Ojārs Ozoliņš - ATNĀCĒJI NO SAULLĒKTU PUSES

Ziemeļu - dienvidu variantā Vidzemē vēl tagad var konstatēt izsenis cilvēku apgūto (ar kultūru saistīto) un neapgūto - ar dabas pirmatnību saistīto. īpaši tas sakāms par tiem Vidzemes apvidiem, kuros vēl saglabājušies lielu mežu masīvu pārpalikumi. Tādi ir Valmieras, Valkas, Alūksnes un Gulbenes rajonos. Šeit, gan dabā, gan pēc māju un vietu senajiem nosaukumiem, no kādreizējo novadu sakrālajiem centriem var sazīmēt iekoptu lauku un mežu diferencējumu dienvidu - ziemeļu virziena. Tam atbilst ari senāko viensētu apbūves izkārtojums. Piemēram, dzīvojamo eku ^iirrniiKH virziens, orientēts pēc Pasaules

koka stumbra dienvidu ziemeļu virzienā un latvju dainās apdziedātās trejas durvis, bijušas pavērstas pret austrumiem, rietumiem un ziemeļiem. Pasaules koks taču aug un zarojas pret ziemeļiem, tamdēļ, izvadot meitas tautās pa trešajām ziemeļu gala durvīm, tika izdarīts maģisks rituāls, kuram bija jāveicina dzimtas, novada vai visas tautas koka augšana un kuplošana zem Saules.

Sie seno baltu pasaules uzskata pamatu pamati ir obligāti jāzin un jāsaprot, ja ir vēlēšanās iedziļināties latviešu tautas vēsturē un uzzināt kaut ko vairāk par tradicionālajiem piļu, karu, tradīciju un apbedījumu aprakstiem. Brāļu tautas lietuviešu, senlaiku noslēpumu kamola šķetinātāji jau ir tikuši līdz savu senču pasaules vārtiem, bet latviešiem līdz tiem vēl jāiet, kamēr nezināšana un laiks nav aizmēzuši nebūtībā to senlaiku mantojumu, ar kuru Latvijas zeme ir visbagātākā.

Vēstures posms, ko pieņemts saukt par mūsu ēru, Vidzemi saista ar baltu un somugru ciltīm. Sakarā ar huņņu iebrukumu 4.g.s. Austrumeiropā, kas izraisīja slāvu spiešanos uz ziemeļrietumiem austrumbaltu zemēs, notika šo cilšu pārvietošanās. Austrumbaltu ciltis ar masīvo, plato seju pārstāv ļoti arhaisku ziemeļeiropeīdās rases atzaru. 4. - 5.g.s. tās apmetās uz dzīvi Lietuvas vidienē un tad sāka izplatīties uz ziemeļiem, bet 6. un 7.g.s. mijās parādījās Latvijā. Vispirms Augšzemē, Vidzemes dienvidaustrumos un Rietumlatgalē. Arheologi šīm ciltīm piedēvē agrīnos līdzenos kapus. Visvairak to ir Dienvidvidzemē, tamdēļ šos baltus sauc par Vidzemes latgaļiem. Zīmīgi, ka šo baltu cilšu migrācijas strāva no Lietuvas vidienes virzījusies galvenokārt tikai ziemeļu virzienā un neieplūda Žemaitijā. Tikai kāda neliela daļa no Lietuvas ziemeļu novadiem apmetusies Dienvidkurzemē un Rietumzemgalē.

Si tiekšanās uz ziemeļiem bez ārēju speķu iespaida liecina par turēšanos pie savas Pasaules koka principiem, izraugoties jaunu dzīves telpu. No savas senākās dzimtenes padzītās austrumbaltu ciltis, pārnākušas pāri Daugavai, sakņojumu jaunajam Pasaules kokam izraudzījās Dienvidvidzemē, audzējot "stumbru" uz ziemeļiem, kura centrālā josla pēc sakrālajiem centriem vēl tagad jaušama līnijā Pļaviņas, Skujiene, Rauna, Trikāta, Jērcēni. Aptuveni starp Skujieni un Dzērbeni ir apvidus, kas īpaši bagāts ar virszemes mitoloģijai veltītiem baltu sakrālajiem centriem, un šeit arī meklējams viens no senākajiem Vidzemes latgaļu Pasaules koku "stumbra" vidiem - Pasaules vidus, viduszeme. Tagadējie Vidzemes, Latgales un Zemgales nosaukumu skaidrojumi pēc to ģeogrāfiskā izvietojuma un raksturīgākajām īpatnībām nav ar jūtamu vēsturisku segumu. Piemēram, Zemgale? nosaukumu skaidro ar zemieni, kas aizņem lielāko tās daļu, taču vietvārdi "zemgale" un "zemgali" ir sastopami ari ārpus Zemgales, kur bijuši seno novadu vai kādu citu zemju gali. 1638.gada zviedru Vidzemes arklu revīzijas dokumentos "Zemgal" uzrādīta tagadējā Valmieras rajonā, apvidu austrumos no Šauļiem. Pēc tā laika muižu un pilsnovadu zemju dalījuma šeit nekāda vērā ņemama robeža nav bijusi .1111 zemes gala jēdziens nosaukumā saglabājies no kāda senāka zemes dalījuma jēdziena. Ja atceramies arī Vidzemē Visagalu, Sakstagalu un vel citus galus, kādi nav retums, tad vēsturiskais skaidrojums Zemgales nosaukumam kā noteiktam areālam (zemes jeb apakšas pusei), pretstatā Augšzemei (augšaii, ir saprotamāks.

Tas pats ir ar Vidzemi. Ģeogrāfiski tā Latvijas vidus daļā nekādi neiekļaujas, toties vidus zemi šeit var saskatīt vairākos aspektos. Bez tam Vidzemes vārds radies laikos, kad par kaut kādas kopējas Latvijas teritoriju nebija vel ne jausmas. Bija tikai dažādas baltu un lībiešu cilšu zemes, kas katra dzīvoja savā pasaulē ar mitoloģisku tās redzējumu.

Vispār pasaules jēdziens senlatviešiem bijis ļoti daudzpusīgs. Tas saistījies gan ar noteiktu savu teritoriju zem Saules, gan ar ļaudīm, kas tur dzivojuši, gan ari ar kosmogoniskiem priekšstatiem, kas aptver visu, ko vien apspīd Saule. Ne tikai baltu, arī citu seno etnosu pirmraksta zīmēs jēdziens "pasaule" bieži apzīmēts ar tādu pašu zīmi kā "gads". Ne jau nejauši daudzos senajos priekšstatos pēc gadalaiku pilna cikla pasaule atgriezās savā pirmatnējā stāvoklī, kad ar īpašiem Jaungada rituāliem t,o no jauna vajadzēja kārtējā laiku cikla. Šajā ziņā pasaule tika iedomātā ka koks. kas aug un dzīvo gadu ciklos, atplaukdams, zaļodams un pec lapkriša atkal sastingdams ziemas miegā. Ja laiks apstātos, arī pasaule beigtu pastāvēt. Bet laiku un laikus rada Saule ar savu gaitu, tamdēļ baltu kulta vietās iekārtojums saistīts ar Saules kalendāru, un gadalaiku sagaidīšanas rituāli bijuši paši galvenie viņu dabas godinašanas reliģijā. Jau sirmā senatnē cilvēks ir nojautis pasaules kā laiktelpas butibu. Nekas nevar pastāvēt bez noteiktas telpas un laika. Daudzu seno tautu zīmju rakstos ir sastopams gan Pasaules koks, kas veido telpu, gan ari Dzīvības (arī Mātes, Cilvēku) koks, kam dažos Latvijas apvidos saglabājies ari Austras koka nosaukums. Latvju dainas tas minēts ari ka "sarkanais kociņš", kurā ik rītiņu Saule lec. Horizontālajā pasaules modeļa interpretējumā plaknē pamatos ir divi perpendikulāri sakrustoti "koki", kas simbolizē laiku un telpu. Viens "aug" pret ziemeļiem, otrs pret austrumiem. Atsevišķi zīmju pirmrakstā, ka dažadu jēdzienu apzīmējumi, tie bez citu zīmju piedevām vai orientēta pielietojuma sakrālajos centros nav atšķirami. Šādi sakrustoti koki ir pamatā arī tagad Latvijā populārajai t.s. Ausekļa zīmei.

Vidzemnieku tāltālie senči, pārvietodamies kādreizejās baltu zemes, ir saglabājuši savu sākotnējo mitoloģisko piederību pasaules saullēktu puses areālam, kas redzama vairākās rakstu un svētvietu iekārtojumu īpatnībās ari jaunajā vietā zem Saules, kur uz ziemeļiem no Daugavas iesakņots jauns viņu pasaules koks. Ka visi koki, ari tas ir audzis, sava "stumbra" vidu pārvietodams arvien tālāk uz ziemeļiem. Vietvārdi un pēdējo gadu arvien jaunu kādreizējo sakrālo centru atklājumi, vienu no jaunākajiem un lielākajiem zemes vidiem uzrāda Vidzemes centrālaja augstienē, Gaujas iztekas rajonā. Caur šejieni no Gulbenes un Tirzas austrumos, caur Dzērbeni un Skujieni, gar Rāmuļiem, Drabešiem un Ieriķiem, uz Līgatni rietumos, stiepjas ar senām svētvietām ļoti bagāta josla. Šajā joslā no vidus, kur vietvārdos dominē Elki, Elku kalni, Kriēvaiši, Krievkalni, Krīvkalni, uz austrumiem daudz Vīcēnu, Ūseņu, Baltuļu, bet uz rietumiem savukart - Rāmuļi, Ramši, Ramas. Te ir jaušams apstiprinājums lietuviešu un krievu baltu vēstures pētnieku secinājumiem par savas pasaules izkārtojumu pēc mitoloģiska pasaules modeļa. Ar to arī faktiski sākas stāsti par Vidzemes senlaikiem. Arī par daudzināto Tālavu, kurai kādreiz bija liela loma tagadējās Latvijas nosaukuma tapšana un tās tautu likteņgaitās. Tie ir stāsti par vel baltām lappusēm pasaules kultūras vēsturē.

Kur tagad Cēsu rajona liepa, tur sensenos laikos varena liepa augusi, un tās galotne sniegusies līdz pašām debesīm… Tā sākas kāda teika, kas 1946.gadā no liepēniešu Vedriķu māju saimnieka noklausīta. To vectēvu laikos vēl smalkak zinātāji mācējuši izstāstīt, jo no tā senlaiku dižkoka liepas nosaukums cēlies. Zviedru laikos gan svešai mēlei liepas vārds grūti padevies, tamdēļ saukuši un rakstījuši pa savai modei - Lindenkoke.