Ojārs Ozoliņš - ATNĀCĒJI NO SAULLĒKTU PUSES

Ojārs Ozoliņš

ATNĀCĒJI NO SAULLĒKTU PUSES

Ojāra Ozoliņa darbs par senās Tālavas dzīves ziņu, kosmoloģisko sakārtotību, vērtīgs ar to, ka tas ir netradicionāls, nepakļauts ne materiālistiskiem (marksistiskiem), ne citiem vēstures pētnieku iepriekšpieņēmumiem un nostājām, kas no vienas puses var būt gan ceja rādītāji, gan arī iztēles apcirpēji.

Senlatvieši neapšaubāmi bija kultūrtauta, bet izcelt tās gara darinājumus no aizmirstības dzīlēm ir gaužām grūti.

Filoloģijas doktors Kārlis Polis 1962.gadā Nebraskā izdotā vēstures pētījumā "Dievs un dvēsele kā reliģiozs priekšstats aizkristisko latviešu tradīcijās" raksta - "Uzskatu par baltu barbariem ordenis un bruņniecība izplatīja un atbalstīja visiem līdzekļiem, lai maldinātu Eiropas sabiedrisko domu. Šis maldināšanas veids un kristietības izkārtne deva kareiviskajam bīskapam Albertam (1129.-1199.) patīkamu iemeslu attaisnot krusta karotāju vervēšanu un militāri absolūtās patvaldības nodibināšanu", (ll.lpp.)

Tādi vārdi pēc 1991.gada asiņaina janvāra Baltijā skan gaužām mūsdienīgi. Pat tagad, radio un televīzijas laikmetā, pasaules doma tika centīgi maldināta, Baltijas valstu tautas tika attēlotas kā barbari, ļaundari, slepkavas.

Sociālisma laikā gandrīz pilnīgi tika iznīcināti Baltijas tautu īstās vēstures pieraksti, noslēpti tās kultūras sasniegumi. Krustnešiem šādu melno darbu izdarīt tajos laikos, kad pilīs glabājās tikai berzu tāšu raksti, bija nesalīdzināmi vieglāk. Iekarotāju melu ietekmē, manuprāt, mums vēl šobrīd daudzi priekšstati par Senlatviju ir ačgārni.

Atcerēsimies leģendāro kultūrtautu etruskus, kas pirms daudziem gadu tūkstošiem pazuda. Mikla par indoeiropiešu pirmtautu, tas ir, mušu senču saknēm, vēl nav atminēta. Lai gan pērsi un Indijas ārieši ir baltiem rada - tās nav saknes, tie ir zari.

Pastāv hipotēze, ka mūsu senči pie Baltijas jūras ieradušies pirms 5- 6 tūkstoš gadiem. Un jau tad pratuši audzēt mājlopus, art un sēt. Tas ir ticami, jo baltu cilšu apdzīvotais areāls tiem laikiem bijis milzīgs - no Baltijas jūras un Dņepras līdz Volgai.

Leišu un latviešu valodas ir vecākas par grieķu un latīņu valodām, tās ir gadu tūkstošus nemainīgas. Tāpat gadu tūkstošos nemainīgs ir baltu lineārais ģeometriski dekoratīvais stils.

Daži pētnieki domā, ka baltu ēkas uzlūkojamas par grieķu tempļu pirmparaugu.

Savā darbā K. Polis citē franču filoloģijas profesoru A.Melletu - "…Baltu valodas tautas, pirms tās no vienas puses ieslēdza ģermāņu tautas un no otras - slāvu tautas, ir izspēlējušas savu vēsturisko lomu. Baltu tautām - latviešiem un leišiem pieder Eiropas vecākā civilizācija, kas ir senāka par grieķu un romiešu civilizāciju." (A.Meillet "Introduction a la Grammaire des langues indo-europiennes". Paris 7 c ed. 1934.)

Te gribas piebilst, ka neparedzētā kārtā balti vēl nav izspēlējuši visu savu vēsturisko lomu. Kas zin, varbūt šobrīd viņu loma ir pat svarīgāka nekā senajos laikos, varbūt taisni mūsdienās baltu tautas atlikušie zari kļus par katalizatoriem, lai cilvēce beidzot spētu īsti civilizēties, tas ir, atsacīties no varmāku un bandītu morāles. No šī viedokļa raugoties, O.Ozoliņa pētījums nav ne neticams, ne pārspīlēts. Ja mūsu radu tauta Indijā ir radījusi kosmoloģisku teoriju par cilvēka psihes pilnveidošanos, kāpēc gan lai Tālavā nebūtu attīstījusies mācība par pasaules telpas citām maģiskām likumsakarībām?

Pirms iepazīšanās ar autora tekstu, kā ceļa maizi došu lasītājam vēl līdzi kādu līdz šim vēsturnieku neaplūkotu faktu - Daug - lietuviski nozīmē - daudz, Ava - sanskritā - avots. Daugavas krastu dolomītnogāzes, kad tās vēl bija redzamas visā upes garumā, mitrojās no daudzajiem avotiem.

Jānis Mauliņš

Ikviens, kas vēlas iegūt savas tautas vēsturisko gaitu kopainu, meklē atbildi uz jautājumu par tas izcelsmi. Taču prasmīgāks jautātājs pat pec ilgstošiem meklējumiem diezin vai gūs gandarījumu - populārzinātniskajā un mācību literatūrā par savu etnoģenēzi varam izlasīt visai maz un, pie tam, vismaz pussimts gadus vecas atziņas. Jebkura zinātne, kas savā attīstības gaitā apstājusies, ir mirusi zinātne. Šobrīd to var teikt par Latvijas senvēsturi. Nenoliedzami, tas ir liels robs, vispirms jau kultūrā. Savas tautas vēstures nezināšana ir kultūras pagrimuma pazīme, ar ko velti cerēt uz senas vai augstas kultūrtautas titulu. Pienācis laiks apkopot un darīt zināmus tos baltu cilšu vēstures izpētes guvumus, kas kopš četrdesmitā gada palikuši plašām tautas masām nezināmi "padomju tautas" radīšanas procesos, kuru mērķis bija tautu nacionālās apziņas iznīdēšana. Līdz ar to tika cirsts pamatīgs robs pasaules kultūras vēsturē. To liecina arī tās senlaiku pēdas, kas vēl atrodamas Latvijas dajā, ko pazīstam kā Vidzemi un, kas ilgus gadus bijusi liegta plašākai izpētei. Tamdēļ stāstos par Vidzemes senlaikiem izmantoti galvenokārt individuāli cittautu un pašmāju vēstures izpētes entuazistu atklājumi un secinājumi.

Vēstures gaita, kuras iznākums ir etniskā kopība, ko sauc par latviešiem, bijusi daudzslāņaina un migrācijas līkločiem bagāta. Tā uzdevusi ne vienu vien mīklu baltu senlaiku pētniekiem. Balti savā izplatībā, kas kādreiz sniegusies no Okas līdz Austrumprūsijai un no Valdaja augstienes līdz Pripetes purviem, vairs saglabājušies vienīgi Latvijas un Lietuvas teritorijā. Taču šeit izveidojušos divu nelielo tautu- latviešu un lietuviešu saglabātā senā kultūra ir nonākusi īpašā daudzu pasaules vēsturnieku uzmanības lokā. Galvenais iemesls tam ir baltu valodu lielais senums un tikpat senās kultūras savdabība, kurai nav analogu planētas civilizācijas vēsturē. Pēc filoloģijas zinātņu doktora, Lietuvas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta vecākā zinātniskā līdzstrādnieka Norberta Vēļus, kā arī krievu

baltologu V.Ivanova un V.Toporova secinājumiem senbaltu kulturas pētījumos, visa mūsu sentēvu kultūra bijusi izkārtota pec noteikta pasaules modeļa principa. īpašu interesi starptautiskā mērogā izraisījis N.Vēļus darbs "Seno baltu pasaules uzskats", kurā izveidots oriģināls seno baltu pasaules uzskata struktūras uzmetums. Atšķirības krāsu, skaitļu, mītisko būtņu, augu, dzīvnieku utt. popularitātē dažādos Lietuvas novados, ļāvušas pētniekam visu baltu ģeogrāfisko areālu virzienā austrumi rietumi iedalīt trīs lielās zonās, parādot, ka austrumu areālā dominē debesu, vidus areālā - zemes, bet rietumu areāla - pazemes mitoloģija. Šis iedalījums saistīts ar indoeiropiešiem raksturīgo trīsdaļīgo sociālo struktūru (priesteri un amatnieki, zemkopji un lopkopji, karavīri), kuras pamati jāmeklē mītiskajā Pasaules kokā, pēc kura pazemes sfēra atbilst šī koka celmam un saknēm, zemes jeb virszemes sfēra - stumbram, bet debesu sfēra - zariem. Šāds mitoloģisks pieņēmums izriet no noteikta laikmeta telpas izpratnes vispārinātiem principiem. Šāda pasaules telpas iztēlojuma māksla, salīdzinājumā ar paleolīta mākslu, ir radījusi mitoloģisku figūru, kurā skaidri izšķiramas septiņas koordinātas: augša, centrs, apakša,ziemeļi, dienvidi, austrumi, rietumi. Figūras kontūras sakrīt ar lietuvju tautas kāzas lietoto "dārzu" - no salmiem darinātu greznojumu, kas simbolizē pasaules struktūru (l.zīm.). Plaknē šāda figūra iezīmējas kā kvadrāts vai rombs ar centru, kurā krustojas perpendikulāru divu "pasaules koku" atveidi, kuriem domāts ziemeļu - dienvidu un austrumu - rietumu virziens. Saprast pasauli kā vienotu, pēc pasaules mitoloģiskā modeļa izkārtotu sistēmu, senlaikos nozīmējis to savdabīgi pazīt, izdalīt no pirmatnības haosa un padarīt par "savu". Tāpēc visas baltu cilšu un tautu apdzīvotās teritorijas, visa kultūra un sociālā dzīve bijusi mitoloģiski interpretēta. Sakrustoto "koku" horizontālajā pasaules redzējumā, par Pasaules koku jāpieņem tas, kurš no dienvidiem aug pret ziemeļiem, veidojot pasaules telpu, bet otrs, kura galotne vērsta pret austrumiem, jāpieņem mūsu sapratnē kā "civilizācijas koks" virszemē.