Fransiss Karsaks - Atnācēji no nekurienes

— Esmu paņēmis līdz portatīvo magneto­fonu, — es Klēru pārtraucu. — Vai drīkstu tavu stāstu ierakstīt?

— Kā vēlies. Tas var pat noderēt.

Tiklīdz magnetofons bija uzstādīts, Klērs

sāka stāstīt. Jau tūlīt pēc viņa pirmajiem vārdiem mans skatiens apstājās pie Unas rokas uz krēsla atzveltnes. Beidzot sapratu, kāpēc šī roka man bija šķitusi tik šaura un slaida — tai bijā tikai četri pirksti!

— Tu jau zini, — iesāka Klērs, — esmu labs mednieks. Vismaz man ir tāda slava, lai gan patiesībā šauteni ņemu rokās reti. Man piemīt zināmas iedzimtas spējas, bet galvenais — veiksme, tādēļ nekad nepārnāku mājās tukšā. Taču pagājušā gada pirmajā oktobrī — iegaumē labi šo datumu, kad mežā uznāca tumsa, es neko vēl nebiju nomedījis. Citā reizē tas mani nemaz neuztrauktu — es labāk dzīvniekus vēroju nekā nogalinu, jo, diemžēl, sakarā ar saviem eksperimentiem esmu spiests to darīt pārāk bieži. Bet toreiz nākamajā dienā gaidīju ciemos Rufiņjakas mēru, kura palīdzība man bija nepieciešama kādam pasākumam, kas tagad, starp citu, jau paveikts. Mērs ļoti cienī medījumu. Tāpēc no­lēmu mazliet pasirot mežā ar lukturīti rokā. Tūlīt pēc saulrieta šķērsoju Mariju klajumu, kas atrodas meža vidū. Šo vietu tu pazīsti ne sliktāk par mani: dzeloņplūmēm un vir­šiem aizaudzis klajums ozolu un kastaņu ielokā dienā atstāj īsti gleznainu iespaidu, bet krēslā šķiet drūms un draudīgs. Neesmu no bailīgajiem, tomēr instinktīvi pieliku soli. Sasniedzis laukuma malu, nejauši aizķēros aiz kādas saknes un, klūpot atsities ar galvu pret ozola stumbru, acumirklī zaudēju sa­maņu.

Atjēdzies, pat nespēju izdvest šādos gadī­jumos parasto jautājumu: «Kur es atrodos?» Piere aiz sāpēm vai pušu plīsa, ausīs dūca, un kādu brīdi biju pārliecināts, ka esmu lau­zis galvaskausu. Par laimi es velti bažījos. Rokas pulkstenis rādīja pirmo rīta stundu, apkārt valdīja necaurredzama tumsa, koku zari vējā locījās un brakšķēja. Beidzot virs klajā lauka no tumšā mākoņvāla, rotādams tā malas pasakaini zaigojošām staru mež­ģīnēm, iznira mēness.

Piecēlies sēdus, sāku meklēt šauteni, kuru par laimi pirms kritiena biju izlādējis. Kādu laiciņu taustījos pa miklo zāli un satrunēju­šajiem zariem, līdz ieroci atradu. Balstīda­mies uz šautenes kā uz spieķa, lēnām slē- jos kājās. Man priekšā pletās meža klajums. Jo augstāk cēlos, jc) plašāks kļuva redzes loks, un tad es saskatīju ko ļoti dīvainu.

Vispirms virs dzeloņplūmēm un viršiem pa­manīju melnējām neskaidru kupolveida masu, ko tumsā varēja tik tikko saskatīt. Kad mēness uz mirkli nometa mākoņplīvuru, re­dzēju skaidri pazibam izliektu metāla kor­pusu. Atzīstos, man kļuva baigi. No Manjū klajuma līdz tuvākajam ceļam, ejot taisnā virzienā cauri mežam, krietns pusstundas gājiens un, kopš miris vecais vientuļnieks, kura vārdā šī vieta nosaukta, te mēnešiem ilgi nav sastopama neviena dzīva būtne. Pie­sardzīgi devos uz priekšu un, paslēpies aiz kāda kastaņkoka biezokņa malā, sāku pētīt klajumu. Tur nemanīju ne mazākās kustības, ne niecīgākā gaismas stariņa. Meža tumšajā fonā kā melns plankums iezīmējās vienīgi šī milzīgā, nenoteiktā masa.

Vējš pēkšņi norima. Klusumā, ko retumis iztraucēja tāli, tikko jaušami sausu zaru brīkšķi — tur droši , vien pa taciņu lavījās meža cūka —, saklausīju vārgas stenas, kas vairāk atgādināja cilvēka vaidus nekā dzīv­nieka kunkstus.

Manī pamodās ārsts. Pats vēl lāga neat- tapies pēc kritiena, es nolēmu vispirms do­ties palīgā vaidošajai būtnei. Sameklējis un ieslēdzis kabatas lukturīti, vērsu staru kūlīti tieši uz priekšu. Gaismu atstaroja milzīga diska metāla apvalks. Drebošu sirdi tuvojos savādajam milzenim. Žēlie kunksti, šķiet, skanēja pretējā pusē. Pinoties viršos, uzdu- roties dzelkšņainajiem krūmiem, uz katra soja klūpot un lādoties, pats vēl lāga netu­rēdamies kājās, apgāju apkārt noslēpumai­najam diskam un pēkšņi, iekvēlojies nepār­varamā ziņkārē, aizmirsu bailes. Vaidus sa­dzirdēju aizvien skaidrāk. Apstājos nelielu metāla durvju — atvērtas lūkas priekšā, kas veda noslēpumainā milzeņa iekšienē.

Luktura gaismā manām acīm atklājās pil­nīgi tukša, šaura eja, kas beidzās ar baltām metāla durvīm. Uz tādas pašas metāla grī­das gulēja cilvēks — vismaz sākumā es to noturēju par cilvēku. Viņa garie mati bija gluži balti un šķita, ka viņš būtu ģērbies

piekļāvīgā zaļā triko, kas spīdēja kā zīds. No rētas galvā sūcās tumšas asinis. Kad no­liecos pie viņa, svešais apklusa un, kramp­jaini noraustījies, nomira.

Devos līdz ejas galam. Durvis šķērssienai tik blīvi piegula, ka šķita.— ejai nav turpi­nājuma, taču labajā pusē krūšu augstumā ieraudzīju sārtu izcilni un to piespiedu. Siena sadalījās divās daļās, un mani apžilbināja spilgta, zilgana gaisma. Taustīdamies gar sienām, paspēru dažus soļus uz priekšu un dzirdēju, kā aiz manis durvis atkal sabī­dās.

Ar rokām piesedzis seju, uzmanīgi pavēru acis: atrados sešstūrainā telpā', tās augstums varēja būt divi un diametrs apmēram pieci metri. Sienās viscaur bija iemontētas ērmo­tas, neizprotamas ierīces, bet telpas vidū ze­mos atzveltnes krēslos gulēja trīs būtnes. Tās bija vai nu mirušas vai bezsamaņā. Ta­gad es netraucēti varēju tās novērot.

Iesākumā pārliecinājos, 'ka šīs būtnes nav cilvēki. Visā visumā tās ļoti atgādināja mūs: slaids ķermenis, divas kājas, divas rokas, ovāla galva, samērīgs kakls. Taču detaļās atklājās atšķirība. Kaut gan svešie bija lie-ļ lāki par cilvēkiem, viņu ķermenis izskatījās daudz trauslāks, kājas bija ļoti slaidas un garas, arī rokas garākas nekā mums, platām plaukstām, septiņiem dažāda garuma pirk­stiem; divi no tiem, kā vēlāk uzzināju, bija pārējiem pretstatīti,' līdzīgi mūsu īkšķim. Šaurā, augstā piere, lielās acis, strupais de­guns, mazās ausi~s, plānās lūpas un platīn- blondie, gandrīz baltie mati piešķīra viņu •ejām neparasti dīvainu izskatu. Taču vis­savādākā bija viņu zīdaini maigā, zaļganā mandeļkrāsas āda. Šo būtņu vienīgais tērps — cieši piekļāvīgs zaļš triko — labi izcēla vingros, iegarenos muskuļus. Vienam svešiniekam bija sadragāta roka, no vaļējās brūces pilēja asinis, veidojot uz grīdas tumš­zaļu peļķi.

Mirkli vilcinājies, piegāju pie tā, kas gu­lēja tuvāk durvīm, un pieskāros viņa vai­gam. Tas bija silts un elastīgs. Atkorķējis savu mednieka blašķi, lūkoju ieliet svešajam rīklē malku baltvīna. Reakcija bija gluži ne­gaidīta. Pavēris gaišzaļās acis, viņš pāris se­kundes manī cieši noskatījās, tad, uzlēcis kājās, metās pie kādas sienā iemontētas ierī­ces.

Vēl pirms nedaudz gadiem biju veikls reg­bija spēlētājs, tomēr tik spēji nobloķēt pre­tinieku kā šoreiz man nekad nebija izdevies. Prātā zibenīgi pavīdēja doma — svešais steidzas pēc ieroča! Viņu vajag aizkavēt! īsu brīdi nepazīstamā būtne enerģiski pretojās, bet es izrādījos stiprāks. Beidzot, viņu pie- veicis, palaidu vaļā un palīdzēju piecelties. Tad notika kaut kas pavisam neticams — svešā būtne ielūkojās man acīs, un manās smadzenēs sāka veidoties līdz šim nepazīti, taču skaidri saprotami domu tēli.

Kā tev zināms, es reiz piedalījos diskusijā starp mūsu departamenta, mediķiem un kādu šarlatānu, kurš apgalvoja, ka domu pārrai­des ceļā spējot dziedināt vājprātīgos, pilnīgi atjaunojot viņu psihi. Sarakstīju vairākus rakstus, apgāzdams šos nepamatotos mur­gojumus, un uzskatīju, ka strīdīgais jautā­jums ir izšķirts. Atgādinu to, lai tu labāk saprastu, kāpēc manam pārsteigumam tobrīd pievienojās zināma 'vilšanās un kāpēc pāris sekundes es klusībā lādēju būtni, kas stāvēja manā priekšā kā dzīvs pierādījums tam, ka esmu maldījies. Acīmredzot svešais manas domas saprata, un viņa izteiksmīgajā sejā atspoguļojās kaut kas bailēm līdzīgs. Stei­dzos viņu nomierināt, skaļi apgalvojot, ka neesmu šurp nācis ļaunos nolūkos.