Arturs Konans Doils - INDĪGA JOSLA

«Visu nakti nevaldāms satraukums Provansā. Apju­

kums vīnogu audzētāju vidū Nimā. Sociālistisks apvēr­sums Tulonā. Šorīt iedzīvotājiem pēkšņi uzbruka slimība, kurai sekoja koma. Peste foudroyant. [1] Ielās daudz līķu. Saimnieciskā dzīve paralizēta, valda vispārīgs haoss.»

Pēc stundas no tās pašas vietas pienāca šāda tele­gramma:

«Mums draud galīga iznīcība. Katedrāles un baznīcas ļaužu bāztin piebāztas. Mirušo skaits pārspēj dzīvo cilvēku skaitu. Neticami un šausmīgi. Nāve, kā šķiet, ir nevis mokoša, bet gan ātra un nenovēršama.»

Līdzīga telegramma pienākusi no Parīzes, tikai tur viss pagaidām noris lēnāk. Indija un Persija ir kā izslaucītas. Slāvu tautības iedzīvotāji Austrijā pagalam, bet teitoņus saindēšanās gandrīz nav skārusi. Vispār, spriežot pēc skopajām ziņām, cilvēki, kas dzīvo līdzenumos un jūras piekrastē, saindējušies ātrāk nekā tie, kas dzīvo augstie­nēs vai zemes iekšienē. Nozīme ir pat nelielam pacēlu­mam virs jūras līmeņa; un, ja daži cilvēki varbūt arī paliks dzīvi, tad tos varēs atrast kaut kādā Ararata virsotnē. Pat mūsu niecīgais uzkalniņš drīzumā var kļūt par īslaicīgu laimes saliņu posta jūrā. Bet, tā kā notikumi risinās straujā tempā, mēs tiksim nogremdēti dažu aši aizritējušu stundu laikā.

Lords Džons Rokstons noslaucīja pieri.

— Mani visvairāk satriec tas,— viņš teica,— ka jūs varat šeit sēdēt un smieties, kad jūsu rīcībā ir tāda kaudze telegrammu. Esmu skatījies nāvei acīs tikpat bieži kā jebkurš cits cilvēks, tomēr pasaules bojāeja — tas ir baismīgi!

— Par smiekliem nerunāsim,— sacīja Celindžers, — neaizmirstiet, ka es, tāpat kā jūs, esmu pakļauts tai pašai ēteriskajai indei, kas ietekmē smadzeņu darbību. Bet šausmas, ko jums iedvesušas domas par pasaules galu, man šķiet mazliet pārspīlētas. Ja jums liktu mazā laiviņā vienam pašam doties jūrā nezināmā virzienā, jums lai­kam gan saplaktu dūša. Jūs nomāktu vientulības un nedrošības sajūta. Bet, ja jūs kopā ar saviem tuviniekiem un draugiem ceļotu komfortablā kuģī — lai cik nedrošs būtu brauciens —, jūs zinātu, ka jūs visus galu galā gaida kopīgs liktenis, kas jūs cieši sasaistīs līdz pēdējam

brīdim. Nāve vientulībā droši vien ir drausmīga, bet no visas cilvēces gala, pie tam acīmredzot bez jebkādām ciešanām, pēc manām domām, nav ko baidīties. Es patiešām varētu būt vienis prātis ar cilvēku, kas uzskata, ka šausmīgāk ir palikt dzīvam, kad cilvēces guvums, viss ievērojamais un cildenais būs pagaisis.

— Tātad ko jūs iesakāt darīt?— jautāja Samerlijs, izņēmuma kārtā piekrītoši mādams ar galvu, kamēr prātoja viņa kolēģis.

— Ieturēt maltīti,— sacīja Celindžers, kad visu māju pāršalca gonga dunoņa.— Mūsu virējas gatavoto omleti pārspēj vienīgi viņas pašas ceptais sitenis. Mēs varam tikai cerēt, ka nekādi kosmiski traucējumi nebūs ietekmē­juši viņas lieliskās spējas. Arī mans deviņdesmit sestā gada šarcbergers kopīgiem spēkiem jāapstrādā, lai vel­tīgi neietu bojā laba manta.— Viņš nosvempās no rak­stāmgalda, uz kura bija sēdējis, sludinādams planētas bojāeju.— Iesim,— viņš aicināja.— Ja vēl kaut cik laika ir palicis, mums tas jāizbauda iespējami mierīgāk un saprātīgāk.

Patiesi, mielasts pagāja jautrā noskaņā! Mēs, protams, nevarējām aizmirst šausmīgo stāvokli. Sā mirkļa nopiet­nība jautās it visos mūsu spriedumos un domās. Vienīgi tas, kurš nekad nav sastapies ar nāvi vaigu vaigā, sajūt bailes, kad pienāk gals. Mums, klātesošajiem vīriešiem, reiz bija kāds ievērojams laiks, kad nāve šķita parasta parādība. Bet mājasmāte paļāvās sava varenā dzīves­biedra spēcīgajai vadībai un bija ar mieru iet viņam līdzi uz turieni, kurp vestu viņa ceļš. Nākotne atradās likteņa varā. Tagadne piederēja mums pašiem. Mēs pavadījām to jautrībā un labā, biedriskā atmosfērā. Mūsu domas, kā jau minēju, bija neparasti skaidras. Pat man dažbrīd palaimējās izšķilt pa asprātībai. Bet Celindžers bija tieši lielisks! Tikai tagad es īsti izpratu viņa dabisko cēlumu un vērienīgo, skaidro saprātu. Samerlijs, netaupīdams asas kritiskas piezīmes, spieda Celindžeru runāt, bet mēs abi ar lordu Džonu smējāmies par šo strīdu; mājasmāte, nemitīgi raustīdama vīru aiz piedurknes, centās pievaldīt filozofa aurēšanu. Dzīvība, nāve, liktenis un cilvēka sūtība — tie bija šā neaizmirstamā brīža galvenie sarunu temati, kas šķita vēl svarīgāki tāpēc, ka neparastā mielasta laikā pēkšņs manu domu lidojums un tirpas locekļos liecināja, ka mūs lēni un nenovēršami sāk apņemt neredzamie nāves uzplūdi. Pamanīju, ka lords

Džons pēkšņi pieliek roku pie acīm, pēc tam Samerlijs uz mirkli atkrīt krēslā. Pat elpu varējām ievilkt vairs tikai ar lielām pūlēm. Un tomēr mēs jutāmies laimīgi un mierīgi. Tad ienāca Ostins un, nolicis uz galda cigaretes, jau grasījās iet prom.

— Ostin!— ierunājās Celindžers.

— Lūdzu, ser?

— Pateicos jums par uzticīgo kalpošanu.

Sulaiņa kokainajā sejā pavīdēja smaids.

— Es pildīju tikai savu pienākumu, ser.

— Ostin, šodien es gaidu pasaules galu.

— Jā, ser. Cikos, ser?

— Nevaru pateikt, Ostin. Pievakarē.

— Ļoti labi, ser.

Nerunīgais Ostins paklanījās un izgāja. Celindžers aizdedzināja cigareti un, piesēdies tuvāk sievai, saņēma tās roku.

— Tu jau zini, dārgā, kas var notikt,— viņš sacīja. — Esmu to pastāstījis arī mūsu draugiem. Tu nebaidies, vai ne?

— Tas taču nebūs sāpīgi, Džordž!

— Tikpat sāpīgi kā no smieklu gāzes pie zobārsta. Kad cilvēks to ieņem, viņš īstenībā ikreiz mirst.

— Bet tā ir patīkama sajūta.

— Tāda varētu būt arī nāve. Izvārgušais ķermenis vairs nespēj uztvert iespaidus, toties mēs zinām, kāda ir garīgā bauda, ko pārdzīvojam miegā vai transā. Daba tādējādi ir ierīkojusi brīnumainas durvis, kas aizkārtas caurspīdīgiem, vizuļojošiem šķidrautiem, lai mūsu pār­steigtās dvēseles varētu ieiet jaunajā dzīvē. Pētot īste­nību, vienmēr esmu pārliecinājies, ka visa pamatā ir gudrība un labsirdība. Un, ja pārbiedētam mirstīgajam jebkad vajadzīgs maigums, tad tas, protams, ir tai briesmīgajā brīdī, kad viņš pāriet no vienas dzīves otrā. Nē, Samerlij, man jūsu materiālisms nav saprotams, jo vismaz es esmu pārāk dižens, lai beigtu eksistēt reizē ar savām gluži fiziskajām sastāvdaļām — paciņu sāls un trīs spaiņiem ūdens. Šeit . . . šeit…— un viņš iesita ar spēcīgo, spalvaino dūri pa vareno galvu,— . .. atrodas kaut kas tāds, kam ir vajadzīga matērija, bet kas nav veidots no matērijas,— kaut kas tāds, ko nāve nekad nevar iznīcināt, bet kas toties var iznīcināt nāvi.

— Jūs runājat par nāvi,— iesāka lords Džons.— Es esmu kristīgais, tomēr man liekas — mūsu senči bija

daudz dabiskāki; viņi tika apglabāti kopā ar cirvjiem un lokiem, un bultām, ar visu to, kas vajadzīgs ikdienā, it kā viņiem būtu jāturpina agrākā dzīve. Nezinu,— viņš piebilda, kautrīgi aplaizdams skatienu apkārt galdam, — vai arī es pats nejustos daudz ērtāk, ja tiktu aprakts kopā ar savu veco «ekspress-450», medību bisi ar gumi­joto laidi, un vienu vai divām patronu aptverēm. Tā, protams, ir tikai muļķīga iedoma, bet ko tur var darīt. Kā jums šķiet, Herr Professor?

— Ja jūs gribat zināt manas domas,— Samerlijs sacīja,— tad man tā šķiet nevajadzīga atgriešanās ak­mens laikmetā vai vēl tālākā pagātnē. Es dzīvoju divdes­mitajā gadsimtā un gribētu nomirt tā, kā klājas saprātī­gam civilizētam cilvēkam. Nedomāju, ka es no nāves baidos vairāk nekā jūs pārējie, jo esmu jau krietni gados un, lai kas arī notiktu, tikpat pārāk ilgi vairs nedzīvošu, tomēr manā dabā nav tā sēdēt un bez jebkādas pretestī­bas gaidīt kā aitai, lai to nokauj. Vai tiešām, Celindžer, mēs neko nevaram darīt?