Francis Carsac - Atnācēji no nekurienes

Kamēr es ar savu grupu cītīgi meklēju isiem noderīgu aizsarglīdzekli pret misliku izstarojumu — šai ziņā nenozīmīgi panākumi mums jau bija —, Suiliks un simtiem citu ksillu vadītāju mācījās rīkoties ar ieročiem, kurus būs jālieto izšķirošajā cīņā. Tālu Zaļajā jūrā isi evakuēja un pārvērta apmācību vietā kādu salu, kur tika savesti veseli kalni visdažādāko ieroču, sākot ar atombumbām, kas atgādina mūsējās, beidzot ar briesmīgām iznīcināšanas ierīcēm, par kādām mums, Zemes cilvēkiem, par laimi, vēl nav ne jausmas. Sīkāk par tām pastāstīšu citreiz.

Kādudien pēkšņi saņēmu pavēli mācīties vadīt ksillu. Ar šo smago uzdevumu tiku galā pēc trim mēnešiem. Vadīt ksillu izplatījumā nemaz nav grūtāk, kā reobu. Vissarežģītākā ir pāreja ahūnā, un, kaut gan ļoti centos, man eksāmenā izdevās iegūt tikai otrās klases pilota pakāpi, kas aptuveni atbilst mūsu «kabotāžas kapteiņa» nosaukumam. Ahūnā ienirt un vairāk vai mazāk precīzi no tā iznirt biju gan iemācījies, taču nereti vēl rīkojos tīri intuitīvi. Tomēr tālāk par Ceturto galaktiku nekad nelidoju. Lai pārvarētu milzīgos attālumus un, galvenais, — lai atgrieztos atpakaļ, jābūt labam matemātiķim, kāds es nekad neesmu bijis. Ahūna teoriju galīgi neizprazdams, vadīju ksillu līdzīgi neskaitāmām mūsu Zemes sievietēm, kuras nevainojami vada automašīnas, neko nezinot par iekšdedzes dzinēju.

Savādi, ka pēc tam man bija daudz vieglāk vadīt sinzu zvaigžņu kuģi, kaut gan kā isi, tā sinzi apgalvo, ka tas pāriet ahūnā, ko sinzi sauc par «rror», pavisam citādi nekā ksills. Isi pat šaubās, vai tas ir viens un tas pats ahūns! Un patiesi, ja ksills un zvaigžņu kuģis vienlaikus dodas izplatījumā, reizē ienirst ahūnā un paliek tur tikpat ilgi, tie tomēr nekad vienā un tajā pašā laikā un vietā neiznirst. Attālums starp tiem dažkārt sasniedz ceturtdaļu gaismas gada.

No visa uz Ellas pavadītā laika man cieši atmiņā iespiedies kāds vakars. Izņēmuma kārtā mēs ar Suiliku un Esīnu reiz nolēmām pa nakti palikt Svešzemnieku namā. Gaidot Ilnu un Akeijonu, apsēdāmies liedagā. Suiliks nule bija pavēstījis, ka viņam ar Esīnu drīz būs kāzas, kurās man vajadzēs būt par līgavas aizstāvi «stēnsetanu». Ilna nezin kāpēc toreiz atnāca viena un apsēdās man blakus. Debesis tajā naktī likās apbrīnojami skaidras, zvaigžņu miljardi tajās dega spožāk nekā parasti. Šo to man pajautājis, Suiliks lika parādīt Sisantora zvaigznājā dzeltenīgi sārto Oriaboru, sarkano Šēsinsjafanu, zilgano Bēroē un citus spīdekļus.

— Neskaties atpakaļ un pasaki, kāda koši zila zvaigzne patlaban mirdz tev aizmugurē, apmēram trīsdesmit grādu virs horizonta? — Suiliks pavaicāja.

— Kalvenolts, — uzvaroši iesaucies, pagriezos, lai pārliecinātos, vai neesmu maldījies…

— Atklāti sakot, — piebildu, — Kalvenolts nemaz nav ne tik spožs, ne tik koši zils.

— Tas atkarīgs no zvaigznes augstuma virs horizonta, — neatskatīdamies Suiliks paskaidroja. — Uz vienas Kalvenolta planētas esmu bijis. Tā nav apdzīvota, taču bezgala skaista.

Pāris draugu pavadībā pie mums pienāca Akeijons, un mēs uzsākām runāt par kaut ko citu.

Vēlāk es bieži iedomājos, ka dīvainās pārmaiņas Kalvenolta spektrā biju ievērojis pirmais. Tā tiešām bija Ellai ļoti tuva zvaigzne, ne vairāk kā sešu gaismas gadu attālumā, sensenis pazīstama kā isu astronomiem, tā pārējiem, un tāpēc neviens tai pārāk lielu uzmanību nepievērsa.

Apmēram pāris mēnešus pēc šā vakara Suiliks apprecējās. Kāzu ceremonija uz Ellas mēdz būt divējāda. Vienkāršākais veids — kad līgava un līgavainis, ieradušies pie oficiālas personas, pavēstī, ka vēlas stāties laulībā. Otrs — daudz sarežģītāks — noris saskaņā ar senajām tradīcijām. Ņemot par sievu «lielā mistisko ceremoniju meistara», citiem vārdiem sakot, galvenā priestera meitu, Suilikam vajadzēja izvēlēties otro variantu.

Tā kā man bija uzticēti līgavas aizstāvja pienākumi, tad nedēju pirms kāzām pie manis ieradās divi jauni isu priesteri, lai iepazīstinātu mani ar kāzu parašām. Senos laikos, aizvēsturisko karu periodā, laulājoties divu dažādu klanu jauniešiem, kāzu svinības nereti pārtrauca līgavas klana jaunekju uzbrukums, viņi nevēlējās savu meiteni atdot svešiniekam. Tāpēc līgavainis no līgavas radiniekiem vai cita klana, izņemot savu, izraudzījās līgavas aizstāvi — «stēnsetanu». Trīs dienas, kamēr ilga laulību ceremonija, aizstāvim vajadzēja jaunlaulātos sargāt. Visbiežāk šo pienākumu uzticēja kādam slavenam karavīram, vadonim vai priesterim. Protams, mūsdienās par bruņotu uzbrukumu nevar būt ne runas, taču reibinošie dzērieni darīja savu un kāzas dažkārt beidzās ar nopietnu sadursmi. Turklāt līdz ar līgavas nolaupīšanu, kaut arī tikai uz mirkli, tika anulēts viss ceremoniāls, kas bija jāatsāk no gala. Suiliks par līgavas aizstāvi izvēlējās mani, kā savu draugu, paļaudamies uz manu, Zemes cilvēka, fizisko spēku. Nu, ko lai dara, sāku meklēt starp Esīnas tuviniekiem sev palīgus. Galu galā savervēju vienpadsmit spēcīgus puišus.

Ceremonija sākās Esīnas mājās šaurā ģimenes lokā. Te bija klāt vienīgi tuvākie radi, priesteri un es kā līgavas aizstāvis. Viss notika ļoti vienkārši: pēc bezgala garām lūg šanām, kuru laikā Suiliks manāmi garlaikojās, bet Esīna un pārējie šķita iegrimuši dziļās domās, atskanēja senlaicīgas himnas bez isu modernajai mūzikai raksturīgiem spējiem kritieniem un kāpieniem. Tad iedegās zaļa uguns — isu asins krāsā! Tā nedrīkstēja izdzist trīs dienas. Otrajā dienā jaunlaulātajiem bija jādod mazais zvērests un jāapsolās vienam otru aizstāvēt un atbalstīt; uzticību te nepieminēja — tā ir bez vārdiem saprotams likums. Tad tuvākie draugi piedalījās nelielā mielastā. Trešajā dienā man nācās atteikties no dīkdienīga novērotāja lomas.

Šī diena sākās ar zvērestu zvaigznēm: jaunlaulātie apņēmās ieaudzināt savos bērnos mīlestību uz Gaismu un naidu pret Aukstuma un Tumsas dēliem. Pēc tam sekoja lūgšanām veltīts piecu stundu pārtraukums un beidzot — lielais mielasts.

Galdi bija klāti vietējā Kāzu namā. Pavisam sanāca vairāk nekā četrsimt viesu. Svinībās piedalījās viss Zinību pils laboratoriju personāls un pat daži gudrie — tik lielu pagodinājumu Suilikam parādīja tāpēc, ka viņš bija atklājis cilvēci ar sarkanām asinīm. Bija atnācis arī Asza, kas man pavēstīja, ka misliks nobeidzies. Ieradās ksillu kapteiņu delegācija «admirāļa» palīga vadībā un divdesmit septiņi sinzi, starp tiem, protams, lina, Akeijons, kā arī daudz citu gan pazīstamu, gan svešu viesu. Pārsteigts pie galda pa kreisi no Esīnas ievēroju rbenieti ar gaišo, zilganpelēko ādu. Izrādījās, ka šī meitene — Esīnas studiju biedrene — dzimusi uz Rēsana; viņai bija ļoti maigs vārds — Beišitinsiantorepanserozeta. Ak vai!

Kopā ar saviem vienpadsmit palīgiem nosēdos pie atsevišķa galdiņa blakus vienīgajai ieejai zālē. Izmantojot savas priekšrocības, pieaicināju pie mums arī Ilnu un viņas brāli.

Galdā pasniedza daždažādus ēdienus — visvisādas krāsainas želejas, dažas no tām man likās ļoti gardas, citas tik tikko ēdamas vai pat pilnīgi nebaudāmas. Arī dzērieni bija ļoti dažādi, tie saturēja nedaudz alkohola un, manuprāt, garšoja diezgan viduvēji. Vakariņu beigās ksillu flotes virspavēlnieka vietnieks Zerans pasniedza Suilikam slaveno krenu dzērienu abentornu. Vajadzēja redzēt Suilika seju, kad viņš to iedzēra! Gribēdams nogaršot, palūdzu ieliet man šo dzērienu un biju patīkami pārsteigts: abentorns atgādināja vecu, labu viskiju. Arī Ilnai un Akeijonam nebija pret to iebildumu, un, kamēr isi platām, izbrīna pilnām acīm raudzījās uz mums, mēs trijatā pudeli iztukšojām.