Francis Carsac - Atnācēji no nekurienes

Kā elliešu viesībās parasts, zālē valdīja nepiespiesta jautrība. Man kā līgavas aizstāvim nebija ko darīt, un es jau sāku domāt, ka mana misija beigusies, kad pēkšņi laukā atskanēja troksnis. Asza, aizbraukdams uz Zinību pili, kur viņu gaidīja steidzams darbs, durvis bija atstājis pusvirus, un pa tām plūda iekšā skaļi saucieni. Nekavējoties cēlos no galda un nostādiju sardzē savus palīgus. Trīsdesmit isu jaunekļi, dziedot senu kara dziesmu, tuvojās durvīm. Pēc sensenas parašas viņi ar varu lūkoja ielauzties zālē un nolaupīt līgavu. Mums viņus vismaz uz pusbaziku par katru cenu vajadzēja aizkavēt.

Sākās sīvs cīniņš! Uzbrucējus sagaidīja belzienu krusa, un nu es pierādīju, ko spēj Zemes cilvēks. Kopš studiju gadiem, kad spēlējām regbiju, līdzīgos kautiņos nebiju piedalījies. Cīņa ar mainīgiem panākumiem turpinājās apmēram ceturtdaļbaziku, taču «ienaidniekam» neizdevās iekļūt zālē. Pēkšņi pār cīnītāju galvām ieraudzīju, ka lejup milzīgā ātrumā laižas reobs. No kabīnes izlēca cilvēks, kuru pēc slaidā, gigantiskā stāva uzreiz pazinu. Tas bija Asza. Kaut ko skaļi saukdams, viņš skrēja pie mums, taču vispārējā kņadā neko nevarēja sadzirdēt. Arī domu pārraide attāluma dēļ nebija iespējama. Es metos šķirt cīnītājus un, piecirzdams kāju, saucu: «Palieciet klusu! Klusu!» Troksnis uz mirkli pierima, un es paguvu saklausīt:

— Kalvenolts dziest! Kalvenolts dziest!

Piepeši viss aprima, apklusa kā uzbrucēji, tā mani palīgi un pārējie kāzu viesi. Visi acumirklī saprata, ko tas nozīmē. Tik briesmīgs, ļaunu vēstījošs menetecels, kas negaidot apslāpēja svētku priekus, nebija dzirdēts kopš Baltazāra laikiem.

Asza īsumā paskaidroja: mielasta laikā viņš saņēmis vēstulīti, kurā Azlems lūdzis viņu steidzīgi ierasties Zinību pilī. Tur viņam parādījuši no Centrālās observatorijas Arana kalnā nupat saņemtās spektrogrammas. Astrofiziķis acumirklī sapratis, ka Kalvenolta spektrs ir kļuvis ļoti līdzīgs nolādēto galaktiku spektram. Tā kā televīzijas sakaru ar Kāzu namu nebija, Asza nekavējoties sēdies reobā un devies atpakaļ.

Piecēlies no galda, pie mums lēni pienāca Suiliks.

— Ja nemaldos, misliki jau uzbrūk Kalvenolta planētām? — viņš sacīja un sadrūmis nomurmināja: — Pieci gaismas gadi… Tikai pieci!

— Pasaules radītāja, mūžīgā Gaisma, neatstāj Jaltaru! — iesaucās Esīna.

Pārējie klusēja. Es lūkojos viesu nobālušajās sejās.

— Droši vien viņi to sasnieguši nesen. Pirms trim gadiem, kad Rismanu apmeklēja Suiliks, nekas tamlīdzīgs taču netika novērots, — es ieminējos.

— Esmu bijis vienīgi uz Rismana, bet ne uz Erfena, Siona, uz Sestās un Septītās planētas. Mislikiem noteikti vajadzētu būt uz Sestās un Septītās. Uz pārējām viņiem par karstu, vismaz pagaidām…

Atkal iestājās klusums, tad ierunājās Asza:

— Lai vai kā, bet šeit nav īstā vieta diskusijām. Szemes cilvēkam jānāk man līdz. Visām oficiālajām personām jāatgriežas savos posteņos jau šovakar. Acumirklī briesmas vēl nedraud. Uz visām Jaltara planētām, pat uz vēsākajām, mums ir kolonijas, bet no Kalvenolta ietekmēt mūsu sauli misliki nespēj. Suilik un Esīna, šī nakts lai pieder jums, bet rīt pēcpusdienā pievienojieties mums.

Kopā ar sinziem atstaju Kāzu namu. Reobā Asza kļuva vaļsirdīgāks: likās, ka iznīcībai nolemts ne vien Kalvenolts, bet arī Eltoēa un Aselors, kuru spektros tāpat novērotas bīstamas pazīmes. Saskaņā ar Ellas, Marsa un Rēsana valdībām, kā arī ar Apdzīvoto planētu savienības padomi gudrie nolēmuši jau rīt pat izsludināt kara stāvokli. Situācija skaidra — misliki ielauzušies Pirmajā galaktikā.

Mums lidojot pāri Zinību pilij Esantemas pussalā, ceļu šķērsoja ksillu eskadra — simts lidaparāti ciešā ierindā strauji cēlās augšup. Tas bija vienreizīgs skats — cits pēc cita nozuzdami debesu zilgmē, gaisā drāzās mirdzoši diski.

— Pirmā izlūkeskadra dodas uz Kalvenoltu, — Asza paskaidroja. — Cik no tiem atgriezīsies? Sazin nu, vai misliki apmetušies uz kādas planētas vai starpplanētu telpā? Tiem, kas pirmie ienaidnieku atradīs, nav gandrīz nekādu cerību atgriezties.

Brīdi klusējis, viņš piebilda:

— Suiliks gan dusmosies. Šī eskadra bija jāvada viņam.

— Un kāds būs mans pienākums? — es vaicāju.

— Kopā ar jaukto sinzu un isu komandu tu dosies līdzi otrai eskadrai.

Kad nolaidāmies blakus sinzu zvaigžņu kuģim, ievēroju, ka uzejas kāpnītes tam paceltas, karogi noņemti. Milzenis bija kaujas gatavībā.

Mēs devāmies tieši uz padomes sapulču zāli. Plenārsēde jau bija sākusies: pirmajā rindā sēdēja deviņpadsmit gudrie, amfiteātrī aiz viņiem — visi pārējie. Man ierādīja vietu otrajā rindā līdzās sinzu pārstāvjiem. Gari runāt nevajadzēja — jautājums par karu vai mieru bija jau izlemts. īsiem izvēles nebija — vienīgā izeja — par katru cenu padzīt mislikus no Pirmās galaktikas. Pēc tam jāpāriet uzbrukumā nolādētajām galaktikām.

Šim nolūkam izmantot sinzu zvaigžņu kuģi pagaidām nebija iespējams: Kalvenolts atradās pārāk tālu, lai uz to lidotu tieši cauri izplatījumam, un pārāk tuvu, lai sinzi ar savu tehniku iedrošinātos sasniegt to, pārejot ahūnā. Tāpēc tika nolemts, ka daļai sinzu ierādīs vietas ksillos, bet pārējie atgriezīsies uz Arboru pēc palīgspēkiem.

Sinzu zvaigžņu kuģis aizlidoja nākamajā lienā agri no rīta, atstādams uz Ellas pieclesmit savējos, ieskaitot linu un Akeijonu. p pusdienas laiku ieradās Suiliks un Esīna, un mēs visi devāmies uz otrās eskadras apmetni Aniaszas salā. Tā atradās Ellas pretējā puslodē, tāpēc to sasniedzām tikai pēc deviņām stundām.

Otrā eskadra sastāvēja no simts septiņdesmit diviem dažāda tipa ksilliem, sākot ar vieglajiem, kas atgādināja to, kurā lidojām šurp no Zemes, un beidzot ar smagajiem milzeņiem, kuru diametrs pārsniedza simt piecdesmit metru un kurus apkalpoja vareniem ieročiem bruņota sešdesmit vīru komanda. Kādu laiku klejojām starp lidaparātiem, tad Suiliks norādīja uz kādu vidēja lieluma ksillu:

— Re, kur mūsējais — flagmaņkuģis, — pa pusei jokojot, pa pusei lepojoties, viņš teica.

Tas bija savāds gaisa kuģis ar interesantu komandu, kuras sastāvā ietilpa eskadras komandieris Suiliks, stūrmanis Snezins, vēl desmit isu, turklāt «desanta grupa», kurā tikām ieskaitīti mēs četri — Una, Akeijons, jaunais sinzu fiziķis Hērangs un es; bijām ļoti pārsteigti, uzzinot, ka līdzi lidos arī jau pazīstamā rbeniete Beišitinsiantorepanserozeta un viņas draugs Šēferantosinansērozets — šie abi rbenu pārstāvji vēlējās pārbaudīt kādu jaunu, Rēsana laboratorijā izgudrotu, netermisku ieroci. Mēs visi vienojāmies, ka rbenu garie vārdi jāsaīsina, un turpmāk nolēmām saukt viņus gluži vienkārši par Beišitu un Sēferu.

Nākamajās dienās isi mācīja mūs lietot ieročus un vadīt ksillu. Hērangs, lina un Akeijons, kuri jau prata pāriet ahūnā pēc sinzu metodes, ļoti ātri apguva ksilla vadīšanas mākslu, pārspēdami šai ziņā mani. Gluži dabiski, viņi labāk prata lietot arī sinzu ieročus, toties es nevainojami pārvaldīju isu ieročus. Rbenu jaunizgudrojumu mēs izmēģināt nevarējām, jo tas iedarbojās vienīgi uz mislikiem.

Sestās dienas rītā saņēmām uzaicinājumu ierasties Zinību pilī. Mūsu ksills sasniedza to apbrīnojami ātri. No izlūkeskadras divsimt ksilliem bija atgriezušies tikai četrdesmit divi. Izrādījās, ka Aszam ir taisnība — zaudējumi bija smagi. Kalvenolts bija gandrīz pilnīgi izdzisis, tā gaisma nonāca līdz mums vēl tikpat spilgta kā agrāk, taču mazliet iesarkana, kaut gan pati šī zvaigzne bija mirusi jau pirms pieciem gadiem. Atceroties savu bezrūpīgo nolaišanos uz Rismana, kad misliki jau otro gadu valdīja uz Sestās un Septītās planētas, Suiliks neviļus notrīcēja. Pašlaik uz šo abu planētu sasalušās virsmas mudžēt mudž misliki. Tieši tāpat kā uz saules Sklīnas planētām, misliki tur uzcēluši dīvainus, gigantiskus metāla torņus — piloius. Ienaidnieku pēkšņi pārsteigt nav iespēdams, jo misliki grupās pa deviņi pastāvīgi)atrulē starpplanētu telpā. Izlūkiem izdevās bombardēt Sestās planētas pilonus, taču piepūt Septītajai planētai viņi nevarēja. Tāpēc aums — sinziem un man, Szemes cilvēam, — vajadzēja salauzt Septītās planētas aizsardzību, nolaisties uz tās, mēģināt iznicināt noslēpumainos torņus un, ja vien izdosies, atgriezties atpakaļ uz Ellas. Mūsu rī c ībā būs īpašas bruņu mašīnas, kuras zināmā mērā mūs pasargās no piķējošo misliku triecieniem.