet ko lai dara.

- Jura, tas nav pats galvenais. Hipotēze par Dievu Pilsētu ir kļuvusi pārāk daudzšķautņaina, galva vairs nevar aptvert. Tur ir gan aizlaiku pieminekļi, gan piramidas, gan lemūrieši, gan at­lanti, gan zemapziņas pasaule… Galva plist pušu, es nevaru no tā visa izveidot sistēmu.

Tobrīd es nezināju, ka paies gads un mēs atradīsim Dievu Pilsētu, viss nostāsies skaidrā sistēmā un daudzas nesaprotamas un miklainas parādibas kļūs skaidras un labi izprotamas. (Jn sevišķi interesanti būs tas, ka pasakas par eņģeļiem mums pašiem par lielu pārsteigumu iegūs reāli zinātniskas aprises.

- Tātad tu ej uz Himalajiem meklēt «dzivo» un «mirušo» ūdeni? - vaicāja Jurijs Ivanovičs.

- Jā, Jura. Vēl pētīsim jogus, - atbildēju.

- Bet par Dievu Pilsētu neaizmirsti!

Trešā Himalaju ekspedīcija (1998. gadā) gāja uz beigām. Mēs jau bijām apraduši ar Indijas Himalajiem. Aiz muguras bija lavinbistamas nogāzes, ezers ar «mirušo» ūdeni 5000 metru augstumā, strautiņš ar «dzivo» ūdeni starp sniegotām klintim pašos padebešos, alās sēdoši jogi… Mūsu džips, motoru rūcinā- dams, līkumoja pa šaurajiem Himalaju ceļiem. Bija atlicis pēdē­jais ekspedicijās darba posms - izpētīt Vašisthufas alu, kuru jogi uzskata par somati alu, tas ir, par alu, kurā atrodas pašiekon- servējušies cilvēki.