Ojārs Ozoliņš - ATNĀCĒJI NO SAULLĒKTU PUSES

Raunas Liepkalna mitoloģiski saistīta ar karavīriem.

Seno baltu pasaules uzskata izpēte rada jaunas iespējas paskatīties uz latviešu tautas kultūrvēsturisko mantojumu pavisam citā skatījumā nekā līdz šim, kad par vienīgo vēstures uzziņas avotu tika izmantots pilskalnu un apbedījumu arheoloģiskais materiāls, kā arī cittautu hronistu kādreizējie sacerējumi, kur tikpat kā nekas nav atrodams, piemēram, par Vidzemes latgaju reliģisko dzīvi, viņu administratīvo zemju dalījumu un sociālo struktūru tajos. Jaunākais un pašreiz plašākais pētījumu apkopojums par seno baltu kultūras izkārtojumu pēc viņu pasaules modēja, ko veicis Lietuvas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta folkloras nodaļas vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Norberts Veļus, dod pamatojumu zināmiem secinājumiem, runājot par Vidzemē konstatētajiem senajiem reliģiska rakstura iekārtojumiem. Tūlīt jāpiebilst, ka minēto iekārtojumu atklāšanai un sākotnējai izpētei ir bijusi pilnīgi patstāvīga gaita, kas nav varējusi iespaidoties no pēdēja laikā iznākušās N.Vēļus grāmatas "Seno baltu pasaules uzskats" vai citiem šāda rakstura pētījumu publicējumiem, kuru būtībā nemaz nav. N.Vēļus apkopotajos pētījumos kaut kādi plašāki iekārtojumi vispār nav minēti, jo tie tikai tagad ar zināmām grūtībām piesaka savu esamību, un lietuviešu zinātnieka veikums ir pašreiz vienīgais labākais atbalsta punkts minēto iekārtojumu augšāmcelšanas svirai. Ir arī savs pamatojums pieņēmumam, ka tā Vidzemes daļa, kurā ienāca un līdz 13.g.s. paguva izplatīties no savām senākajām zemēm padzītās austrumbaltu ciltis, ir visbagātākā ar savu pasauli izdalošiem un izkārtojošiem iekārtojumiem dabā. Vidzemes latgaļu kā baltu cilšu zemes, Latvijā ir visjaunākās, un to tapšanai, ienācējiem svešā vietā saduroties ar tikpat svešiem somugriem, radās savā ziņā ekstrēmi apstākļi, kas lika pastiprināti rūpēties par sakrālu nodrošinājumu jaunajām zemēm zem Saules. Par to liek domāt īpaši izteiktu un plašu, pasaules modeli balstošu, svētvietu sakoncentrējums kādreizējās robežjoslās ar somugru cilšu apdzīvotām zemēm. Visplašākā un tiešākā saskare ar citas ticības tautu pasauli bija seno vidzemnieku jaunākajai zemei Tālavai jeb senākā izrunā Tolovai. Konfrontējošā saskare ar kareivīgajiem ziemeļu kaimiņiem, tagadējo igauņu senčiem, vēstures gaitā Tālavu padarīja par savdabīgu ieroci 13.g.s. vācu agresoru rokās, kas savās katoļu baznīcvalsts izveidošanas iecerēs uzrīdīja tālaviešus igauņiem. Tas bija viens no galvenajiem faktoriem, kas izšķīra senās Latvijas un Igaunijas tautu likteņus iekarotāju ieceru labā. Par tā laika traģiskajiem notikumiem katoliskos agresorus slavinošas ziņas ir atstājuši kāda, par Latviešu Indriķi dēvēta, atmiņu pieraksti, kas tagad pazīstami kā Livonijas hronika. Pirmās tautas atmodas nacionālā romantisma gaisotnē par dažiem Livonijas hronikā visai virspusēji minētiem notikumiem radās literātu sacerētas leģendas, kas vēlāk kļuva par cēloni vēstures pētnieku kaislīgiem, dažu, hronista nenorādītu, vietu meklējumiem. Tāda ir joprojām nenoskaidrotā Beverīnas pils atrašanās vieta. Dažādu viedokļu cīniņos noskaidrojies tikai tas, ka ar līdz šim izmantotiem vēstures uzziņas līdzekļiem šis jautājums nav atrisināms. Uz Beverīnas pils godu konkurējošajos pilskalnos atrodamais arheoloģiskais materiāls neko tuvāk liecināt nevar, kamēr nebūs izpētītas citas, līdz šim neizmantotas vēstures uzziņas jomas. 13.g.s. Vidzemes latgaļu pilis nebūt vēl nebija izteiktu feodālo valstiņu centri. Lai pareizi saprastu atsevišķu piļu raksturu un uzdevumus, vispirms tās ir jāiekļauj senajā pasaules modelī, kurš bija pamatā vēl arī Beverīnas laika Tālavai ka valstiskam veidojumam. Baltu pasaules uzskats bija izveidojis savu valsts jedziena variantu, ko izteica ar vārdu "zeme", un kas atšķīrās, piemeram, no vācu feodāļu uzskatiem par valsti un valstiskiem valdījumiem. Bet tas vien nedod iemeslu apgalvot, ka "Livonijas pagāni" savā attīstībā bija atpalikuši, jo, lūk, viņiem 13.g.s. nav bijusi tāda pat saprašana par valstiskumu kā iekarotājiem. Dažādu valstiskuma jēdzienu sadursme notika arī nesen, vēl 20.g.s., kad citi agresori no austrumiem Latvijas valsts iekārtu pasludināja par novecojušu, atpalikušu un nekam vairs nederīgu. Noteikta apvienojoša iekārta, kas ietver noteiktu apdzīvotu teritoriju, ir jebkuras civilizācijas pamatā. Tā kā noteiktā iekārta apvienotas teritorijas 13-g-S- bijušas ari senajiem vidzemniekiem, tad jārunā būtībā par cilvēces civilizēšanās procesos baltu radītiem valstu paveidiem, kuru pamatā nebija kādas atsevišķas personas īpašumi un griba, bet gan pasaules uzskata izstrādāti likumi. Protams, tas neizslēdz īpašumu tiesības un dažādu pakapju varas privilēģijas, taču īpatnības kopējā valstiskuma uzturēšanas pienākumos bija tieši tās, kas var palīdzēt atrast zināmas atšķirības starp senās Tālavas pilīm, vadoties no to atrašanās noteiktos, pēc pasaules modeļa iedalītos, mitoloģiskos areālos. Tālava savā izaugsmē bija un palika vispirms "sava pasaule". Tajā noteicošie bija pasaules likumi, kas bija jāie\'ēro, lai "sava pasaule", šinī gadījumā Tālava, varētu pastāvēt. Bet pasaule ari šodienas skatījumā nav kaut kas viengabalains un nemainīgs. Nav arī šodien apstrīdams, ka to veido laiks un telpa. Tālaviešiem šī mūžīgā patiesība saistījās ar gadalaikiem un ar Pasaules koka aptvertu teritoriju. Viss laicīgais šāda pasaulē bija saistīts ar laika gaitu, ar laiku cikliem gadā, kas noteica laicīgos procesus un laicīgās rūpes cilvēku eksistencei. Savukārt viss pasaulīgais zem Saules attiecināms uz teritoriālām zemes lietām, izdalot "savu pasauli" un nodrošinot tās pastāvēšanu. Gadalaikus un līdz ar to visu laicīgo, uztur Saules gaita no austrumiem uz rietumiem. Pasauli kā telpu (teritoriju) uztur Pasaules koks, kas "aug" no dienvidiem uz ziemeļiem. Šie divi, visu zem Saules uzturošie pamatu pamati ir zimju rakstiem izteikti ar sakrustoto "koku" zīmi. Tie ir izteikti arī tagad populārajā "Ausekļa" zīmē. Tā kā arī šodien jebkuru zināmai kārtībai izdalītu teritoriju var pieņemt kā daļu no visa zem Saules, tad senais baltu valstiskuma jēdziens, kas veidots pēc sava noteikta pasaules modeļa, kļūst saprotamāks un tuvina kādreizējām "pagānisma laiku" laicīgajām un pasaulīgajām problēmām. Tās ļaužu starpā ir bijušas sadalītas, vieniem iedalot laicīgās, citiem pasaulīgās rūpes. Savukārt trijās ļaužu kārtās tās dalījās starp priesteriem un amatniekiem, zemkopjiem un lopkopjiem, un starp karavīriem. Tfe būtu meklējami ari skaidrojumi atšķirībai viena apvidus tautastērpos jeb godu drānās, īpaši to izrakstījumā un dominējošajās krāsās.Dalot pienākumus un varu, senie balti, protams, nenodalījās savos valstiskajos veidojumos īpašās priesteru, zemkopju vai karavīru teritorijās. Mitoloģiskie pasaules modeļa areāli vispirms noteica īpaši godā turamus ticības svētumus, kas sadalījās starp četru debespušu zemes stūriem.

Stūru stūriem tēvuzeme,

Rakstiem baltas villainītes…

Ikvienu punktu zem Saules var pieņemt par pasaules centru. Ar to pasaules būtība nemainās. Šī, visa relativitātes atskārsme, baltiem nākusi līdzi no tāliem aizlaikiem, un tā bijusi pamatā arī jaunai Tālavas zemes iedalīšanai, izraugot tai savu vidu. Spriežot pēc sakrālo centru virknējumiem un senākajām robežu iezīmēm, tas varēja būt izraudzīts pie tagadējiem Mārsneniem, kur augšanai laikā un telpā pārkrustīti visu veidojošie "koki", kuru mitoloģisko sakņu sākumi meklējami gan pie Raunas, gan Kauguru pagasta Krīvkalnā. Savukārt kādreizējie galotņu sākumi rodami Trikatas Jeņu kalna un Smiltenes "Veczellīšu" kalna svēto zīmju akmeņu pārpalikumos. Četri zemes stūri, un pie katra no tiem bijusi zemi sargājoša pils. Vēlāk, pārejot Abulu, gar Viju iedalīti jauni stūri ar Vijciema un Mēru pilīm. Pilskalnu izvietojums dabā, tāpat tiem tuvējie svētkalni, aptuveni vienā virzienā un attālumos, šajā citu baltu cilšu agrāk vai vēlāk nepārkrustītā un stūros nedalītā Latvijas apvidū, saglabājis neskartus seno vidzemnieku principus, daloties atsevišķās zemēs. Protams, šādas .nesajauktas zemes iedalīšanas pēdas saglabajušās