Fransiss Karsaks
.
Kad 195… gada marta rītā zvanīju pie sava vecā drauga doktora Klēra durvīm, man nebija ne jausmas, ka drīz vien dzirdēšu pavisam neticamu, fantastisku stāstu. Kaut gan mums abiem nav vairāk par trīsdesmit gadiem, dēvēju Klēru par savu «veco draugu», jo esam labi pazīstami kopš bērnības, un tikai pēdējos četros gados bijām zaudējuši ciešākus sakarus.
Durvis atvēra, pareizāk sakot, pavēra kāda sieviņa, tērpusies melnās drēbēs, kā visas vecākas sievietes šajā apkaimē.
— Ja nākat ārstēties, — viņa norūca, doktors šodien nepieņem. Viņš nodarbojas ar saviem «espermentiem».
Klērs ir lielisks ārsts, taču regulāri šajā profesijā nepraktizē. Spīdošs materiālais stāvoklis ļauj viņam gandrīz visu savu laiku ziedot_sarežģītiem bioloģiskiem eksperimentiem. Ārzemju speciālisti, kas ir apmeklējuši viņa priekšzīmīgi iekārtoto laboratoriju tēva mājās Rufiņjakas tuvumā, atzīst, ka tā ir viena no labākajām pasaulē. Par saviem
pētījumiem mans draugs mēdz runāt ļoti atturīgi un retajās vēstulēs, ar kurām apmainījāmies, šo jautājumu skāra tikai garāmejot, taču mediķu aprindās Klēru, kā zināms, pieskaita tiem visās pasaules malās izkaisītajiem entuziastiem, kas neatlaidīgi tuvojas vēža problēmas atrisinājumam.
Vecā sieviņa neuzticīgi mani vēroja.
— Nē, ārsta padoms man nav vajadzīgs,— es teicu. — Pasakiet doktoram, ka viņu vēlas sastapt Franks Borī.
— Ak, tad jūs esat Franks Borī kungs! Nu tas jau ir pavisam kas cits. Doktors jūs gaida.
Sajā mirklī gaiteņa galā atskanēja zema krūšu balss:
— Kas tur notiek, Madlēn? Kas ir atnācis?
— Tas esmu es, Seva.
— Nolādēts! Nāc taču iekšā!
Būdams krievu emigrantu pēctecis no mātes puses, Klērs bija mantojis zemu šaļapi- nisku basu, Sibīrijas kazaka plecīgo augumu un priekšvārdu Vsevolods, bet no tēva, īsta dienvidfrancūža — tumsnēju ādas krāsu un tik melnus matus, ka studiju gados ieguva palamu «Tumšā Gaisma».'
Platiem soļiem piesteidzies klāt un sasveicinoties gandrīz izmežģījis man roku, Klērs uzsita man uz pleca tā, ka es, kas reiz biju varens regbija spēlētājs, sagrīļojos, tad, ne-
1 Klērs, franču valodā «CIair» — gaisma.
lūgdams mani kā parasti savā kabinetā, nez kāpēc vilka atpakaļ uz durvīm.
— Burvīga diena! — viņš pārspīlēti svinīgā tonī iesāka. — Tu esi šeit, un atkal spīd
saule! Jāatzīstas gan, ka gaidīju tevi tikai ar vakara autobusu …
— Atbraucu savā mašīnā. Vai netraucēju tevi?
— Nebūt ne! Nekada ziņā! Velnišķīgi priecājos tevi redzēt! Stāsti tak, kā klājas? Kā darbojas tava jaunā baterija?
— Csst! Nejautā! Tu taču zini — tas ir noslēpums!
— Nu labi, lai paliek, noslēpumainais atompētniek! Starp citu, esmu jums daudz pateicības parādā par radioaktīvo izotopu pēdējo sūtījumu. Tas lieti noderēja. Turpmāk gan centīšos jūs vairs neapgrūtināt. Man pašam tagad ir kaut kas vērtīgāks.
— Vērtīgāks? — es brīnījos.
— Csst! Nejautā! Tas ir noslēpums.
Gaitenī aiz mums saklausīju vieglus soļus, aiz puspievērtajām durvīm šķita pavīdam trausls sievietes siluets. Bet es taču zināju, ka Klērs nav precējies un ar sievietēm neaizraujas.
It kā uztvēris manu skatienu, draugs aplika roku man ap pleciem un pagrieza ar muguru pret durvīm.
— Tu nemaz neesi mainījies. Tāds pats kā arvien! Iesim nu iekšā!
— Tev gan nevaru teikt to pašu. Tu esi novecojis.
— Var jau būt, var jau būt… Lūdzu, ej pirmais!
Klēra darba kabinetu ar grāmatu pieblīvētajiem plauktiem, kur medicīnas literatūras nebija daudz, es labi pazinu. Kaut gan tobrīd kabinetā neviena neredzēju, gaisā bija jaušams viegls, tīkams aromāts, un es to dziļi ieelpoju. To ievērojis, Klērs, aizsteigdamies priekšā maniem jautājumiem, paskaidroja:
— Pirms dažām dienām mani apmeklēja kāda ievērojama aktrise, protams, kā paciente, un, redzi, viņas smaržas joprojām šeit saglabājušās. Cik apbrīnojami progresē mūsdienu ķīmija!
Kā parasti tamlīdzīgos gadījumos, sākās nesakarīga, saraustīta saruna. Kad pastāstīju Klēram par savas māmuļas nāvi, mani nepatīkami pārsteidza viņa vārdi:
— Lūk kā? Lieliski!
— Kā tā — lieliski? — es sašutis un sarūgtināts iesaucos.
— Ak nē! Es tikai gribēju teikt, ka beidzot saprotu, kāpēc tu tik ilgi biji nozudis. Tātad tagad tu esi gluži viens šai pasaulē?
— Jā.
— Iespejams, ka tada gadījumā varēšu tev ko interesantu piedāvāt. Pagaidām gan tas vēl tikai projekts. Sīkāk par to parunāsim vakarā.
— Un tava laboratorija? Vai tajā ir kas jauns?
— Ja vēlies palūkoties, nāc līdz.
Klērs savu laboratoriju bija iekārtojis pēc latu, kad es pēdējoreiz pirms četriem gadiem šeit viesojos. Tā bija plaša, gaiša, iegarena Irlpa, kas aizņēma visu mājas dibenplānu. Apstājies uz sliekšņa, es pat sajūsmā iesvilpos. Pametis skatienu apkārt, ievēroju mikro- manipulatoru un mākslīgo sirdi. Nelielā. 11 mišā blakustelpā slējās milzīgs rentgen- aparāts. Laboratorijas vidū uz galda viegls pārklājs sedza vēl kādu ierīci.
— Kas tas? — es pavaicāju.
— Tas? Tāpat vien… Vēl nav gatavs. Tikai modelis …
— Nemaz nezināju, ka tu proti konstruēt aparātus. Varbūt es kā fiziķis varēšu tev palīdzēt?
— Vēlāk redzēsim. Pagaidām par to nerunāsim.
— Kā tev tīk, — aizvaino!i atteicu. - -Bet ja nu šis daikts tev deguna priekšā eksplodē?
Zvans pie ārdurvīm mūs iztraucēja.
— Nolādēts! Madlēna ir aizgājusi. Būs pašam jāielaiž.
Palicis vienatnē, piegāju pie noslēpumainā aparāta, bez liekām ceremonijām pacēlu pārklāju un pārsteigumā sastingu. Primitīva modeļa vietā, ko biju cerējis ieraudzīt, manām acīm atklājās sarežģīta metāla un stikla cauruļu, caurspīdīgu un matētu spuldžu un stingri nostieptu vadu konstrukcija. Neskaitāmo ciparnīcu savādās divkāršās bultas rādīja man nezināmu mērvienību iedaļas. Esmu redzējis daudz un dažādas, pat ārkārtīgi
komplicētas ierīces, un tādu arī mūsu laboratorijā netrūksi, taču kaut ko tamlīdzīgu skatīju pirmoreiz.
Gaitenī uz akmens plākšņu grīdas atskanēja drauga steidzīgie soļi. Atri nolaidis pārklāju, vienaldzīgi sāku vērties pa logu dārzā.
— Kāds bērns saslimis ar difteriju. Mana kolēģa nav mājās. Pie slimnieka došos es pats. Pasēdi tikmēr kabinetā un palasi kādu grāmatu.
— Ja vēlies, varu tevi turp aizvest savā mašīnā. Tā stāv tepat laukā.
— Lieliski. Nevajadzēs ņemt no garāžas manējo.
Sēdēdams pie stūres, nemitīgi domāju par pamanītajām dīvainībām. Klērs bija gaidījis* mani tikai vakarā, bet, kad ierados agrāk, likās samulsis. Kādu brīdi viņš kavējās uz sliekšņa, neaicinādams mani iekšā, kaut gan laukā bija dzestrs, lai neteiktu vairāk. Redzēju gaitenī pazibam sievietes siluetu, tūlīt pēc tam Klērs lūdza mani ienākt. Kāpēc viņš kļuva tik priecīgs, kad uzzināja, ka mana māte mirusi? Un beidzot —dīvainā ierīce.. Velns zin, kādam nolūkam tā kalpo? Turklāt biologa laboratorijā! Kas to izgudrojis? Vai Klērs? Visai iespējams. Bet kas to konstruējis? Atcerējies, kādas shēmas Klērs montēja un lodēja institūtā, es neviļus pasmaidīju.
Читать дальше