Francis Carsac - Atnācēji no nekurienes

Suiliks atskatījās:

— Slēr, ģērb ātrāk skafandru! Un, sinzi, jūs arī! Mēs nolaižamies!

Kad gāju Suilikam garām, viņš, strauji pielēcis kājās, isiem neparastā jūtu uzplūdumā mani apkampa.

— Cīnies drosmīgi par Jaltaru un savu Sauli!

Esīna pamāja man ar roku. Pēc minūtes jau biju izejas nodalījumā, man pa pēdām sekoja lina, Akeijons un Hērangs.

— Esam nolaidušies. Kāpiet laukā! Jūsu mašīna atrodas pa kreisi! — pastiprinātāja ķiverē dzirdēju Suilika balsi.

Ar termiskām pistolēm rokās atstājām ksillu. Apkārtne bija kā nosēta ar saplakušiem, pa pusei izkusušiem, nedzīviem mislikiem. Mūs gaidīja «sahjens», kas atgādināja milzīgu tanku. Svešs isu jauneklis atvēra tā durtiņas, un mēs iekāpām mašīnā, taču piesardzības pēc palikām skafandros. Lai mūs būtu vieglāk atšķirt no citiem, mums bija dots pazīšanās signāls «arta» — vārds, kas isu valodā neko nenozīmē.

— Arta, arta, arta! — atskanēja Suilika balss. — Atbrīvojiet silto zonu! Mums jāpaceļas. Vismaz četru brunnu attālumā nav neviena dzīva mislika. Rietumu — ziemeļrietumu virzienā apmēram divdesmit piecu brunnu attālumā no jums redzami piloni. Mēs jūs pavadīsim. Runā «Parīze»! Sāku uztvert!

Joka pēc biju ieteicis Suilikam ņemt par savu signālzīmi manas galvaspilsētas nosaukumu.

— Šeit Arta! Viss skaidrs. Dodamies ceļā, — ziņoja Akeijons.

Pēc tam viņš ātri noraidīja pavēles pārējiem sinzu sahjeniem. Ieslēdzu motoru, un mēs sākām braukt.

Vadīt bruņu mašīnu bija ārkārtīgi viegli: virzienu regulēja stūre, ātrumu — tikai viens pedālis, atpakaļgājienu — reversa svira. Man blakus sēdēja Ilna, rokas turēdama gatavībā uz ieroču vadības pults. Priekšējais ekrāns atainoja visu, kas notika ap mums 180 grādu leņķī. Hērangs līdzīgā ekrānā vēroja aizmuguri. Akeijons atradās sahjena centrā komandpostenī, viņš uzturēja sakarus ar ksilliem un pārējām bruņu mašīnām, kā arī pārzināja jaunos, vēl nepārbaudītos rbenu ieročus.

Atri, bez starpgadījumiem braucām minūtes piecas. Sahjena kāpurķēdes drupināja bezvārda planētas sasalušo virsmu, lāgiem tās slīdēja pa sastingušo gaisu. Pie horizonta joprojām blāzmoja eksplozijas, kas šajā pasaulē, kur nebija atmosfēras, neradīja ne mazāko troksni. Tikai brīžam mēs tās sajūtām kā vieglus apakšzemes grūdienus. Laiku pa laikam, lidojot ļoti zemu, fantastiskā ātrumā mums pāri kā ēnas aizšāvās ksilli; atkarībā no redzes leņķa tie lāgiem šķita gan smaili, ovāli, gan apaļam diskam līdzīgi.

Pēkšņi ieraudzījām mislikus. Vispirms kādā tumšā plaisā ievērojām blāvu metālisku spīdumu. Sahjens, kas brauca pa kreisi no mums, izšāva, un termiskā lādiņa uzliesmojumā pamanījām pretim slīdošus ģeometriskas formas metāla blokus. Neviens no tiem nemēģināja celties gaisā. Pabraucām garām pusizkusušiem metāla blāķiem, ap kuriem vijās violetas liesmu mēlītes, nedaudzie pusdzīvie misliki vēl turpināja starot, taču veltīgi.

Nemitīgi attīrot ceļu, šķērsojam līdzenumu un ieņēmām šauru aizu, kas mums maksāja duci šāviņu. Pārējās bruņu mašīnas tīrīja aizmuguri un flangus, iznīcinot mislikus, kuri slēpās klinšu spraugās. Kad nonācām lokveidīgā, melnu klinšu ieskautā klajumā, misliki mainīja taktiku. Viņi metās virsū sahjeniem no augsto klinšu kraujām. Trijās minūtēs zaudējām divas bruņu mašīnas, misliki tās saspieda un sadragāja, pirms mēs paguvām pretuzbrukumam izmantot termisko staru un spēcīgu gravitācijas lauku kombināciju. Mislikus šie stari nogalināja lidojumā, bet trīskāršais gravitācijas lauks aizmeta tos atpakaļ tur, no kurienes tie bija pacēlušies gaisā. Vienlaikus ar to pārējie sahjeni klinšu virsotnes apbēra ar termiskiem lādiņiem.

Izbraukuši cauri otrai aizai, mēs atkal nonācām klajā laukā. Tālumā pie kvēlošā apvāršņa krasi iezīmējās pilonu silueti. Tie slējās tik neticami augstu, ka eksplozijas apgaismoja vienīgi pilonu pamatnes. Iznīcinot savā ceļā varbūt vairāk nekā pieci tūkstoši misliku un zaudējot vēl trīs bruņu mašīnas, soli pa solim tuvojāmies piloniem. Jo tuvāk nonācām, jo fantastiskāks skats atklājās mūsu acīm: ksilli gandrīz nemitīgi meta bumbu pēc bumbas, sprādziens sekoja sprādzienam, apkārt bija gaišs kā dienā. Eksploziju radītajā siltumā atkusa sasalušās gāzes, un dažbrīd šķita, ka ap mirušo planētu atkal veidojas kaut kas līdzīgs atmosfērai. Migla, ko veidoja gāzes, tik ļoti izkropļoja perspektīvu, ka noteikt attālumu bija tikpat ka neiespējami. Mēs pabraucām garām liela, sadragāta, augšpēdus apgāzta ksilla drupām; uz saliektās starpsienas karājās isa līķis.

Turpmāk neviena dzīva mislika savā ceļā vairs nesastapām. Ārējais termometrs rādīja mīnus desmit grādu, kas daudzreiz pārsniedz misliku pretestības spējas. Akeijons par to pavēstīja Suilikam. Drauga atbilde mani iepriecināja:

— Labi. Bombardēšanu pilonu tuvumā pārtrauksim. Lai fiziķi izkāpj no mašīnām un lūko izpētīt šīs misliku būves. Varam jūs aizsargāt vēl vfcselu baziku. Pēc tam visi sapulcējieties pilonu austrumu pusē. Mēs nolaidīsimies jums pakaļ.

— Pavaicā, kā viņiem sviežas tur augšā,— es palūdzu Akeijonu.

— Tā nekas, — Suiliks atbildēja. — Mūsu zaudējumi pārsniedz četrdesmit procentu. Uz drīzu redzēšanos!

Apturēju sahjenu kāda pilona pakājē. Drīz vien piebrauca pārējās sešas mašīnas. Torņa metāla mežģīnes izzuda bezgala augstu tumšajās debesīs. Hērangs izkāpa no mašīnas, pārējie sinzi sekoja viņa piemēram. Grupās pa septiņi viņi klaiņoja apkārt, meklējot pēdas «ierīcei, kas dzēš saules». Arī es izkāpu laukā, pavēlējis Ilnai un viņas brālim palikt mašīnā. Rokā turēdams pielādētu pistoli, devos sinziem pa pēdām. Nejauši nedzīvo misliku ielokā uzgāju kādu mirušu isu, kas joprojām rokā cieši turēja ieroci. Piegāju tuvāk.

Aiz ķiveres stikla saskatīju pazīstamu seju — tas bija jauns students, sardzes priekšnieks, kurš mūs ar Szanu apturēja pie zvaigžņu kuģa tajā vakarā, kad tikko bija atlidojuši sinzi. Šim jauneklim pirmais ceļojums kosmosā kļuva par pēdējo. Gabaliņu tālāk, kāda uzkalniņa pakājē gulēja uz sāniem sagāzies, zemē notriekts ksills ar ielauztām bruņām. Atskaitot pilonus, nekur nemanīja nevienas celtnes, ne ceļu, ne mazāko civilizācijas pazīmju. Piegāju pie pilona pamatnes: to veidoja tūkstošiem vienā masā sakusušu, nedzīvu misliku. Cik tālu vien lukturīša gaismā skatiens sniedzās, visa šī gigantiskā metāla konstrukcija sastāvēja vienīgi no sakusušiem mislikiem. Vēl varēja skaidri atšķirt viņu bruņu ģeometriskās formas. Tātad «ierīces, kas dzēš zvaigznes», vispār nav! Vai, pareizāk sakot, to veido paši misliki, kuru noslēpumainais izstarojums, saplūstot koncentrētā kūlī, spēj zvaigznēs palēnināt atomprocesus. Kā sinzu zinātniekiem, tā jebkurai citai būtnei ar miesu un asinīm šeit nebija ko darīt. Vairāku kilometru rādiusā ap mums kā krusa joprojām bira bumbas, kliedējot tumsu. Mākslīgi radītā retinātā atmosfēra pārraidīja dobju sprādzienu dunu, un zem mūsu metāla papēžiem trīcēja zeme. Aizritēja gandrīz vesels baziks. Pavēlējis sinziem atgriezties sahjenos, arī pats devos uz savējo. Ejot garām sadragātajam ksillam, dīvains impulss lika man noliekties, pacelt un ienest mašīnā jaunā isa līķi. Es vienkārši nespēju saihierināties ar domu, ka šim jauneklim, ar kuru vēl nesen sarunājos, jāpaliek šeit uz šīs svešās, izmirušās planētas starp Aukstuma un Tumsas dēliem.