Ojārs Ozoliņš - ATNĀCĒJI NO SAULLĒKTU PUSES

Tautas atmiņa nostāstos un teikās saglabājusi daudz vēsturisku patiesību, kuras šķietami neticamo fabulu iespaidā palikušas ārpus ievērības kā neizglītotu zemnieku blēņu stāsti. Taču nostāstos un teikās, tāpat kā tautiskajos rakstos, ir jāiedziļinās ar citu pasaules redzējumu, jo tie taču izdzīvojuši līdz mūsu dienām dažkārt pat no tāliem senlaikiem. Koks, īpaši ozols un liepa, latviešiem līdz šim vienmēr saistījies ar zināmu svētumu un ar dažādiem zemkopja ticējumiem. Bet mīti un ticējumi sakņojas dabas vērojumos gūtas atziņās. Vispirms jau, lapu koki aug tur, kur zemkopis var iekopt druvas un turēt lopus. Pīlādzis aug laba miežu zemē, bet, kur apses un melnalkšņi, tur labi padodas rāceņi. Liepa savukārt necieš seklos pazemes ūdeņus un norada uz labu bišu dravu vietu. Kopumā šadi koku vērojumi saistās ar noteiktu vidi, kuru mūsu tālie senči plašākā vai šaurākā mērogā saprata kā pasauli, un kurā koks iekļāvās ka dzīvības zīme. Pasaule, tāpat kā koki, sulo, sazaļo, nodzeltē un iegrimst ziemas miegā. Pilns šāds cikls atbilst gadam, tāpēc zīmju pirmrakstā ne tikai balti vien, gadu un pasauli apzīmējuši ar kopēju, ideogrāfisku koka atveidu. Liepa latviešu mitoloģisko uzskatu pašos pamatos saistās ar visu sievišķo, ar visa dzīvā vairošanu un uzturēšanu virs zemes. Pasaule ir virszeme, kur dzīvo cilvēks. Koks ir pasaules zīme, no kā radies mītiskais Pasaules koks, kas pirmraksta zīmju tulkojumos skaidrots arī kā Dzīvības, Cilvēka vai Mātes koks. Šie jedzieni pilnībā varēja būt attiecināti uz liepu, īpaši tajos senās pasaules areālos, kur galvenā vērība tika veltīta (virs)zemes mitoloģijai. Seno baltu savas pasaules izdalīšana no mitoloģiskās pirmatnības un izkārtošana cilvēku dzīvošanai notika pēc horizontālā Pasaules (sauksim to tā) koka interpretējuma. Šim kokam nosacīti galotne sniedzas debesīs pasaules viena malā, bet saknes savukārt tikpat nosacīti zarojās zemē pasaules otrā malā. Tātad, varens koks, kas tika uzskatīts par liepu, seno liepēniešu sapratnē varēja augt ar galotni līdz debesīm. Tagadējās Liepas apkārtne vēsturiski saistīta ar mitoloģisko pasaules koku, un šis fakts ļaužu atmiņā pamazām pārtapis teikā. Pieminētā zviedru "Lindenkoke" gan 1638.gada Vidzemes Arklu revīzijas dokumentos un kartēs uzradās kā "Linden hofi". kas latviešu zemnieka izrunā un sapratne pietuvināts tam pašam Pasaules kokam, iedomātam par liepu. Zviedri savā revīzijā fiksēja agrāku laiku nosaukumus. "Linden hoff' ir kļūdaini uzrakstīts vācu nosaukums, bet vācieši savukārt daudzus latviskos vietvārdus ir vienkārši pārtulkojuši (die Linde = liepa) vieglākai izrunai un sapratnei. Tikpat labi pirmie vācu muižnieki dabā varēja sastapties ar pagānu svēto liepu vai liepu svētbirzi ap sakrālo centru, vai ari dzinlet stāstījumus par liepu - pasaules koku, un centas to izskaust no ļaužu prātiem, ieviešot vietai vācisku nosaukumu. Miūžu nosaukumos pārāk dedzīgi vienmēr meklē sakaru ar kādu muižas īpašnieka vai arendatora vārdu, bet nevajadzētu aizmirst, ka vārdu virknē gadsimtu garumā bieži var atrast kādu sakritību ar izkropļotiem latviskiem nosaukumiem. Piemēram, ne jau visos Brenguļos un Brenguļu muižās bija saimnieks barons Vrangels. Ar tīri latvisko brenguli (brengs, brangs = ražens, dūšīgs, pamatīgs) Latvijā zināmi 11 vietu nosaukumi, no kurām tiktu 2 saistas ar muižām.

Kad vidzemnieku senči caur Lietuvas vidieni pārnaca uz Daugavas labo krastu, kas pēc arheologu secinājumiem noticis 6. 7.g.s., viņi šeit atrada mežiem bagātu mazapdzīvotu zemi, kurā sāka audzēt savas pasaules koku. Daugava vislielāko līkumu pret ziemeļiem izliec pie Kokneses, kur labajā krasta ir Pērses ieteka Šī dievīgā upe sākotnēji tek tieši no ziemeļiem, bet tad pagriežas pret ziemeļrītiem, un tad ar labā krasta divām pietekām atkal pret ziemeļiem. Tās visas ir dievīgas, labas zīmes dabā, kuras vairs neprotam saskatīt, lai gan daudzas vietas joprojām tiek apjūsmotas kā dievīgas. Pārgājiena maršrutā gar Pērsi (arh. parsas, baltkr. perša = pirmā) vispirms ritu puses krastā nevar nepaiet garām Siljēnim (tag. Siljāni) un tad upes sākumos Liepkalnam. Ši apvidus senie nosaukumi - Ari, Ariņi, Vilkares, Dubārnes, Domēni runā paši par sevi, un pēdējais laiks tajos ieklausīties, kamēr šādi senlaiku liecinieki vēl saglabājušies. Ari no Liepkalna apkārtnes pagājušā gadsimtā lubāniešos ieprecētās Edes Seržānes stāstītā teika, ka viņas dzimtās tevtēvu puses Liepkalna kādreiz esot augusi liepa, kas sniegusies debesis. Pēc mītiskā Pasaules koka horizontālā redzējuma debesis (augša) ir ziemeļos, bet zeme (apakša) dienvidos. Vidzemnieku senču lielā liepa savā stumbrā augusi augšup uz ziemeļiem aiz šī Liepkalna līdz Ērgļiem, tālāk uz augšu gar Ogri im tās ziemeļu virziena pietekām, kamēr ieaugusi Elkas kalnā. Stumbra vidus šajā joslā pārvietojies arvien uz jaunām vietām, saglabādamies viduszemes senajos vietvārdos un to no rītiem uz vakariem šķērsojošās kulta vietu virknēs. Kokam augot, apakšējie zari atmirst un veidojas jauni Liepas un ozoli augot žuburojas, veidojot it kā vairākus kokus

ar savām galotnēm. Zināma stumbra vieta kļūst par celma un nosacītu sakņu vietu kādai no galotnēm. r Ib pašu var teikt par senbaltu pasaules koku dalīšanos, kam ir dabīgs sakars ar cilšu izaugsmi, daloties tautās ar savām zemēm un saviem pasaules kokiem. Tfe gan jāatceras, ka kādreizējais tautas jēdziens bija daudz šaurāks par tagadējo. Viens un tas pats etnoss varēja veidot vairākas tautas. Arī Vidzemē kādreiz dzīvoja vairākas tautas, kuru atšķirība meklējama vienīgi žuburotā Pasaules koka mitoloģiskajās pasaulēs un to dalījumā. 8.g.s. vidzemnieku senču Pasaules koka augstākā galotne jau sniedzās līdz Abula upei, kuras tuvumā tika nolūkots jauns sakrālais centrs - Jēņu kalns, kas vēl arvien glabā savu seno nosaukumu. Jēnes seno nozīmi zināmā mērā skaidro senindu a'jana = jāšanas, pārvietošanās ceļš, virziens. Pamatojoties uz nešaubāmo senindu un senbaltu valodu radniecību, Trikātas Jēņu kalna pakājē iznīcināto Māijēņu māju nosaukums ir jāsaprot kā Māras ceļš. Patiešām Māijēņi agrākos gadsimtos iebūvēti virzienā, kurā no kalna rietumu virsotnes skatoties, riet Saule Māras dienā senā rudens laika sākumā. Vidzemes latgaļu izrunā patskanim "a" nomainoties ar "e", jēnes, jēņu un jēņu kalnu jēga nezūd. Tātad - kalns, kura virsotnē krustojas laiku ceļi, pa kuriem atnāk (atjāj) laiku dievišķie aizgādņi. Šie ceļi kādreiz sazarojuši arī Pasaules koka ikvienu jaunu galotni, iezīmējot pasauli. Lielā teiku liepa- vidzemnieku pasaules Mātes un Dzīvības koks, augdama un zarodamas jēņu kalnos, tiecās arvien tālāk "debesīs". Bija laiks, kad "liepas" stumbram raženi daloties, viena "celma" (cilmes) daļa sākās savu vārdu zaudējušā Raunas Liepkalnā, bet otra - zaru daļa Trikātas, vai senlaicīgi pareizāk sakot, Trikātes Jēņu kalnā. Celms un zari, bet pa vidu ļaužu zeme, kurai kalpo zari un saknes ar saviem mitoloģiskajiem uzdevumiem. Tās vēl šodien atbalsojas šīs Vidzemes daļas senāko tautas tērpu rakstos un krāsās, kā ari sakrālo vietu nosaukumos un izvietojumā Tagadējie Mārsnēni Debesu Tēva un Zemes Mātes pamatnojēgumos ir saistīti kādreizējā savā vietā zem savas Saules ar virszemi, ar Māras valdījumu. Šīs dievišķās aizgādnes kults bijis īpašā godā. No Krīvkalna Liekupītes lejastecē līdz citam krivu pēdas saglabājušam kalnam pie Jaunsmiltenes Veczellītēm ir sena vidus zeme. Ar savām laicīgām zemes rūpēm, un pār kuru, kā teika stāsta, saulīte lielās liepas zaros kārusi savu vainadziņu. 1b aprūpēt, pirmkārt, vajadzēja tajā zemes galā, kas "augšā" aiz Jēņu kalna - Trikātē. Lejasgals, lejpuse aiz