Ojārs Ozoliņš - ATNĀCĒJI NO SAULLĒKTU PUSES

Kā visām vēsturiski reālām personām, arī Tālivaldim bija sava reāla, cilvēciski ikdienišķa dzīve, kas nevarēja pagaist bez pēdām vēlāko laiku dokumentos, ne arī tautas atmiņā un gadsimtos maz izmainītā vidē, kur viņš dzīvojis. Daudzas trikātiešu vecsaimniecības nav vērā ņemami mainījušas savas sākotnējās vietas gadsimtiem ilgi.

Vienīgi dažu saimnieku paaudžu stafetē izmaiņas ienesuši kari un mēra epidēmijas. Pirms pirmā pasaules kara vēsturnieku P.Abulu ieinteresējuši "Kaupu" "māju saimnieka nostāsti, ka šo māju pirmo īpašnieku pirtī ar uguni nomocījuši sirotāji, kas meklējuši naudu. Šis esot bijis varen bagāts. Stāstītājs nav zinājis teikt, kas tad īsti bijis šis viņa bagātais sencis. Tas nostāstiem piešķir vēsturisku ticamību. Tikai te ir savi "bet". Tālivaldim bija vismaz trīs dēli, spriežot pēc hronikas ziņām, un, protams, varēja būt ari meitas. Bija mazbērni un mazbērnu bērni. Visiem viņiem, izveidojās savi dzimtas zari, un ne vairs dzimtas tēva sētā. Tamdēļ ir pamats šaubīties, ka šī tēva sēta bijusi tagadējie "Kaupi". Šo māju saimnieks īstenībā varēja būt kāds no nomocītā bagātnieka mazdēliem, kas šeit iebūvējies. Dzimtas zaros saglabātais notikums ar senci te izdzīvojis visilgāk. Bez tam zviedru 1638.gada zemes revīzijas dokumenti liek domāt, ka "Kaupi" ir atdalījušies no turpat blakus esošajiem "Vēžniekiem", dēliem sadalot zemi. Zīmīgi, ka "Kaupu" saimnieks ar 1638.gadu sāk pildīt muižas klaušas, bet Vēžnieku" saimnieks Andrejs, kas reģistrēts kā muižai nepakļautais, turpina brīvi saimniekot ar iedokumentētu piebildi "ist noch frei" (ir vēl brīvs). Tātad pārmantojis "Vēžnieku" mantotājiem kādreiz piešķirtās privilēģijas, kuras respektējuši vēl arī zviedri. Uz jauntapušiem "Kaupiem" tās vairs neattiecās un to saimniekus padarīja par klaušu zemniekiem, kas turpmākajos mantiniekos radījis neapmierinātību, un viņi cītīgi paaudzēs pārstāstījuši savu piederību pie vienas un tās pašas diža senča dzimtas, kas gan vairs viņu tiesībās neko nav grozījis. Ar laiku nostāstos galvenais fakts kļuvis senča bagātība un viņa cepināšana uz uguns, pārnesot šo notikumu uz "Kaupiem". Bet vai ari "Vēžnieki" ir īstā vieta, kur ticis nogalināts Tālivaldis? Varbūt. Par trikātiešu senajiem svētajiem mežiem vēl ir daudz minējumu. Taču kādas pēdas no "Vežniekiem" ved tuvāk Jēņu kalnam. Galvenajai un lielākajai Tālavas svētvietai nenoliedzami bija vistiešākais sakars ar priesteriem, arī ar to laiku šīs pasaules kungiem, ipaši par pēdējiem pirms otrā pasaules kara interesējies arī toreizējais Latvijas kara ministrs, ģenerālis Jānis Balodis. Viņš dzimis "Vežniekos". Tolaik starp valstsvīriem bija ieviesusies mode noskaidrot, kurš cēlies no latviskākiem un dižākiem senčiem. Ģenerālim šis jautājums jo sevišķi nevarēja palikt vienaldzīgs. Cik zināms, viņš dāsni apmaksājis meklējumus arhīvos. Arī ārzemēs. 1936.gadā savos Trikātas apciemojumos viņš toreizējam draudzes mācītājam Ozoliņam izteicies, ka "Klētnieku" māju saimnieku ciltsraksti esot rūpīgākas izpētes vērti. No "Klētnieku" dzimtas esot cēlusies "Vēžnieku" dzimta. Vel piebildis, ka liktens viņam lēmis to pašu, ko viņa senčiem - būt karavīram. No šiem izteikumiem, kas tagad pieskaitāmi pie atmiņu nostāstiem, var secināt, ka ģenerālis nav sadzinis pēdas savai dižciltībai, toties atradis kaut ko ievērības cienīgu "Klētnieku" saimnieku radurakstos. (Pēc J.Baloža citiem izteicieniem, viņš cēlies no Livonijas lajka latviešu karakalpu ģimenes, kas saradojusies ar "Vēžnieku" saimniekiem).

No bagātajām un lepnajām "Klētnieku" mājām šodien saglabājušies tikai akmeņu mūri, pagrabs un nostāsti. Reiz kāds gans ogodams dienvidū apgūlies Jēņu kalnā pie Lielās priedes un aizmidzis. Sapnī šim parādījusies brīnumdaiļa meita ar zelta kroni galvā un teikusi: "Latviešu brīvības grāmata zem baznīcas aprakta. Nāc līdz, es tev to grāmatu parādīšu!" Gans nu trūcies augšā, bet suns, kas šim līdzi bijis, teicis cilvēka balsī: "Neej vis! Tu esi ganāmpulka ķēniņš." Tā tas esot vēl klaušu laikos gadījies, un tas gans "Klētnieku" Ansis bijis (O.Abule, Trikātas "Brutuļos", 1947.). "Klētnieki", jeb kā visos senākos laiku dokumentos vienkārši teikts - Klētnieks, atrodas Jēņu kalna austrumu gala pakājē pie trim lieliem dīķiem. Šīs mājas ir vienas no tām deviņām, kas vēl zviedru Vidzemes arklu revīzijas laikā izstieptā lokā ietvērušas kalnu. Zīmējumā parādīts apvidus plāns, pēc kura redzams, ka skatoties no kalna augstākās virsotnes, mājvietas ir noteiktas virzienos, kas atbilst Saules lēktiem un rietiem, mūsu senčiem svarīgās dienās, gan arī virzieniem, kur Saule vienmēr ir pusdienā. Plānā parādīta zviedru revīzijas kartēs fiksētā situācija, kas šodien maz mainījusies. Mājas ir sekojošas: l)Jēnis, 2)Dāmis, 3)Baltulis, 4)Klētnieks, 5)Draulis, 6) Vējiņš(Wein), 7)Meltis, 8)Vinnēns, 9)Martnēns. Jēņi sadalījušies "Kalna Jēņos" un "Lejas Jēņos". Pēdējie iebūvēti tieši kalna ziemeļu pusē. Tagadējie "Martnēni" Ziemeļu karā nodedzināto vietā atjaunoti vairāk uz dienvidiem. Kur uzrādīts "Dāmis", tur tagad atrodamas tikai senas krāsmatas. Bet pats galvenais - "Klētnieki" ir virzienā, kur Saule lec senajā Jaungadā t.i. 7.februāri, kad pēc baltu ticējumiem kosmoss atgriezās savā pirmatnējā stāvoklī - haosā, un ar īpašiem rituāliem to vajadzēja saglabāt jaunai laiku cikla apritei. Šādus rituālus veikt varēja vienīgi galvenais priesteris. Priesteru mītņu orientētu izvietojumu konstatējuši lietuviešu arheologi pie Palangas Birutes kalna, kurā bijusi savdabīga observatorija. Visu seno tautu priesteri ir dzīvojuši tempļu un svētnīcu tiešā tuvumā. Senais māju izvietojums ap Jēņu kalnu un to nosaukumi, īpaši Jēnis, Dāmis, Baltulis, Martnēns, liecina to pašu. Nosaukūms "Dāmis" ir ļoti sens un sasaucas ar Vecdāmas pilskalnu Kursā, kam varētu būt sakars ar īpašu sapulču vai rituālu celtnēm. Ir bijušas īpašas pirtis, svētās maizes ceptuves un mielastu vietas. Bet Klētnieki? Mēs vēl nezinām klēts jeb klētes senāko nozīmi. Taču ar to

nenoliedzami saistīti jēdzieni "glabāt, saglabāt, sargāt". Un vai tie nesasaucas ar kādreizējā šī novada vecākā jaušamajiem uzdevumiem, pat briesmu brīžos paliekot svēto vietu tuvumā? Tālivaldis varēja būt klētnieks visdažādākā sapratnē. Pagaidām tā ir hipotēze. Taču par tādu nevar pieņemt vēsturnieka PAbula arhīvos uzietu, laika zoba daļēji iznīcinātu piezīmi "Die Kцnigin von letten" (latviešu ķēniņiene), kas atteicināta uz sievieti, kas mirusi 149…gadā "Klētniekos". Viņai bijuši divi dēli, kas par atteikšanos pildīt klaušas un dot nodevas, vēlāk pārdoti verdzībā uz Vāciju, kur kaluši enkurus (Ķīlē), izpirkuši brīvību un atgriezušies "Klētniekos".

Šodien "Klētnieku" drupās par senlaikiem ozolu un ošu zaros sačukstas vēji. Arī par Jēņu kalna noslēpumiem…

— ©

Līdz mūsu dienām saglabātā baltu seno apģērbu ornamentika liecina, ka visvairāk un ilgāk saglabāti ir raksti un apģērbi, kas kā svētums pārmantoti no priesteriem, protams, neatmetot ļaužu kārtu un novadu īpatnības. īpaši būtu jāpievērš uzmanība tiem apģērbu rakstiem, kuros izteiktā informācija vai novēlējums varēja būt saprotams un pildāms vienīgi priesteriem. Daudzas rakstu zīmes, kas šodien tiek saistītas ar lapām, zīlēm, puķēm vai tamlīdzīgām lietām, īstenībā ietver senu informāciju par svētkalniem. Arī par apģērbu nēsātāju - priesteru misiju svētkalnos. Te nu vērts tuvāk iepazīt Tālavas galvenā svētkalna - Trikātas Jēņu kalna mitoloģisko un sakrālo būtību. Vēstures gaitā degradēts līdz nosaukumā neko vairs neizsakoša kalna līmenim, tas tomēr saglabājis daudz ziņu par Tālavas latgaļu priesteriem un rakstu zīmju jēgu viņu apģērbos.