Arturs Konans Doils - INDĪGA JOSLA

Celindžers labsirdīgi uzsita kolēģim uz pleca.

— Mēs progresējam,— viņš sacīja,— neapšaubāmi progresējam.

— Un, lūdzami, ser,— Samerlijs pazemīgi apvaicājās, — kādas ir jūsu domas par pašreizējo stāvokli?

— Ar jūsu atļauju es pateikšu dažus vārdus par šo jautājumu.— Celindžers apsēdās uz rakstāmgalda un sašūpoja savas īsās, resnās kājas.— Mēs esam liecinieki kādām varenām un baismīgām svinībām. Manuprāt, tas ir pasaules gals.

Pasaules gals! Mūsu acis pievērsās lielajam logam un mēs noraudzījāmies lauku ainavas vasarīgajā skaistumā, viršiem apaugušajās nogāzēs, milzīgajās vasarnīcās, mā­jīgajās fermās un līksmajos golfa spēlētājos. Pasaules gals! Sos vārdus nedzirdējām pirmo reizi, taču doma, ka tie kādreiz varētu piepildīties un ka tas varētu notikt nevis kaut kādā nezināmā nākotnē, bet tūlīt pat, šodien,— šī doma bija briesmīga un satriecoša. Mēs, svētsvinīgā bijībā klusēdami, gaidījām, kad Celindžers atkal ierunāsies. Viņa iespaidīgais izskats un izturēšanās piešķīra svinīgi teiktajiem vārdiem tādu spēku, ka uz brīdi no atmiņas pagaisa gan viņa rupjība, gan dīvainī­bas un viņš mūsu acīs pēkšņi pārvērtās par kaut kādu cēlu, pārcilvēcisku būtni. Un tad vismaz mani nomieri­nāja atmiņas par to, kā Celindžers pa to laiku, kamēr mēs atradāmies viņa istabā, bija divas reizes pilnā kaklā smējies. «Ir, protams,» es nodomāju, «zināmas robežas arī gara patstāvībai.» Tātad krīze nevarētu būt ne tik ilgstoša, nedz arī tik ātri sākties.

— Iedomājieties vīnogu ķekaru,— Celindžers turpi­nāja,— kas klāts bezgalīgi sīkiem, kaitīgiem baciļiem. Dārznieks to dezinficē. Viņš, iespējams, vēlas, lai vīnogas būtu tīrākas. Iespējams arī, ka viņam vajag atbrīvot vietu, kur audzēt jaunus baciļus, kas būtu mazāk kaitīgi nekā iepriekšējie. Viņš iegremdē ķekaru indē, un visi baciļi nobeidzas. Debesu dārznieks, manuprāt, grasās iegremdēt indē saules sistēmu, un bacilis, ko sauc par cilvēku, šis sīkais, mirstīgais vibrions, kas staipījies un locījies pa zemes garozas virspusi, vienā mirklī tiks sterilizēts un ar to pašu iznīcināts.

Atkal iestājās klusums. To iztraucēja spalgi iešķindē- jies telefona zvans.

— Kāds no mūsu baciļiem pīkst pēc palīdzības,— greizi pasmaidīdams, sacīja Celindžers.— Viņi sāk aptvert, ka viņu turpmākā eksistēšana Visumam nemaz nav nepiecie­šama.

Uz īsu brīdi profesors izgāja no istabas. Viņa prombūt­nes laikā, cik atceros, mēs neviens nerunājām. Jebkurš vārds vai paskaidrojums šķita lieks.

— Zvanīja Braitonas sanitārais inspektors,— atgrie­zies paziņoja Celindžers.— Nezinu, kāpēc jūras līmenī šie simptomi attīstās straujāk. Mēs atrodamies septiņsimt pēdu virs jūras līmeņa, tādēļ mums ir zināmas priekšrocī­bas. Cilvēki laikam uzzinājuši, ka esmu vienīgā autori­tāte šajā jautājumā. Te, bez šaubām, liela nozīme ir manai vēstulei laikrakstā «Times». Tikko mēs pārbrau­cām mājās, es runāju pa telefonu ar kādas provinces pilsētas mēru. Jūs droši vien dzirdējāt šo sarunu. Viņš, liekas, savu dzīvību vērtē pārlieku augstu. Es viņam palīdzēju pārvērtēt šo uzskatu.

Samerlijs bija piecēlies un stāvēja pie loga. Viņa tievās, kaulainās rokas satraukumā drebēja.

— Celindžer,— viņš nopietni iesāka.— Sī ir pārāk sarežģīta problēma, lai par to šķiestu tukšus vārdus. Es nedomāju apgrūtināt jūs ar dažādiem jautājumiem. To­mēr gribētos zināt, vai tai informācijā, kas ir jūsu rīcībā, tāpat jūsu spriedumos nebūtu varējusi rasties kāda kļūda. Saule zilajās debesīs spīd tikpat spoži kā vienmēr. Jopro­jām zied virši un dažādas puķes, joprojām lido putni. Cilvēki jautri pavada laiku'golfa laukumos, zemnieki tur tālāk pļauj kviešus. Jūs sakāt, ka viņi un arī mēs esam nonākuši pie iznīcības sliekšņa — ka šī saulainā diena var kļūt par pastaro dienu, ko cilvēce tik sen jau gaidījusi. Cik mums zināms, šā briesmīgā sprieduma pamatā ir dažādi apsvērumi. Kaut kādas dīvainas līnijas spektrā, baumas no Sumatras, neparastais uzbudinājums, ko esam pamanījuši cits citā. Sis pēdējais simptoms nav pārāk stipri izteikts, un kā jūs, tā arī mēs varējām to apzināti apslāpēt. Iztiksim bez ceremonijām, Celindžer! Mēs jau agrāk esam skatījušies nāvei acīs. Runājiet droši visu, lai mēs zinām, kas ar mums notiek pašlaik un kādas, pēc jūsu domām, ir mūsu nākotnes izredzes.

Tā bija drosmīga runa, īsta vīra runa, kas liecināja par spēcīgu, veselīgu garu, kāds tomēr mājoja žultainajā, ķildīgajā, vecajā zoologā. Lords Džons piecēlās un pa­spieda viņam roku.

— Es domāju uz mata tāpat,— viņš sacīja.— Jums, Celindžer, jāpasaka, kas ar mums notiek. Mēs neesam no bailīgajiem, jūs to labi zināt; bet, ja, dodoties nedēļas nogales izbraukumā, cilvēks tiešā ceļā notrāpa pastarā dienā, tad kaut nelieli paskaidrojumi ir vajadzīgi. Kādas briesmas draud, cik tuvu tās ir, un kā mums jārīkojas, sastopoties ar tām?

Liels un spēcīgs, viņš stāvēja pie loga, saules gaismas apspīdēts, uzlicis iedegušo roku uz Samerlija pleca. Izdzi­sušu cigareti mutē es zvilnēju atzveltnes krēslā un biju ieslīdzis tādā kā pusnemaņā, kad iespaidi kļūst sevišķi skaidri. Varbūt indes iedarbība bija iegājusi jaunā fāzē, tomēr murgainā sajūta bija zudusi un tās vietā stājies ārkārtīgi gurdens, tomēr visu aptverošs saprāta stāvok­lis. Es biju tikai skatītājs. Man, liekas, nebija nekāda sakara ar visu notiekošo. Bet šeit trīs stipri cilvēki pārdzīvoja smagu krīzi, un es nespēju no viņiem novērst skatienu. Pirms Celindžers atbildēja, viņš sarauca kuplās uzacis un noglaudīja bārdu. Skaidri varēja redzēt, ka viņš ļoti rūpīgi apsver katru vārdu.

— Kādi bija pēdējie jaunumi, kad jūs braucāt prom no Londonas?— viņš jautāja.

— Ap desmitiem es ierados «Gazette» redakcijā,— es iesāku.— Tikko no Singapūras bija pienākusi tele­gramma, kas vēstīja, ka visu Sumatru pārņēmusi kaut kāda slimība un tāpēc nav bijis neviena, kas iededzina bāku ugunis.

— Kopš tā laika notikumi risinājušies straujā tem­pā,— Celindžers sacīja, paņemdams telegrammu kaudzīti. — Man ir cieši sakari ar varas iestādēm un presi, tā ka ziņas satek pie manis no visām pusēm. Es patiesībā tieku neatlaidīgi aicināts ierasties Londonā, bet es neredzu, kāda tam būtu jēga. No saņemtajiem ziņojumiem var secināt, ka saindēšanās sākas ar psihisku uzbudinājumu. Nekārtības Parīzē šorīt esot bijušas sevišķi asi izjūtamas, Velsas ogļrači sacēluši lielu troksni. Ja šīm liecībām var ticēt, uzbudinājuma pakāpei, kas dažādām rasēm un indivīdiem izpaužas atšķirīgi, seko zināma gara pacilā­tība un domu skaidrība — dažas no šīm pazīmēm, šķiet, esmu pamanījis mūsu jaunajā draugā, kuras pēc garāka starplaika pārvēršas komā, un pēc tam ātri vien iestājas nāve. Cik saprotu no toksikoloģijas, te, manuprāt, vainī­gas kaut kādas augu valsts indes . . .

— Daturoks,— ieminējās Samerlijs.

— Lieliski!— Celindžers iesaucās.— Zinātniskajai pre­cizitātei nenāktu par ļaunu, ja mēs rastu vārdu šim toksiskajam aģentam. Lai tas būtu daturons. Jums, mīļo Samerlij, būs tas gods — gan diemžēl pēc nāves, toties vienam vienīgajam — dot vārdu Visuma izpostītājam, lielā dārznieka dezinficējošajam līdzeklim. Tātad datu- rona simptomi var būt tādi, kā es jau minēju. Tas fakts, ka visa pasaule tiks saindēta un dzīvība, iespējams, ies bojā, man šķiet pilnīgi drošs, tāpēc ka ēters taču aptver Visumu. Līdz šim saindēšanās nav notikusi visās vietās gluži vienā laikā, starpība ir tikai dažās stundās; to var salīdzināt ar paisuma vilni, kas uznāk, applūdinādams smilšu strēles citu pēc citas, tad brīdi atkāpdamies un atkal uzplūzdams nevienmērīgām šaltīm, kamēr beidzot visu piekrasti klāj ūdens. Daturona iedarbība un izpla­tība ir pakļauta zināmai likumībai, un būtu ļoti intere­santi to izpētīt, ja vien mūsu rīcībā paliktu pietiekami daudz laika. Ciktāl esmu paspējis ieskatīties,— šai brīdī viņš pameta skatienu uz telegrammām,— inde vispirms iedarbojusies uz mazāk attīstītām tautām. No Āfrikas pienākušas bēdīgas ziņas, Austrālijas iezemieši visi iznīci­nāti. Ziemeļu tautas līdz šim izrādījušas lielāku pretes­tību nekā dienvidnieki. Sī telegramma, kā redzat, izsūtīta no Marseļas šorīt pulksten deviņos četrdesmit piecās minūtēs. Es jums to nolasīšu vārds vārdā: