Arturs Konans Doils - INDĪGA JOSLA

— Melo un!— viņš sauca.— Jūs aicina pie telefona.

Es piesteidzos pie aparāta. Makārdls zvanīja no Londo­nas.

— Vai tas esat jūs, mister Meloun?— atskanēja pazīs­tamā balss.— Mister Meloun, Londonā notiek kaut kas briesmīgs. Dieva dēļ, noskaidrojiet, varbūt profesors Celindžers zina, kas būtu darāms.

— Profesors nekā nezina, ser,— es atbildēju.— Viņš uzskata, ka krīze aptvers visu pasauli un to novērst nav iespējams. Mums ir nedaudz skābekļa, bet tas var paglābt tikai uz dažām stundām.

— Skābeklis!— bija dzirdama izmisīga balss.— Vairs nav laika to sagādāt. Kopš jūsu aizbraukšanas no rīta redakcija ir pārvērtusies par īstu elli. Pašlaik puse darbinieku guļ bez samaņas. Mani pašu nospiež kaut kāds smagums. Pa logu redzams, ka visa Flītstrīta noklāta cilvēku līķiem. Satiksme apstājusies. Cik var spriest pēc pēdējās telegrammas, visa pasaule …

Balss kļuva aizvien vājāka, līdz pēkšņi aprāvās. Pēc mirkļa es sadzirdēju klausulē dobju būkšķi, it kā Makār- dla galva būtu atsitusies pret galdu.

— Mister Makārdl!— es saucu.— Mister Makārdl!

Atbildes nebija. Noliekot klausuli, sapratu, ka redak­tora balsi vairs nekad nedzirdēšu.

Tai mirklī, kad grasījos spert soli, lai dotos prom no telefona, sajutu, ka inde sāk iedarboties arī uz mums. Likās, it kā es stāvētu līdz pleciem ūdenī un milzīgs vilnis pēkšņi pāršalktu pāri. Kāda neredzama roka it kā bija maigi aptvērusi manu kaklu un lēnām to žņaudza. Jutu milzīgu smagumu krūtīs, neciešamu spiedienu galvā, bet ausīs kaut kas skaļi džinkstēja un acu priekšā lēkāja spožas uguntiņas. Tomēr aizstreipuļoju līdz kāpnēm. Tai pašā brīdī, pūzdams un elsdams kā ievainots bifelis, garām padrāzās Celindžers drausmīgā izskatā: seja tumši pietvīkusi, acis asinīm pieplūdušas, mati saslēju­šies stāvus. Savu sīko sieviņu, kura, pēc visa spriežot, likās zaudējusi samaņu, viņš bija pārmetis pār plato plecu un klupdams krizdams ar milzīgu troksni steberēja pa kāpnēm augšā; lai gan, vienīgi gribasspēka mudināts, tik tikko turējās kājās, viņš nesa sievu cauri saindētajai atmosfērai uz īslaicīgo miera ostu. Redzēdams, kā pūlas profesors, arī es tupus rāpus, turēdamies pie margām, devos ka kāpnēm augšā, līdz pusdzīvs novēlos uz augšē­jās platformiņas. Lords Džons dzelžainā tvērienā sa­grāba mani aiz žaketes apkakles, un mirkli vēlāk es jau biju nolikts uz buduāra paklāja. Celindžera sieva gulēja man līdzās, Samerlijs salīcis sēdēja krēslā pie loga, ar galvu gandrīz skardams ceļus. Kā pa sapņiem redzēju Celindžeru līdzīgi milzīgai vabolei lēni rāpojam pa grīdu un pēc brīža izdzirdu, ka no balona, klusu šņākdams, plūst ārā skābeklis. Celindžers divas trīs reizes dziļi ieelpoja, un viņa plaušas sēkdamas uzņēma dzīvinošo gāzi.

— Tas līdz!— profesors gavilēja.— Mans paredzējums ir apstiprinājies.— Viņš atkal stāvēja možs un spēcīgs. Ar balonu rokā viņš steidzās pie sievas un palaida skābekli tieši viņai sejā. Pēc dažām sekundēm viņa jau spēja pakustēties un piecēlās sēdus. Tad Celindžers pagrie­zās uz manu pusi, un es jutu, cik silti sāk pulsēt manās dzīslās dzīvība. Es gan sapratu, ka tas ir tikai neliels atelpas brīdis, un tomēr, lai cik bezrūpīgi mēs par to runājām, ikviena mūsu dzīves stunda šķita nenovērtē­jama. Nekad nebiju trīsējis tādā jutekliskā priekā kā pašlaik, kad manī atgriezās dzīvība. Smagums krūtīs bija kā ar roku atņemts, deniņos vairs nespieda, un mani pārņēma tīkams klusums un rāms, gurdens miers. Gulē­dams vēroju, kā Samerlijs atžirgst, iedarbojoties tām pašām zālēm, un beidzot pienāca lorda Džona reize atspirgt. Viņš pielēca kājās un palīdzēja man piecelties, bet Celindžers tikmēr nosēdināja sievu uz dīvāna.

— Ai, Džordž, cik žēl, ka tu atvedi mani atpakaļ,— viņa sacīja, turēdama vīru aiz rokas.— Nāves durvīm tik tiešām, tev taisnība, priekšā ir aizsegts skaists, vizuļojošs šķidrauts, un, tiklīdz smacējošā sajūta bija pāri, kļuva neizsakāmi viegli un jauki. Kādēļ tu neļāvi man tur palikt?

— Tādēļ, ka gribēju, lai mēs abi reizē aizietu nebūtībā. Esam nodzīvojuši kopā tik daudzus gadus. Būtu skumji pēdējo brīdi sagaidīt šķirti.

Uz mirkli viņa maigajā balsī jautās pavisam cits Celindžers, ne miņas no tā nevaldāmā, skaļā un augstprā­tīgā cilvēka, kas gan pārsteidza, gan arī aizskāra sava laika paaudzi. Sājos nāves draudos atklājās Celindžera patiesā būtība — tas bija cilvēks, kas spējis iegūt un saglabāt sievietes mīlestību. Piepeši profesora garastā­voklis mainījās, un viņš atkal kļuva par mūsu pašpārlieci­nāto vadoni.

— Es vienīgais visā pasaulē pareģoju šo katastrofu,— Celindžers sacīja, un viņa balsī skanēja sajūsma un triumfs.— Ceru, manu mīļo Samerlij, ka jūs vairs nešau­bāties par to, kāda nozīme ir spektra līnijām, kas kļuvušas neskaidras, un nepūlēsieties apgalvot, ka mana vēstule laikrakstā «Times» ir dibināta uz maldiem.

Šoreiz mūsu ķildīgais kolēģis neatbildēja uz izaicinā­jumu. Viņš tikai sēdēja, smagi elpoja un staipīja savas garās, tievās rokas un kājas, it kā lai pārliecinātos, vai patiešām atrodas uz tās pašas planētas. Celindžers piegāja pie skābekļa balona, un skaļā šņākšana pārvērtās klusā sīkšanā.

— Mums jātaupa gāze,— viņš'sacīja.— Istabas gaisā pašlaik ir pārāk daudz skābekļa, un man liekas — neviens no mums nejūtas vārgs. Mēs varam vienīgi paši izmēģināt un noteikt, cik skābekļa vajag pievienot gai­sam, lai neitralizētu indi. Redzēsim, cik ilgam laikam tā pietiks.

Minūtes piecas mēs sēdējām, saspringtā klusumā vēro­dami paši savas izjūtas. Kad man atkal sāka spiest deniņos, es izdzirdu misis Celindžeru saucam pēc palīdzī­bas. Profesors palaida vairāk skābekļa.

— Agrāk, kad zinātne vēl nebija tik tālu attīstījusies,— viņš iesāka,— katrā zemūdenē līdzi tika ņemta baltā pelīte, jo tās trauslais organisms uz atmosfēras maiņām reaģē ātrāk, nekā tās spēj sajust jūrnieki. Tu, mana dārgā, būsi mūsu baltā pelīte. Nupat palielināju skābekļa devu, un tev jau kļūst labāk.

— Jā, man kļūst labāk.

— Iespējams, ka mums ir laimējies atrast pareizās attiecības. Kad būsim precīzi konstatējuši, cik skābekļa vajag, mēs varēsim arī aprēķināt, cik ilgi vēl dzīvosim. Lai uzturētu sevi pie dzīvības, mēs diemžēl esam jau iztērējuši diezgan daudz skābekļa no pirmā balona.

— Vai tam ir kāda nozīme?— rokas kabatās sabāzis, jautāja lords Džons.— Ja mums jāiet bojā, kāda jēga vilkt visu garumā? Vai jūs tiešām neredzat, kā varētu izglābties?

Celindžers iesmējās un papurināja galvu.

— Bet vai tādā gadījumā nebūtu cilvēka cienīgāk pašiem doties nebūtībā, nevis gaidīt, kad tiksim tur iegrūsti? Ja tam tomēr jānotiek, domāju, ka jānoskaita lūgšana, jānogriež gāze un jāatver logs.

— Kāpēc gan to nedarīt?— drosmīgi ierunājās mājas­māte.— Protams, Džordž, lordam Džonam ir taisnība, un tā būs pat labāk.

— Es visnotaļ protestēju,— īgni iesaucās Samerlijs. — Ja mums jāmirst, nu tad arī mirsim, bet tīša došanās nāvē man liekas muļķīga un ne ar ko neattaisnojama rīcība.

— Ko par to saka mūsu jaunais draugs?— jautāja Celindžers.

— Es domāju, ka mums jānodzīvo līdz galam.

— Un es noteikti esmu tādās pašās domās,— atteica Celindžers.

— Ja tu, Džordž, tā saki, tad arī es domāju tāpat,— piekrita mājasmāte.