Arturs Konans Doils - INDĪGA JOSLA

— Tas tikai bija mans ierosinājums,— iebilda lords Džons.— Ja jūs visi gribat pieredzēt galu, es jums pievie­nošos. Tas, bez šaubām, būs ļoti interesanti. Es esmu piedzīvojis pietiekami daudz satraukuma brīžu, tāpat kā lielākā daļa cilvēku, taču mana nāve būs kalngals visam.

— Pieņemot, ka dzīve kaut kur turpināsies,— piemeti­nāja Celindžers.

— Nepamatots apgalvojums!— iesaucās Samerlijs.

Celindžers pārmetoši noraudzījās viņā.

— Pieņemot, ka dzīve kaut kur turpināsies,— viņš sacīja, cik vien pamācoši spēdams,— mēs neviens tomēr nevaram apgalvot, vai mums radīsies izdevība no tā sauktās gara pasaules novērot materiālo pasauli. Pats stulbākais cilvēks,— šai brīdī viņš pameta skatienu uz Samerliju,— nevar nesaprast — kamēr mēs paši esam veidoti no matērijas, tikmēr arī vislabāk spējam vērot materiālās parādības un izdarīt par tām secinājumus. Tāpēc, tikai paliekot pie dzīvības vēl dažas liekas stundas, mēs varam cerēt, ka paņemsim līdzi nākotnes valstībā skaidru priekšstatu par visievērojamāko notikumu, ko pieredzējusi pasaule vai, ciktāl mums zināms, Visums. Man būtu gauži žēl, ja mums vajadzētu saīsināt šo brīnišķīgo piedzīvojumu kaut par vienu minūti.

— Esmu gluži tajās pašās domās,— izsaucās Samerlijs.

— Vienprātīgi pieņemts,— teica lords Džons.— Bet jūsu nabaga šoferis tur pagalmā šodien nudien būs braucis pēdējo reizi. Vai nevajadzētu izdrāzties laukā un atstiept viņu šurp?

— Tas būtu neprāts!— iesaucās Samerlijs.

— Jā, jums, liekas, ir taisnība,— piekrita lords Džons.— Viņam tas neko vairs nelīdzēs, vienīgi gāze tiks veltīgi izšķiesta pa visu māju, pat ja mums izdotos atgriezties atpakaļ dzīviem. Tik tiešām, paskatieties uz sīkajiem putniņiem zem kokiem!

Mēs visi četri pievilkām krēslus pie platā, zemā loga, vienīgi mājasmāte aizvērtām acīm palika guļam uz dīvāna. Atceros, man pēkšņi iešāvās prātā nejēdzīga, absurda doma — iespējams, smagais, sasmakušais gaiss, ko mēs ieelpojām, veicināja šādas ilūzijas rašanos — doma, ka mēs četri sēžam partera pirmajā rindā un noskatāmies pasaules drāmas pēdējo cēlienu.

Lejā tieši mūsu acu priekšā atradās nelielais pagalms, kurā stāvēja pa pusei notīrītais automobilis. Šoferis Ostins beidzot bija saņēmis pēdējo darba uzteikumu, jo gulēja izstiepies turpat pie riteņa; pierē viņam rēgojās milzīgs, zils puns, ko viņš bija uzsitis, krītot pret kāpsli vai dubļu aizsargu. Ostins joprojām turēja rokā šļūteni, ar ko bija mazgājis automobili. Pagalma stūrī auga pāris sīku platānu, un zem tām gulēja aizkustinoši, pūkaini spalvu kamoliņi ar augšup izstieptām kājiņām. Nāve ar vienu izkapts vēzienu bija nopļāvusi visus — gan lielus, gan mazus.

Mūsu skatiens pārslīdēja pār pagalma žogu tālāk uz ceļu, kas aizlīkumoja stacijas virzienā. Pulciņš pļāvēju, ko mēs redzējām skrienam prom no lauka, gulēja, sakri­tuši cits citam virsū. Pakalnā mazliet augstāk gulēja aukle, atspiedusi galvu un plecus pret zālaino nogāzi. Viņa bija izņēmusi mazuli no ratiņiem, un nu šis drēbju vīstoklītis bija sastindzis viņas rokās. Auklei blakus kā sīks plankums ceļmalā rēgojās mazais puisēns. Mazliet šurpmāk ormaņa zirgs nobeidzies bija sabrucis starp ilksīm. Vecais braucējs bija pārkāries pār riteni, rokas viņam bezjēdzīgi šūpojās, un viņš izskatījās pēc putnu biedēkļa. Mēs varējām redzēt ļoti neskaidri, ka ormaņa ratos sēž kāds jauns cilvēks. Durtiņas bija atrautas vaļā, un cilvēks likās satvēris to rokturi, it kā vēl pēdējā brīdī būtu grasījies lēkt ārā. Tālāk stiepās golfa laukums, izraibināts, tāpat kā no rīta, ar tumšajiem spēlētāju augumiem, kas tagad nekustīgi gulēja zālienā vai viršos gar tā malām. Uz viena mauriņa izstiepušies gulēja astoņi cilvēki, četri spēlētāji un tikpat daudz viņu mazo palīgu, kuri neatstāja laukumu līdz pat pēdējam brīdim.

Neviens putns nelidinājās zilajās debesīs, un neviens cilvēks, nedz arī dzīvnieks nebija redzams plašajā apkār­tnē, kas pavērās mūsu skatienam. Visu rāmi apmirdzēja vakara saule, bet pār zemi jau gūlās nāves miers un klusums, un arī mums visai drīz vajadzēs sekot šai nāvei. Šobrīd šī viena stikla rūts, aizturēdama papildu skābekli, kas neitralizē saindēto ēteru, nošķīra mūs no visu cilvēku kopīgā likteņa. Uz nedaudzām stundām viena cilvēka zināšanas un tālredzība spēja saglabāt mūsu nelielo dzīvības oāzi plašajā nāves tuksnesī un pasargāt mūs no vispārējās katastrofas. Bet agri vai vēlu gāze izsīks, arī mēs, smagi elsdami, gulēsim uz ķirškrāsas paklāja bu­duārā, un cilvēces, tāpat kā jebkuras dzīvas radības, liktenis būs izšķirts. Labu laiku, ne vārda nerunādami, mēs svinīgi noraudzījāmies pasaules traģēdijā.

— Tur laikam deg māja,— teica Celindžers, norādī­dams uz dūmu stabu, kas cēlās no koku pudura.

— Ugunsgrēku, jādomā, būs daudz — iespējams pat, ka liesmas pārņems veselas pilsētas, jo daudzus cilvēkus nāve droši vien pārsteidza tai brīdī, kad viņi rīkojās ar uguni. Sī degšana norāda, ka skābekļa daudzums atmo­sfērā ir normāls un pie visa vainojams ēters. Skatieties, liesmas parādījušās Krauboro kalna virsotnē. Ja nemal­dos, deg golfa klubs. Baznīcas pulkstenis iezvana kārtējo stundu. Filozofiem būtu interesanti uzzināt, ka cilvēKn darinātais mehānisms pārdzīvojis pašus cilvēkus.

— Ak dievs!— iesaucās lords Džons, satraukts celda­mies no krēsla.— Kas tur par dūmu mutuli? Tas taču vilciens!

Mēs dzirdējām vilciena dārdoņu, un drīz vien parādījās arī pats vilciens, kura ātrums man šķita neticams. Mums nebija ne mazākās jausmas, no kurienes vilciens nāk un cik tālu ies. Tikai kaut kāda brīnuma dēļ tas varēja noiet šo ceļa gabalu. Bet tagad mums bija lemts noskatīties, cik briesmīgu galu ņem šis vilciens. Uz sliedēm stāvēja preču vagoni ar oglēm. Elpu aizturējuši, mēs brīnījāmies, kā ekspresis drāžas pa tām pašām sliedēm. Trieciens bija šausmīgs. Lokomotīve un vagoni sašķīda gabalos, un izveidojās koka šķembu un metāla kaudze. No lūžņiem izšāvās sārtas uguns mēles, un drīz visu aprija liesmas. Šausmīgā skata apstulbināti, mēs pusstundu nosēdējām, nerunādami gandrīz ne vārda.

— Ai, nabaga cilvēki!— beidzot šņukstēdama izsaucās misis Celindžera, cieši pieķērusies vīram pie rokas.

— Mana dārgā, pasažieri tai bridi jau bija tikpat nejūtīgi kā tās akmeņogles, kam viņi uzdrāzās virsū, vai arī kā ogles, par kurām viņi paši tagad pārvērtušies,— sacīja Celindžers, mierinoši glāstīdams sievas roku. — Dzīvi cilvēki sēdēja vilcienā, kad tas atgāja no Viktori­jas stacijas, bet vēlāk tajā brauca un lokomotīvi vadīja miroņi, kurus dzīvība bija atstājusi jau labu laiku pirms šās katastrofas.

— Tas pats notiek visā pasaulē,— es teicu, noraudzīda- mies šai savādajā skatā.— Padomājiet par kuģiem jūrā — kā tie dosies uz priekšu vien, kamēr krāsnis izdzisīs, vai arī tie ar visu spēku trieksies pret krastu. Tāpat arī burukuģi — kā tie ar mirušiem jūrniekiem mētāsies šurp un turp, kamēr koka daļas sapūs un salaidumu vietās radīsies sūce, un tā cits pēc cita tie nogrims dzelmē. Varbūt vēl pēc simt gadiem pa Atlanti­jas okeānu peldēs satrunējušas kuģu paliekas.

— Un cilvēki ogļraktuvēs,— sacīja Samerlijs, drūmi iesmiedamies.— Ja kādreiz atkal uz zemes dzīvos ģeologi, viņi izvirzīs dīvainas teorijas par akmeņogļu slāņos atrastajiem cilvēkiem.