Ojārs Ozoliņš - ATNĀCĒJI NO SAULLĒKTU PUSES

Ja svētā zīmju rakstība ir saistīta ar sakārtotas ļaužu pasaules likumiem, tad zināmu šo likumu principu pēdām jābūt arī svētkalnu un tiem pakārtoto citu sakrālo centru, kā arī piļu, izvietojumā. Jau esam ielūkojušies Jēņu kalnu orientētajos izkārtojumos, ari citu tiem pakārtotu kalnu un vietu izvietojumos, kuros izpaužas mitoloģiskā Pasaules koka iezīmējumi. Bet vai pilis arī bijušas pakļautas sakārtotas pasaules principiem, kādi izteikti šeit aplūkotajos rakstos? Tte nu vērts ņemt palīgā karti, kurā redzams senās Tālavas centrs, kas, spriežot pēc sakrālajiem centriem, bijis ap tagadējiem Mārsnēniem. No šejienes visos četros, mitoloģiski svarīgos virzienos stiepjas svētvietu rindas (4.zīm.), kuras norobežo Trikātas Jēņu kalns un savus vārdus pazaudējušie svētkalni pie Smiltenes "Veczellītēm" un Raunas, kā ari Krivkalns Kauguru pagastā. So četru kalnu tuvumā ir Trikātas (1), Cērtenes (2), Raunas (3) un Pekas (4) pilskalni, kas no Mārsnēniem atrodas aptuveni vienādā attālumā. Tāpat kā zīmējumos redzamajos rakstos, centrā nav piļu atzīmju ar koncentriskiem kvadrātiņiem, arī Mārsnēnu apkārtnē nav atrasts neviens pilskalns. Minētās pilis it kā iezīmē Tālavas senākās daļas sakārtojuma stūrus.

Paplašinoties Tālavas teritorijai, uz jauniem "stūriem" celtas pilis Mēro6 (8) un Vijciemā (6), veidojoties piļu sarindojumiem, kas sevišķi izteikti virzienā no Autīnes (5) līdz Gaujienei (7). Var pieņemt, ka no Rankas pilskalna (9) noteiktā virzienā izraudzīts nākošais "stūris" Cērtenē. Likumsakarīgu pēdu ir daudz. Arī tās, kas radušās Tālavas latgaļiem virzoties uz rietumiem pāri Gaujai un ari uz austrumiem pāri Vijai, radot Tālavas atzeles jaunās seno vidzemnieku zemēs. Protams, šādi sarūtot savu Vidus zemi viņi varēja tikai daļēji, jo traucēja gan igauņi, gan lībieši, gan citas ciltis un vēsturisku notikumu pavērsieni, ar kariem un sirojumiem ārdot kādas pasaules sakārtošanas gaitu. Vienmēr jebkuriem secinājumiem tiek prasīti ari rakstiski uzziņas avoti, rakstisks apstiprinājums senajai jaunu zemju apgūšanas kārtībai. Tādas rakstiskas liecības patiešām ari ir atrastas kādā klintī uz lībiešu un no Tālavas atzēlušo latgaļu kādreizējās robežas. Bet tas jau ir cits stāsts par noslēpumaino Virtakas zīmju klinti.

4.zīm.

Runājot par pasaules radīšanu, ir pierasts tūlīt domāt par Bībeles mītu, kas aizgūts no senebrejiem, un, kas sācis dominēt ļaužu prātos reizē ar kristiešu reliģiju. Taču šoreiz nebūs runa par laikiem, kad Zeme bijusi neiztaisīta un tukša, un Dieva gars lidinājies pa ūdens virsu. Senie vidzemnieki no saviem sentēviem bija pārmantojuši citu pieņēmumu par pasaules radīšanu, gan arī vairāku jēdzienu apkopojumu vienā vārdā "pasaule". Viss, kas pastāv, dalījās aizsaulē un pasaulē, debesīs un zemē, kas kā kalns pacēlās no pirmatnības jūras. Sādā redzējumā Pasaules kalna virspuse bija iedomājama vienīgi kā pasaule, un citādi to nemaz nevarēja nosaukt. Arī jebkuru lielāku vai mazāku vietu tajā. Senā cilvēka zināšanu loks un vērojumi veidoja atziņu, ka šī mītiskā kalna virsma jeb pasaule ir visa dzīvā šūpulis un mājvieta. Bet lai pasaulē varētu dzīvot cilvēki un dzīvnieki, tajā vispirms ir jābūt augiem. Pats varenākais un vajadzīgākais dzīvības uzturētājs pasaulē ir koks. Senlaikos kokiem cilvēku dzīvē bija īpaši nozīmīga loma, jo tie deva kurināmo, darbarīkus, ieročus, arī pārtiku. Jau agri cilvēki atskārta, ka koki pārtiek no zemes un Saules gaismas. Tie tiecas gan zemes dzīlēs, gan debesīs. Pazemes, virszemes un debesu auklējums. Sājos vērojumos arī jāmeklē sākumi mītiskajam Pasaules kokam un lielo, ilgdzīvojošo koku svētumam. Koku dzīves ritmi laiku ciklos, to augšana, sakņojoties vienviet zem Saules, un mūžīgā tiekšanās ar zarotni pret debesīm, jau sen cilvēku pirmatnējām kopienām kļuvusi par dievīgu dzīvošanas paraugu. Kā Pasaules kalnu, tā Pasaules koku savos reliģiskajos uzskatos un dzīvošanas gudrību pamatos kādreiz iekļāvušas vai visas sava laika attīstītākās tautas uz mūsu planētas. Nav vērā ņemamu argumentu, lai apšaubītu krievu zinātnieka V.Toporova secinājumu, ka cilvēces vēsturē bijis vesels Pasaules koka laikmets, kas ilgi ietekmējis dažādu kultūru un reliģiju attīstības gaitu, īpaši ilgi un nemainīgi pie Pasaules koka principiem savās cilšu teritorijās ir turējušās baltu ciltis, sevišķi tās, kuras šodien pazīst kā Vidzemes latgaļus. Viņus var uzskatīt par sava laika baltu vecticībniekiem. Garais pārvietošanās ceļš laikā un telpā nav spējis šīs ciltis sajaukt ar citām baltu ciltīm, ne arī reformēt to reliģiskā pasaules uzskata noteicošo lomu kultūrā, kā ari dzivošanai aizņemto teritoriju administratīvo un sociālo struktūru. Te jāatceras arī fakts, ka Vidzemes latgaļi pārstāv ļoti senu ziemeļeiropeīdās rases atzara tipu, kas senbaltu cilšu migrācijas un sajaukšanās procesos jāpieņem kā savdabīga parādība. To ir grūti izskaidrot ar varbūtību, ka savā pirmdzimtenē šīs ciltis dzīvojušas nomaļus no citiem baltiem, grūti pieejamu, mežonīgu apvidu izolācijā. Tad arī šīs ciltis būtu mežonīgākas un primitīvākas savā kultūrā, ko gan arheoloģiskais materiāls neuzrāda. Savam laikam augsti attīstītas zemkopju iemaņas, ar kādām šīs ciltis pārnākuša«? pāri Daugavai, liecina par senu pieredzi un tradīcijām, kuras nevarēja aizgūt migrācijas gaitā, virzoties cauri Lietuvas teritorijai. Huņņu ordas, kas 4.g.s. iebruka austrumeiropā, nebūt netiecās uz mežonīgiem, mazapdzīvotiem apgabaliem, un to pašu nedarīja arī slāvi, bēgdami no huņņiem uz baltu zemēm. Tāpat kā 20.g.s., viņus drīzāk gan interesēja kultūra un sakoptībā bagātākie rajoni baltu zemēs. Tagadējos baltkrievos pārslāvotie balti palika uz vietas purvainos apvidos, kurus ilgu laiku neskāra slāvu ieplūšana. Palika arī tie, kas savas ticības likumos nebija tik noturīgi kā izceļotāji. Seno vidzemnieku senči piederējuši pie lepnām, patstāvību un savu dzīvošanas kārtību mīlošām ciltīm, kas priesteru vadībā devušās meklēt sev jaunu dzimteni, kur varētu turpināt dzīvot pēc Pasaules koka laikmeta tradīcijām. Priesteru vadošā loma seno Vidzemes baltu dzīvē ir nenoliedzama. To apstiprina saglabājušās jauno zemju iesvētīšanas un apgūšanas pēdas, kurās ir daudz iezīmju no senajām Pasaules koka laikmeta tradīcijām un pasaules uzskata. īpaši daudz kopēja ir ar āriešu senākajām reliģiskajām tradīcijām, kuras kādreiz izplatījušās līdz Rietumindijai un Mazāzijai.

1.zīmējumā redzama senajā Ārjanā atrasta skulptūra (1), kurā attēlots Pasaules koks un trīs ap to rokās sadevušās sieviešu figūras. Pēdējās liecina,ka koks simbolizē Mātes jeb Dzīvības koku, kam vistiešākais sakars ar sievieti-māti kā cilts dzīvības uzturētāju. Ziemeļamerikas pirmiedzīvotāji savukārt zīmju rakstos Pasaules koku atveidojuši ar zarotu stumbru (2), kas ļoti līdzīgs seno skandināvu attēlotajam Pasaules kokam (3), taču tas papildināts ar nepārprotamu priestera figūru, kas liecina, ka skandināvi par Pasaules koka radītāju un uzturētāju uzskatījuši priesteri-vīrieti, kas, iespējami, bijis arī ciltstēvs. Tas uzskatāmi redzams arī kādā citā skandināvu pirmraksta ideogrammā (4). Līdzīgu uzskatu ideografisks atveidojums atrodams ari Spānijā atrastajās zīmēs (5). Cilvēces pirmraksta zīmju katalogos (H.Wirth "Die heilige Urschriften der Menscheit", Leipzig, 1931) var izsekot ļaužu apdzīvotas pasaules jēdziena attīstībai no matriarhāta