Fransiss Karsaks - Atnācēji no nekurienes

Fransiss Karsaks

.

Kad 195… gada marta rītā zvanīju pie sava vecā drauga doktora Klēra durvīm, man nebija ne jausmas, ka drīz vien dzirdēšu pa­visam neticamu, fantastisku stāstu. Kaut gan mums abiem nav vairāk par trīsdesmit ga­diem, dēvēju Klēru par savu «veco draugu», jo esam labi pazīstami kopš bērnības, un tikai pēdējos četros gados bijām zaudējuši ciešākus sakarus.

Durvis atvēra, pareizāk sakot, pavēra kāda sieviņa, tērpusies melnās drēbēs, kā visas vecākas sievietes šajā apkaimē.

— Ja nākat ārstēties, — viņa norūca, doktors šodien nepieņem. Viņš nodarbojas ar saviem «espermentiem».

Klērs ir lielisks ārsts, taču regulāri šajā profesijā nepraktizē. Spīdošs materiālais stā­voklis ļauj viņam gandrīz visu savu laiku ziedot_sarežģītiem bioloģiskiem eksperimen­tiem. Ārzemju speciālisti, kas ir apmeklējuši viņa priekšzīmīgi iekārtoto laboratoriju tēva mājās Rufiņjakas tuvumā, atzīst, ka tā ir viena no labākajām pasaulē. Par saviem

pētījumiem mans draugs mēdz runāt ļoti attu­rīgi un retajās vēstulēs, ar kurām apmainī­jāmies, šo jautājumu skāra tikai garāmejot, taču mediķu aprindās Klēru, kā zināms, pie­skaita tiem visās pasaules malās izkaisīta­jiem entuziastiem, kas neatlaidīgi tuvojas vēža problēmas atrisinājumam.

Vecā sieviņa neuzticīgi mani vēroja.

— Nē, ārsta padoms man nav vajadzīgs,— es teicu. — Pasakiet doktoram, ka viņu vēlas sastapt Franks Borī.

— Ak, tad jūs esat Franks Borī kungs! Nu tas jau ir pavisam kas cits. Doktors jūs gaida.

Sajā mirklī gaiteņa galā atskanēja zema krūšu balss:

— Kas tur notiek, Madlēn? Kas ir atnā­cis?

— Tas esmu es, Seva.

— Nolādēts! Nāc taču iekšā!

Būdams krievu emigrantu pēctecis no mā­tes puses, Klērs bija mantojis zemu šaļapi- nisku basu, Sibīrijas kazaka plecīgo augumu un priekšvārdu Vsevolods, bet no tēva, īsta dienvidfrancūža — tumsnēju ādas krāsu un tik melnus matus, ka studiju gados ieguva palamu «Tumšā Gaisma».'

Platiem soļiem piesteidzies klāt un sasvei­cinoties gandrīz izmežģījis man roku, Klērs uzsita man uz pleca tā, ka es, kas reiz biju varens regbija spēlētājs, sagrīļojos, tad, ne-

1 Klērs, franču valodā «CIair» — gaisma.

lūgdams mani kā parasti savā kabinetā, nez kāpēc vilka atpakaļ uz durvīm.

— Burvīga diena! — viņš pārspīlēti svi­nīgā tonī iesāka. — Tu esi šeit, un atkal spīd

saule! Jāatzīstas gan, ka gaidīju tevi tikai ar vakara autobusu …

— Atbraucu savā mašīnā. Vai netraucēju tevi?

— Nebūt ne! Nekada ziņā! Velnišķīgi prie­cājos tevi redzēt! Stāsti tak, kā klājas? Kā darbojas tava jaunā baterija?

— Csst! Nejautā! Tu taču zini — tas ir noslēpums!

— Nu labi, lai paliek, noslēpumainais atompētniek! Starp citu, esmu jums daudz pateicības parādā par radioaktīvo izotopu pēdējo sūtījumu. Tas lieti noderēja. Turpmāk gan centīšos jūs vairs neapgrūtināt. Man pašam tagad ir kaut kas vērtīgāks.

— Vērtīgāks? — es brīnījos.

— Csst! Nejautā! Tas ir noslēpums.

Gaitenī aiz mums saklausīju vieglus so­ļus, aiz puspievērtajām durvīm šķita pavī­dam trausls sievietes siluets. Bet es taču zi­nāju, ka Klērs nav precējies un ar sievietēm neaizraujas.

It kā uztvēris manu skatienu, draugs ap­lika roku man ap pleciem un pagrieza ar muguru pret durvīm.

— Tu nemaz neesi mainījies. Tāds pats kā arvien! Iesim nu iekšā!

— Tev gan nevaru teikt to pašu. Tu esi novecojis.

— Var jau būt, var jau būt… Lūdzu, ej pirmais!

Klēra darba kabinetu ar grāmatu pieblīvē­tajiem plauktiem, kur medicīnas literatūras nebija daudz, es labi pazinu. Kaut gan to­brīd kabinetā neviena neredzēju, gaisā bija jaušams viegls, tīkams aromāts, un es to dziļi ieelpoju. To ievērojis, Klērs, aizsteigda­mies priekšā maniem jautājumiem, paskaid­roja:

— Pirms dažām dienām mani apmeklēja kāda ievērojama aktrise, protams, kā pa­ciente, un, redzi, viņas smaržas joprojām šeit saglabājušās. Cik apbrīnojami progresē mūs­dienu ķīmija!

Kā parasti tamlīdzīgos gadījumos, sākās nesakarīga, saraustīta saruna. Kad pastāstīju Klēram par savas māmuļas nāvi, mani ne­patīkami pārsteidza viņa vārdi:

— Lūk kā? Lieliski!

— Kā tā — lieliski? — es sašutis un sa­rūgtināts iesaucos.

— Ak nē! Es tikai gribēju teikt, ka beidzot saprotu, kāpēc tu tik ilgi biji nozudis. Tātad tagad tu esi gluži viens šai pasaulē?

— Jā.

— Iespejams, ka tada gadījumā varēšu tev ko interesantu piedāvāt. Pagaidām gan tas vēl tikai projekts. Sīkāk par to parunā­sim vakarā.

— Un tava laboratorija? Vai tajā ir kas jauns?

— Ja vēlies palūkoties, nāc līdz.

Klērs savu laboratoriju bija iekārtojis pēc latu, kad es pēdējoreiz pirms četriem gadiem šeit viesojos. Tā bija plaša, gaiša, iegarena Irlpa, kas aizņēma visu mājas dibenplānu. Apstājies uz sliekšņa, es pat sajūsmā iesvil­pos. Pametis skatienu apkārt, ievēroju mikro- manipulatoru un mākslīgo sirdi. Nelielā. 11 mišā blakustelpā slējās milzīgs rentgen- aparāts. Laboratorijas vidū uz galda viegls pārklājs sedza vēl kādu ierīci.

— Kas tas? — es pavaicāju.

— Tas? Tāpat vien… Vēl nav gatavs. Ti­kai modelis …

— Nemaz nezināju, ka tu proti konstruēt aparātus. Varbūt es kā fiziķis varēšu tev palīdzēt?

— Vēlāk redzēsim. Pagaidām par to ne­runāsim.

— Kā tev tīk, — aizvaino!i atteicu. - -Bet ja nu šis daikts tev deguna priekšā eksplodē?

Zvans pie ārdurvīm mūs iztraucēja.

— Nolādēts! Madlēna ir aizgājusi. Būs pašam jāielaiž.

Palicis vienatnē, piegāju pie noslēpumainā aparāta, bez liekām ceremonijām pacēlu pār­klāju un pārsteigumā sastingu. Primitīva modeļa vietā, ko biju cerējis ieraudzīt, ma­nām acīm atklājās sarežģīta metāla un stikla cauruļu, caurspīdīgu un matētu spuldžu un stingri nostieptu vadu konstrukcija. Neskai­tāmo ciparnīcu savādās divkāršās bultas rā­dīja man nezināmu mērvienību iedaļas. Esmu redzējis daudz un dažādas, pat ārkārtīgi

komplicētas ierīces, un tādu arī mūsu labo­ratorijā netrūksi, taču kaut ko tamlīdzīgu skatīju pirmoreiz.

Gaitenī uz akmens plākšņu grīdas atska­nēja drauga steidzīgie soļi. Atri nolaidis pār­klāju, vienaldzīgi sāku vērties pa logu dārzā.

— Kāds bērns saslimis ar difteriju. Mana kolēģa nav mājās. Pie slimnieka došos es pats. Pasēdi tikmēr kabinetā un palasi kādu grāmatu.

— Ja vēlies, varu tevi turp aizvest savā mašīnā. Tā stāv tepat laukā.

— Lieliski. Nevajadzēs ņemt no garāžas manējo.

Sēdēdams pie stūres, nemitīgi domāju par pamanītajām dīvainībām. Klērs bija gaidī­jis* mani tikai vakarā, bet, kad ierados agrāk, likās samulsis. Kādu brīdi viņš kavējās uz sliekšņa, neaicinādams mani iekšā, kaut gan laukā bija dzestrs, lai neteiktu vairāk. Re­dzēju gaitenī pazibam sievietes siluetu, tūlīt pēc tam Klērs lūdza mani ienākt. Kāpēc viņš kļuva tik priecīgs, kad uzzināja, ka mana māte mirusi? Un beidzot —dīvainā ierīce.. Velns zin, kādam nolūkam tā kalpo? Turklāt biologa laboratorijā! Kas to izgudrojis? Vai Klērs? Visai iespējams. Bet kas to konstruē­jis? Atcerējies, kādas shēmas Klērs montēja un lodēja institūtā, es neviļus pasmaidīju.