Fransiss Karsaks - Atnācēji no nekurienes

Mērs, neticīgi smīnēdams, raudzījās Buskē:

— Vai vari zvērēt, ka neesi šodien mazliet iemetis? Teiksim, degvīnu vai rumu?

— Nē, mēra kungs. Esmu izdzēris tikai divas sarkanvīna pudelītes pie pusdienām,kā visi mēdz darīt.

— Hm, ko jūs par to sakāt, doktor?

Lai iegūtu laiku, nolēmu nekaunīgi melot:

— Ko lai saku? Ziniet, ja cilvēkam ir sli­mas aknas, pietiek pāris litru sarkanā. Bet ļaudis stāsta, ka Buskē labprāt iemetot. Tiesa, delīriķiem gan biežāk rādās rožaini ziloņi, nevis zaļi velni, bet ko var zināt…

— Skaidrs! Iegriezies mērijā pēc stundas. Patlaban man svarīgākas darīšanas nekā tavi velni.

Kad Buskē, nesapratnē grozīdams galvu, bija aizgājis, mērs teica:

— Nav šaubu, viņš ir piedzēries, kaut gan stingri turas kājās. Zaļi velni! Vai esat kaut ko tamlīdzīgu dzirdējis? Un tomēr, ko lai iesāk? Starp citu, kas man par daļu, velni taču ir mācītāja ziņā!

Domās kavēdamies citur, es piekrītoši pa­māju. Kā atbrīvoties no mēra, viņu neaiz­vainojot? Kā brīdināt draugus? Neredzēju nekādas iespējas. Biju spiests sīki jo sīki iz­tirzāt jautājumu, kas man vairs nelikās inte­resants. Mērs aizbrauca tikai ap sešiem.

Nekavējoties steidzos uz Rufiņjaku. Pilsē­tas laukumā ieraudzīju vairākus ļaužu pul­ciņus, jo Buskē bija paguvis visus savus pie­dzīvojumus plaši izklāstīt. Stāvoklis sarež­ģījās ar katru mirkli. Mēļoja, ka redzēti div­simt velni, kas spļāvuši uguni. Sis valodas mani neuztrauca, jo acīmredzot neviens ne­taisījās baumu ticamību pārbaudīt. Rietumu pusē pie debesīm kavējās drūma rieta blāzma, cēlās stiprs vējš un vilkās uz lietu.

Aiz Rufiņjakas uzbraucu uz ceļa, kas veda uz mežu. Kilometru tālāk man vajadzēja pie­bremzēt, jo mašīnas starmešu gaismā saska­tīju kādus desmit zemniekus. Tajos pazinu savus parastos medību biedrus. Visi vīri bija šautenēm bruņoti. Es apturēju mašīnu.

— Kurp jūs tā dodaties? Medībās vai karā?

— Velnu medībās, jā gan, Klēra kungs!

— Kā tā? Vai tiešām ticat Buskē, tam ve­cajam melšam? Viņš taču bija galīgi pilnā, kad stāstīja šīs blēņas. Mērs to var aplieci­nāt!

— Viņš varbūt gan. Taču ko jus teiksit par Blanšāra Mariju? Viņa zajos velnus arī redzējusi un aiz pārbīļa gandrīz vai saju­kusi prātā. Tagad viņu ārstē jūsu kolēģis.

— Blēņas! Un vai tad arī viņa tos redzē­jusi Manjū klajumā?

— Jā. Tāpēc jau mēs turp dodamies. Re­dzēsim, vai velni spēs turēties pretī lodēm!

— Esiet uzmanīgi! Nedariet muļķības! Tas taču nav jūsu, bet žandarmērijas pienākums. Un galu galā šie «velni» nevienam neko ļaunu nav darījuši.

— Kāpēc tad viņi te slapstās? Kas zin, varbūt tie ir maskējušies spiegi? — kāds ieminējās. Pēc balss pazinu, ka tas ir meis­tars no kaolīna karjera.

— Tādā gadījumā tas jūs skar vēl mazāk. Par to lai rūpējas drošības dienests.

— Kā tad! Kamēr tie izkustēsies no vie­tas, no velniem vairs nebūs ne smakas! Nē, nē, mums pašiem jādodas turp!

Es ātri izlēmu, ko darīt. Zemniekiem iz­skaidrot patieso stāvokli nedrīkstēja. Tātad vajadzēja pēc iespējas ātrāk brīdināt isus.

— Labi, tādā gadījumā es ari došos turp. Braukšu pa priekšu.

Un, pirms kāds paguva bilst kaut vārdu, mana mašīna aizdrāzās prom. Jau krietnu laiku debesis bija draudīgi apmākušās, un beidzot sāka līt; lielas, retas lāses kā bultas cirtās .cauri mašīnas starmešu gaismai. Aizmugurē atskanēja saucieni, taču es ne­pieturēju, gluži otrādi — palielināju āt­rumu.

Saucieni apsīka, izgaisdami lietus šalkoņā. Ticis pāri ceļam, kas veda uz meža klajumu, iegriezu mašīnu šaurā taciņā un paslēpu zem kastaņām. Tad, pīdamies lietus mētelī un cenzdamies pēc iespējas retāk iedegt kabatas lukturīti, skriešus devos cauri mežam. Lietus plīkšķēja kailajos zaros, ķērpjainie koku stumbri bija glumi un vēsi, ūdens piesūku­sies sūna žļakstēja zem kājām. Pārāk ātri skrejot, man drīz vien sānā iemetās dūrējs. Tālu aizmugurē pa ceļu aizdrāzās dažas automašīnas.

Beidzot nonācu klajuma malā. Apkārtni pārplūdināja zaļgana gaisma, ko izstaroja mirgojošs opālkrāsas kupols, kas bija uzra­dies tajā vietā, kur stāvēja isu «lidojošais šķīvis». Kas īsti noticis? Ar varu lauzdamies cauri pēdējam krūmu aizsegam, iznācu kla­jumā, kur lietus gāza ar divkāršu spēku. Pie­gājis tuvāk mirdzošajam kupolam un pieskā­ries tā pamatnei, sapratu: to veidoja lietus strūklas, kas tecēja lejup pa kādu neredzamu, noslēpumainas pretestības pilnu virsmu. Ma­niem draugiem isiem bija īpatnējs lietus­sargs.

Sāku viņus saukt, gaņ bīdamies to darīt pārāk skaļi, lai mani nedzirdētu «velnu med­nieki», kuriem nu jau noteikti vajadzēja būt mežā. Pēc pāris minūtēm lietus aizkarā iezī­mējās plaisa, izgājis tai cauri, nokļuvu sausā vietā un tur sastapu Suiliku.

— Kas noticis? — uztvēru viņa jautājumu.

— Jums draud uzbrukt. Mani tautieši jūs noturējuši par ļaunām būtnēm. Nekavējoties lidojiet prom!

— Pirms rītausmas tas nav iespējams. Turklāt mūsu «esoms» ir tik drošs, ka tavē­jie mums neko nepadarīs.

Sapratu, ka ar vārdu «esoms» Suiliks ap­zīmē pretestības pilno, neredzamo aiz­karu.

— Vai tiešām jūs ātrāk nevarat aizlidot? — paredzēdams nepatīkamu incidentu, pavai­cāju.

— Nē, nevaram. Motori nav kārtībā. Tur­klāt pacelties tieši ahūnā, pietiekami neattā- linoties no planētas, būtu riskanti.

Vārdu «ahūns» Suiliks izteica skaļi, kā vienmēr, kad nojauta, ka svešā jēdziena bū­tību es nespēšu uztvert.

— Ahūns? Ko tas nozīmē?

Viņš neatbildēja.

Pie mums pienāca kāda no sievietēm, vārdā Esīna, un aicināja:

— Iesim, lūdzu, ksillā!

Mēs viņai sekojām. Tur vēlreiz tikos ar Aasu, slaido isu, kuru biju redzējis labora­torijā. Viņš lika Suilikam atstāstīt mūsu sa­runu un tad pievērsās man:

— Vai jūsu tautai ir ieroči?

— Nu, protams! Ļoti dažādi un pat varen spēcīgi, — es atcerējos kodolieročus. — Bet vīriem, kas pašlaik jūs apdraud, šāda bruņojuma nav.

Domās aprakstīju isiem mūsu medību bisi. Aass nomierinājās.

— Tādā gadījumā nevienam no mums no- ! pietnas briesmas nedraud.

Arā atskanēja daži šāvieni, kam sekoja; vilšanās pilni izsaucieni. Aass pagrieza slēdzi. Gaisma nodzisa, un viena kabīnes siena it kā izzuda. Manā priekšā pletās Manjū kla-j jums, šķita, ka es pats tur stāvu spilgtā die­nas gaismā. Lietus bija pārstājis, un rnežmalā, kur izbeidzās taciņa, vīdēja divi stāvi ar ieročiem šaušanas gatavībā. Četri īsi ne­satricināmā mierā viņus uzmanīja. Atkal at­skanēja šāvieni, tad vīlies daudzbalsīgs ko­ris: lodes, atsitušās pret neredzamo sienu, kā melni punkti nekustīgi karājās gaisā.

Aass savā šalcošajā valodā kaut ko teica Esīnai. Viņa izgāja, un pēc brīža ksillā sa­pulcējās visi komandas locekļi, nepievērsdami ne mazāko uzmanību cilvēkiem, kuri ārpusē bezcerīgi pūlējās viņiem piekļūt.

Augu nakti isi strādāja, nelikdamies ne zinis par mani. Viņi necentās neko slēpt, un es vēroju, kā cita pēc citas tiek savestas kār­tībā sarežģītās ierīces, kuru funkcijas un darbības principu velti pūlējos uzminēt.

Kad pār tumšajiem mežu galiem atausa apmācies rīts, ksills bija gatavs lidojumam, taču aplencēji joprojām neatkāpās. Lāgu lā­giem aiz miklajiem koku stumbriem šur tur pazibēja zemnieku stāvi. Šķiet, šī lietainā, nemierīgā nakts viņiem bija pagājusi visai neomulīgi. Arī es jutos pamatīgi noguris un satraukts, jo nezināju, ko iesākt: ja neizdo­sies izkļūt no ksilla nemanītam, tad mani sa­gaida bezgalīga pratināšana, iztaujāšana, intervijas un citas nepatikšanas.