Fransiss Karsaks - Atnācēji no nekurienes

Mēs apturējām mašīnu pie kādas vientu­ļas fermas. Klērs pie slimnieka uzkavējās ne ilgāk kā piecpadsmit minūtes.

— Nekas nopietns nedraud. Mēs ieradā­mies laikus. Ārstēšanu varēs turpināt mans kolēģis.

— Vai tu nemaz vairs nepraktizē?

— Nē. Tam neatliek laika. Daru to vienīgi lad, kad doktors Gotjē aizbraucis vai arī ja viņš lūdz manu konsultāciju.

Atgriezāmies mājās. Klērs lika novietot mašīnu garāžā un palīdzēja ienest ceļa so­mas istabā, kuru man mēdza ierādīt, kad es šeit viesojos. Blakus atradās Klēra guļam­istaba, un, ejot tai garām, šķita, ka sa­dzirdu vieglus soļus.

Kā allaž, Klēra auklītes, vecās Madlēnas, gatavotā pusdienu maltīte bija ļoti garšīga. Taču Klērs runāja maz. Viņš izskatījās no­bažījies, šaubu pilns. Kad ieminējos, ka pēc­pusdienā vēlos apciemot dažus paziņas Ei- zisā, viņš atviegloti nopūtās un teica, ka gai­dīs mani atpakaļ ap septiņiem.

Eizisā sastapu paleontologu Bušāru, viņš pastāstīja man neparastu notikumu. Pirms pusgada visu apkaimi satraukusi vēsts, ka Rufiņjakas mežos parādījušies «nelabie». Klī­dušas pat baumas, ka tie esot aizrāvuši līdzi doktoru Klēru, taču izrādās — tās bijušas tikai pasakas: divas dienas pēc tam, kad «ne­labie», augšup uzšaujoties zaļam uguns sta­bam, izgaisuši, doktors sveiks un vesels at­kal redzēts mājās. Uz pāris dienām viņš bi­jis ieslēdzies laboratorijā un veicis kārtējo eksperimentu.

Dīvainākais ir tas, ka ne mazāk kā piec­padsmit zemnieku apzvērējuši — viņi šos cilvēkiem līdzīgos «nelabos» esot redzējuši paši savām acīm; tiem piemītot pārdabiskas spējas pienaglot katru pie zemes. Gan pre­fekts, gan Perigē bīskaps pavēlējis uzsākt izmeklēšanu. Taču oficiālajā pratināšanā zem­nieku liecības tik pārliecināti vairs neskanē­jušas. Galu "galā viss noklusis.

— Un tomēr, — piebilda Bušārs, — man jāatzīstas, ka tonakt, kad «nelabie» nozuda, arī es pie debesīm Rufiņjakas pusē redzēju spilgti zaļu uzliesmojumu.

Notikums pats par sevi likās nenozīmīgs. Līdzīgus stāstus var dzirdēt, cik vien tīk, uz katra soļa. Bet šoreiz tas neizprotami sais­tīja manu uzmanību, un es te klusībā mek­lēju kādu sakaru ar Klēra savādībām.

Kad atgriezos mājās, Klērs šķita daudz mierīgāks, it kā pēc ilgām šaubām būtu pie­ņēmis noteiktu lēmumu. Ēdamistabā galds . bija klāts trim personām. To ievērojis, pa­vaicāju:

— Tu vēl kādu gaidi?

— Nē, gribu tikai iepazīstināt tevi ar savu sievu.

— Sievu? Vai tad esi precējies?

Pēkšņi klusībā iedomājos «siluetu»!

— Oficiāli vēl ne. Bet visā drīzumā tas no­tiks. Tiklīdz būs kārtībā dokumenti. lina ir ārzemniece.

Klērs mirkli vilcinājās.

— Mana sieva dzimusi Skandināvijā. Viņa ir somiete. Brīdinu, ka viņa vēl ļoti slikti j runā franciski.

— Pirmoreiz dzirdu, ka tu proti somu va­lodu!

— Ja, es to iemācījos pērn, desmit menešus ceļodams pa Somiju. Vai es tev par to nerakstīju?

— Nē. Un es līdz šim domāju, ka somu valoda ir ārkārtīgi grūta!

— Tas tiesa. Bet tu taču pazīsti manas spējas, turklāt slāviskā izcelšanās … — pēk­šņi pusvārdā aprāvies, Klērs iesaucās: — Ilna!

Ienaca neparasti slaida, trausla meitene pareiziem sejas vaibstiem, nenosakāmas krā­sas acīm — ne gluži pelēkām, ne zaļganzilām — un gandrīz pilnīgi baltiem matiem. Viņa bija brīnumdaiļa. Taču kaut kas šajā meitenē likās ļoti dīvains, tikai es neizpratu, kas īsti. Varbūt zeltainā ādas krāsa, kas pā­rāk krasi atšķīrās no gaišajiem matiem? Ne­ticami mazā mute? Uzkrītoši lielās acis? Vai arī viss, kopā ņemot?

Graciozi palocījusies, meitene sniedza man roku ar neredzēti smalkiem, gariem pirk­stiem un klusā, dziedošā balsī kaut ko teica.

Pie vakariņu galda sēdēju viņai iepretī. Jo ilgāk meiteni vēroju, jo dīvaināka viņa man šķita. Viņa itin veikli rīkojās ar nazi un dak­šiņu, bet kustībām trūka tā neapzinātā auto­mātisma, ko piešķir ieradums.

Maltītes laikā es gandrīz nemitīgi klusēju. Turpretī Klērs runāja par mums visiem. Vecā Madlēna pat šajā apvidū, kur vispār lielisku mājsaimnieču netrūkst, tika uzskatīta par reti labu virēju. Mans draugs bija pamatīgi iztukšojis savu vīna* pagrabu. Ievēroju, ka, pretēji doktoram un, atklāti sakot, arī man, Una ēd maz un pavisam nedzer. Tikai, kad vakariņas tuvojās beigām, es, palēnām pār­varējis mulsumu, atguvu valodu un spēju brīvi kustēties. lina visu laiku klusēja un tikai lāgiem ielūkojās Klēram acīs; man ra­dās savāds iespaids, ka šī saskatīšanās pauž ne vien jūtas, bet ir arī īpaša domu ap­maiņa.

Pēc saldā ēdiena Klērs, rūpīgi salocījis salveti, piecēlās un iekārtojās zemajā atzvel­tnī pie iekurtā kamīna. Norādījis man uz krēslu sev iepretī, viņš pazvanīja apteksnei un palūdza atnest kafiju. Una uz brīdi iz­gāja. Drīz viņa atgriezās ar četrkārtīgi salo­cītu avīzi rokās. Paņēmis avīzi, Klērs snie­dza to man. Uzmetis īsu skatienu virsrak­stiem, sapratu, ka avīze vismaz pusgadu veca. Grasījos to atdot Klēram un pavaicāt, ko tas nozīmē, kad pēkšņi lappuses lejas malā pamanīju ar sarkanu zīmuli apvilktu rakstu:

Jau atkal lidojošie šķīvji!

Kanzassitijā, 2. oktobri. Vakar pievakarē leitnants Džordžs K. Simpsons juniors, savā iznidinātājā F-109 atgrie­žoties no treniņa lidojuma, apmēram 25 000

pēdu augstumā pamanījis milzīgā ātrumā pārvietojamies diskveida plankumu. Viņš sā­cis sekot nezināmajam priekšmetam un bei­dzot to panācis. Izrādījies, ka tas ir gigan­tisks disks ar plānām, malām; tā diametrs, pēc acumēra spriežot, trīsdesmit metru, bie­zums centrā — apmēram pieci metri. Lido­jošā diska ātrums, kā liecina leitnanta Simp- sona lidmašīnas mēraparāti, pārsniedzis tūk­stoš simt kilometru stundā. Sekošana turpi­nājusies minūtes desmit. Tad pilots pēkšņi nopratis, ka disks tūlīt sasniegs zonu virs N. nometnes, kuru šķērsot svešiem lidaparātiem stingri noliegts. Ievērojot instrukciju, leit­nants Simpsons nekavējoties uzbrucis dis­kam. Viņa iznicinātājs tajā bridi atradies mazliet augstāk, apmēram divu kilometru attālumā no svešā lidaparāta. Maksimālā ātrumā piķējot, pilots uz disku raidījis kau­jas rakešu zalvi. «Paguvu saskatīt,» viņš stāstīja, «kā raketes eksplodē, atsizdamās pret metāla bruņām. Nākamajā mirkli mans iznicinātājs sašķīda gabalos un es ar visu hermētisko kabīni gāzos lejup. Par laimi mans izpletnis darbojāsf» 5im notikumam netrūka aculiecinieku. Pašlaik eksperti pēti Simpsona lidmašīnas atliekas. Bet noslēpu­mainais disks, vertikāli uzšāvies debesis, milzīgā ātrumā nozuda.

Atdevis avīzi Klēram, es skeptiski piezī­mēju:

— Ja atmiņa nevil, pēc ilgstošas izmeklē­šanas amerikāņu oficiālais paziņojums šai preses pīlei jau sen apgriezis spārnus! Nu­dien, sarežģīta situācija!

Klērs neatbildēja. Domīgi pašūpojis galvu, viņš ar stangām uzmanīgi izņēma no ka­mīna ogli un aizkūpināja no tās pīpi. Ievil­cis pāris dūmu, Klērs pamāja apteksnei, lai tā ielej tasēs kafiju. lina no kafijas at­teicās. Mēs ar Klēru savu izdzērām klu­sēdami.

Mans draugs ilgi vilcinājās. Labi viņu pa­zīdams, nopratu, ka šajā brīdī viņš vēlreiz apsver, kā pareizāk rīkoties. Beidzot, iepildī­jis glāzītēs konjaku, viņš pavērās man acīs un teica:

— Tu taču zini, ka galīgs profāns fizikā neesmu. Zini arī, ka esmu reālists, «rfaktu cilvēks», kā teiktu angļi. Un par šo «lido­jošo šķīvi» es varētu tev daudz ko pastāstīt. Nemaz neskaties vīna pudelēs uz galda! To skaits varbūt patiesi liekas iespaidīgs, bet zvēru tev, ka tām nav nekāda sakara ar to, ko tūlīt dzirdēsi. Vai domā, ka vīns man at­raisījis mēli? Nē. Jau sen biju nolēmis, tik­līdz tiksimies, visu izstāstīt. Bet nu klausies. Ierīkojies ērtāk atzveltnī, jo, kā jau teicu, stāsts būs garš.