Ojārs Ozoliņš - ATNĀCĒJI NO SAULLĒKTU PUSES

Var jau būt, ka bedrei, kas vareniem akmeņiem piekrauta, redzama dienvidrietumos no apļa, nav nekāda sakara ar šī nostūra pagānisma laikiem, taču meklējot analogas senlaiku pēdas, ir jāpiemin tāds pats Cīravas mazos 1987.gadā uzietais aplis un akmeņiem izlikts četrstūris. Embūtes tuvumā ir Vilku lauks, turpat Veres kalna pakājē sarkofagam līdzīgs akmens un netālu Krīvkalns. Sava sakarīga līdzība ir saskatāma abu apvidu atradumos un vietu nosaukumos. Arī Zābaku kalna nokalnes beigās ir akmeņu aplis ar kapakmenim vai sarkofagam līdzīgu akmeni, ir Vilku gārša un Vilku bedre. Zābaku kalns kādreiz saukts par Saules vai Sauļu kalnu, un nostāsti par zviedru baznīcu saistāmi ar iespējamu svētkalnu. Tikai 4 km no šejienes ir Jēņu kalns - jau 19.gs. dokumentos, kā arī daudzos nostāstos tas minēts kā svētkalns. Bet kāds visam tam sakars ar domāto Saules ornamentu apaļi kaltajā akmenī? Laikā starp 1380. un 1510.gadu, kad senā pagānisma kulta vietā uzradušies apkaltie akmeņi, varēja akmeņu lauka vidū, turpat netālu, uzrasties arī apaļais. Svētkalnu laiki bija pagājuši, un kristīgā ticība spieda pagānisma bastionus ierīkot nomaļās vietās mežos un purvu salās. 1988.gada Dabas un vēstures kalendārā arheologs J.Urtāns stāsta par svētajiem mežiem. Šādu mežu jeb dieva dārzu pēdas saglabājušās ap vairākiem senajiem svētkalniem.

Piemēram, Latgalē Saules kalna pakājē ir vieta, kuru sauc par Dieva dārzu. Apļi mežos norāda uz šo mežu kādreizējo svētumu, kur ierīkotas noteiktas kulta vietas. Vilku gārša arī bijusi tuvu svētkalnam ar savu apli un vēl citiem akmeņiem. Baltu mitoloģijā ir daudzas ļoti senu ticējumu un rituālu atbalsis. Interesantas ziņas apkopotas žurnāla "Tehnika molodjoži" dažās iepriekšējo gadu publikācijās. Rakstu sērijā "Aizmirsto civilizāciju mīkla" ir G.Jerjomenko raksts "Saisti Sauli akmens ķēdē", kurā stāstīts par padomju un ārzemju zinātnieku senās megalītiskās kultūras pētījumiem. Ar Sauli un uguni saistītie indoeiropiešu rituāli skaidrojami ar tiekšanos maģiski saistīt gaismu un siltumu pie savām dzīves vietām. Sim nolūkam kalpojuši dažādi un lieli iekārtojumi no akmeņiem. Megalītisks - tulkojumā saprotams kā liels veidojums no akmeņiem. Un vai tad tie upurējumiem, noteiktiem sakārtojumiem, kā arī dažādas izcelsmes rētām un zīmēm apzīmogotie akmeņu lauki, kuros meklējam mūsu senču astronomijas pēdas, ari nav megalītiski pēc savas būtības? No apaļā Saules ornamenta akmens kā izstieptas ķēdes saulgriežu laika Saules lēktu un rietu virzienos saskatāmas akmeņu rindas. Šeit sevišķi iezīmējas virziens, kurā lec Saule vasaras saulgriežos. Ak, šīs rindas! Var taču visādas rindas saskatīt jebkurā akmeņu laukā, ari meliorātoru saveltā, ja vien tikai arī tajos būtu akmeņu rētaino muguru mīkla! Kā lai piekrīt, piemēram, atmosfēras ilgstošas iedarbības hipotēzei, ja redzamajās rindās vienu akmeni atmosfēra nikni grauzusi, bet turpat blakus otru atstājusi pilnībā neskartu? Vai tie neskartie būtu rindā iestājušies vēlāk? Tāda aina redzama gan Vijciema Bitarīnkalnā un Briņķu silā pie Vaidavas pilskalna, gan ari Kauguru Krīvkalnā. Protams, šajos akmeņu laukos ir dažāda sastāva akmeņi. Citi cietāki, citi mīkstāki, taču šoreiz runa ir par blakus gulošiem vienāda sastāva akmeņiem. Arī par rētām, ko neatstāj atmosfēras, bet uguns spēcīga iedarbība. Mūsu senči uz saviem kulta akmeņiem uguni nekūra. Ir dokumentālas un nostāstu liecības, ka to darījuši tie, kas postījuši ar "šķīstīšanas uguņu" palīdzību pagānu Velna kalpības vietas. Uguni ielaida ne tikai svētkoku dobumos, nocirta un dedzināja tos, bet sakūra ari sārtus uz akmeņiem ar burvju zīmēm. Lūk, tepat Naudas kaktā mēra uzsūtīšanā vainoto Bramaņu ciemu vai Sauļu pagastu zemes kungi likuši šķīstīt ar uguni. Un vecas uguns atstātas plaisas un rētas akmeņos ap Saules simbolu ir. Tādas ir arī akmens krāvumos un aplī ap sakrauto kaudzi. Tie bija visdziļākās māņticības laiki, kad pekles nešķīstības spēkos līdzvainotiem akmeņiem sargājās tuvoties, kur nu vēl tos izmantot kādām praktiskām vajadzībām. Māņticība un baznīckungu dusmas palīdzējušas akmeņu laukiem saglabāties neizvazātiem līdz mūsu gs.

sākumam. Kā liecina vēstures dokumenti, svētkalni un citas kulta vietas daudzviet izpostītas zviedru laikos, un visvairāk tās postīt sūtīti kareivji. Naudas kakta Vilku gāršai, acīmredzot, zviedru postīšanas kampaņas gājušas secen un, kas zina, varbūt tieši šis apstāklis veicinājis nostāstus par zviedru kapiem. Savus kapus taču neviens neposta! Bet lielkungs, kura miers te sargāts? Vācieši un zviedri savus kungus un karavadoņus nomaļos meža stūros neapbedīja. Runa var būt vienīgi par pašu latviešu lielkungu. Nostāsti nav radušies gluži ne no kā. Sevišķi, ja saistīti ar konkrētu vietu. Tautas atmiņa saglabājusi tūkstots un vairāk gadus vecas dainas. Kamdēļ tā nebūtu saglabājusi kaut neskaidras ziņas par ilgi neaizmirstamiem un tautai liktenīgajiem 13.gs. notikumiem? Vēl 4 km aiz Jēņu kalna ir Kaupi, kur esot bijis Tālavas lielkunga Tālivalža miteklis. Livonijas hronika zināmā mērā apstiprina šādu versiju, jo Tālivaldis 1213.g. leišu, bet 1215.g. igauņu sagūstīts vienmēr ārpus pils, pēc visa spriežot, meža slēpņu tuvumā. Šāda viņa rīcība, sevišķi ienaidnieku sirojuma laikā, nav savienojuma ar karadraudzes vai pils vecākā pienākumiem. Lielkunga - zemes galvenā lēmēja un garīgā vadoņa tā laika funkcijas neizslēdz piederību pie priesteru kārtas, par kuru mēs pagaidām zinām ļoti maz. Šāda varbūtība pieļauj Tālivalža uzturēšanos mežos saistīt ar priestera pienākumiem un kulta vietām, ar slēpņiem svētajos mežos. Hronika vēsta, ka Tālivaldis bija iznācis no meža slēpņa, kad viņu sagrāba igauņi un nomocīja. Vēsturiskas personas ir ar miesu un asinīm, tāpēc pēc nāves nevarēja izgaist bez pēdām. Novadpētnieka Jāņa Rozenberga 30-tos gados dzirdēts nostāsts vēsta, ka nomocītā lielkunga tuvākie ļaudis izņēmuši viņam sirdi un apglabājuši dziļi mežā. Visticamāk kādā no svētajiem mežiem - dievu dārziem. Senlaiki vēl arvien mūs uzrunā daudzās vietās, arī ar Vilku gāršas akmeņiem, kur senākais godināts ar jaunākos laikos papildināto, un, kur vēl dzimtlaiku sākumos Saule jau leģendām apvītajai Tālavas zemei piesaistīta ar zemnieku pagastam pārāk bramanīgu vērienu. Un, varbūt, vairs ne tik daudz maģijai, kā seno brīvlaiku atburšanai, aicinot palīgos no veļu valstības sentēvu un Tālavas pēdējā lielkunga garus. Protams, tā ir hipotēze, bet ikviena hipotēze ir patiesības pēdu meklējumu sākums.

@ -

Tautā saglabātie nostāsti un teikas Tālivaldi iztēlo kā senās Tālavas ķēniņu, kas dzivojis pilī, nēsājis zelta kroni un bijis noteicējs visos jautājumos. Diemžēl šajos stāstījumos jaušama feodālisma kundzības gadsimtos radusies sapratne par valdniekiem un ķēniņvalstīm, kas aizēnojusi atmiņu par senajiem pašu kungiem un viņu dažādo lomu Tālavas zemē. Livonijas hronikā Tālivaldis minēts tikai kā viens no latgaļu vecākajiem. Tautas piedēvētais ķēniņa tituls jāpieņem kā vēlākos laikos radies vēsturiski populāras personas pielīdzinājums apspiedēju augstākajiem valdniekiem. Hronists Latviešu Indriķis 1212.gada notikumu aprakstos par Tālivaldi stāsta: "… Un sapulcējās liels (leišu) karaspēks, pārgāja pār Daugavu un nonāca letgaļu zemē, izlaupīja ciematus un nonāvēja daudzus; un nonāca līdz Trikātai un sagūstīja Tālibaldu, šā novada vecāko un viņa dēlu Varibulu…" Saiknē ar kādu no pilīm Tālivaldis pieminēts aprakstos par gatavošanos karam ar igauņiem, kur teikts: "… sūtīja letgaļu vecākie, Rūsīns no Soteklas pils, Varidots no Autīnas, Tālibalds no Beverīnas un arī Bertolds, bruņinieku brālis no Cēsīm, savus sūtņus pie igauņiem…" No šī izteikuma varētu pieņemt, ka Tālivaldis dzīvojis pilī, ja vien nepastāvētu fakts, ka kara darbības laikā viņš divreiz sagūstīts ārpus pils. Pirmoreiz jau pieminētajā leišu iebrukuma laikā, kad viņam palaimējās no gūsta izbēgt, bet otrreiz 1215.gadā, kad viņu saķēra igauņi un nomocīja. Izklausās visai dīvaini - ienaidnieki iebrūk zemē, aplenc pilis, kuru aizstāvji tās varonīgi nosargā, bet pa to laiku zemes valdnieks bēguļo kaut kur pa mežiem un atkārtoti tiek saķerts. Pēdējā, liktenīgajā reizē Tālivaldis kritis ienaidnieku rokās, kad bija atgriezies no meža slēptuves pie pirtīm. Protams, ne jau pilī. Abi ienaidnieku uzbrukumi nav bijuši negaidīti, jo karš plosījies visapkārt jau daudzas dienas. Tālivalda dīvainā rīcība izskaidrojama vienīgi ar pienākumiem, kas ari kara laikā lika viņam uzturēties mežos ārpus pilīm. Te nu jāatceras laicīgās un pasaulīgās varas dalījumu starp zemes kungiem. Pēc hronikas ziņām Tālivaldis nav nekad un nekur ņēmis dalību kara norisēs. Vienīgā reize, kur Tālivaldis piedalās latgaļu vecāko kopējās "ārlietās", ir jau pieminētā sūtņu sūtīšana pie igauņiem. Tad vēl ir miera laiks, kad ieroči klusē, un notikumu arēnā galvenie darītāji nav vēl kļuvuši ne Tālivalda abi vecākie dēli, ne Sateklas Rūsīns un Autīnes Varidots, kuri vēlāk vāc kopā tālaviešus karagājieniem un sadarbojas ar vāciešiem pēc saviem ieskatiem. Daži vēsturnieki, piemēram, J.Krodznieks to mēģina skaidrot ar novadu vecāko mantisko stāvokli un praktiskām iespējām. Kara laikā noteicēji kļuvuši tie, kam lielāks karotspējīgo skaits un kas dūšīgāki un jaunāki. Ari kam lielākas un stiprākas pilis, kur var patverties no plašas apkārtnes. Taču pēdējais arguments atkrīt jau tūlīt, jo Livonijas hronikā skaidri teikts, ka sūtņus sūtījis arī latgaļu vecākais Tālivaldis (Tolibaldus) no Beverīnas. Savukārt Beverīnas pils kara aprakstos figurē kā stipra, kuru igauņi vairākkārt velti mēģinājuši ieņemt. Atkrīt arī vecuma vai fiziskā vājuma varbūtēja iespēja. Kā jau redzējām, 1213.gadā Tālivaldi sagūsta leiši, bet viņam laimējas izbēgt, un, hronista vārdiem runājot, kad desmit dienas nebija maizi ēdis, priecīgs atgriezās savā tēvzemē. Cienījama vecuma sirmgalvim tas nebūtu pa spēkam. Atliek vienīgi pievērsties laicīgās un pasaulīgās varas dalījumam, kas katram no latgaļu vecākajiem uzlika savus pienākumus un piešķīra īpašas pilnvaras. Uzturēšanās kara laikos mežos, novada vecākajam izskaidrojama vienīgi ar priestera pienākumu pildīšanu. Te jāatceras baltu svētie meži, kuros pastāvīgi uzturēties drīkstējuši vienīgi priesteri. Šeit nedrīkstēja nogalināt nevienu dzīvu radību. Arī savu visniknāko ienaidnieku. Hronista sapratnē tāds mežs varēja būt viņa pieminētie meža slēpņi. Bet varēja svētajos mežos būt ierīkoti patiešām īpaši slēpņi, kur dievišķā aizsardzībā tika slēptas pasaulīgas vērtības. Neviena tā laika pat visstiprākā pils nebija pasargāta no nopostīšanas un izlaupīšanas. Par noslēptām un noburtām Tālavas bagātībām ir saklausīti vairāki nostāsti, bet, savukārt, tā pati Livonijas hronika vēsta, ka Tālivalda dēli vienā reizē salaupījuši igauņos trīs Livonijas podus sudraba un visu aizveduši pie tēva uz Beverīnu. Kara laupījuma dalīšana un p