Ojārs Ozoliņš - ATNĀCĒJI NO SAULLĒKTU PUSES

kopienu laikiem, līdz laikiem, kad patriarhālajā kopienu iekārtā "ciltskoku" pasaulēs noteicošā loma tika piešķirta vīriešiem - dzimtu un cilšu radītājiem, kas savukārt radījuši kultus ar priesteriem, kuri sākuši aizstāt jau plašākā nozīmē sākotnējos radītājus. Piemēram, ketu šamaņu apģērbu rotājumos ir atrasts ideogrāfisks pasaules zīmējums ar šamani kā centrālo figūru (6). Noteicējs pār laiku un telpu. Te jau skaidri jaušama radniecība ar to informāciju un jēdzieniem, kas izteikti senbaltu priesteru apģērbu rakstos. Atšķirība ir vienīgi senbaltu taisno līniju rakstībā, kas veido ornamentālas ideogrammas. Taisnlīniju rakstība piekopta, protams, ne tikai baltu zemēs. Rietumsibīrijā lietotās rakstu zīmes ietver daudzus, piemēram, latviešu tautiskajos rakstos lietotus pamatelementus (7), kuru izcelsme meklējama priesteru atveidos noteiktās pozās, kuras stāsta par priestera lomu laicīgās un pasaulīgās lietās. Galvenā poza atdarinājusi Pasaules koku (7,8). Vēl tagad daudzu reliģisko konfesiju priesteri ar noteiktos stāvokļos paceltām rokām izsaka gan aizsākumu, gan svētījumu kādai lietai, rīcībai, personai vai izteiktai domai. Vēsturiskie sākumi tam jāmeklē sirmā senatnē, kad ar šādiem žestiem vai pozām priesteri centās piešķirt labvēlīgu gaitu kaut kam aizsāktam vai no jauna radītam. Radītāja poza un žesti. Te nu vērts atcerēties, ka latviešu vārds "svētīt" un krievu vārds "svetjitj" ir ļoti senas cilmes. Krievu "svet" nozīmē gan gaismu, gan pasauli. Tātad latviešu "svētīt" arhaiskos nojēgumos bijis saistīts ar jēdzienu "pasauļot" - dot pasaulē kaut kam sākumu, ari pašai pasaulei. Senajam cilvēkam taču nekā vitāli svarīgāka par savu pasauli nebija. Savu pasauļu sakrāla iezīmēšana ar svētām jeb pasaulīgām vietām nav atdalāma vēsturiski no jēdzieniem "svētīt" vai "iesvētīt". Bet pasaule ir gaismas (Saules) veidojums, tāpēc visas svētvietas cieši saistītas ar Saules gaitu, un tām ir savdabīgu observatoriju pazīmes. Šajā virzienā ari jāmeklē t.s. megalītiskās kultūras veidojumu jēga. Visi senbaltu svētvietu iekārtojumi, arī Vidzemes latgaļu, ar bagātīgo kultakmeņu pielietojumu, būtībā ir megalītiskās kultūras paveids, kurā saglabāts daudz kas ļoti senatnīgs. īpaši Vidzemes senajos Jēņu kalnos, kuros kā noteiktu pasauļu centros, sanākuši kopā visi gaismas (Saules) ceļi. No šejienes priesteri kādreiz svētīja savas pasaules. Arī radīja tās. 1.zīmējumā redzamas dažas šādas radīšanas zīmes (9, 10, 11), kuras lietojuši ne tikai senbalti. Pasaules svētīšanu jeb radīšanu uz visām četrām debess pusēm Ziemeļamerikas pirmiedzīvotāji savos zīmju rakstos atveidojuši līdzīgi senajiem vidzemniekiem (12), taču pēdējie rakstu mākslas izkoptībā gājuši vēl tālāk, izteiksmīgi papildinot zīmē .ietverto informāciju (13). Šis latviešu tautiskajos rakstos izplatītais "ornaments" būtībā saveidots no vairākām rakstu zīmēm. Gaišie iezīmējumi veido četras ar "kājām" centrā kopā saliktas "radīšanas" zīmes, bet tumšie iezīmējumi savukārt četras zīmes, kādas, īpaši Vidzemē, vēl pagājušā gadsimtā mēdza likt ēku jumtu galos. To senākais sakars ne tikai ar atsevišķu ēku kā mitekli, bet arī ar pajumi kā noteiktu dzīves telpu, nav noliedzams. To apliecina tumšā un gaišā kvadrāta ietvērums zīmējumā parādītā raksta zīmēs, kam pamatā jēdziens "sakārtota vieta zem Saules".

Par Vidzemes latgaļu Tālavu kā sakārtotu vietu zem Saules (pasauli) jau bija runa. Arī par to, ka Tālavas sākumi meklējami starp svētkalniem, kas atrodas Raunas, Cērtenes, Trikātas un Pekas pilskalnu tuvumā. Sinī gadījumā Trikātas Jēņu kalns izraudzīts par Pasaules kalnu apvidus mazajām pasaulītēm, kas sāka veidoties ap to. No Jēņu kalna tika svētīta (radīta) Tālavas tālākā izaugsme. Senās svētās rakstu zīmes izsaka vairākus pasauļu tālākas radīšanas principus. Vadoties no tālaviešu enerģiskās virzīšanās ziemeļu, ziemeļaustrumu un ziemeļrietumu virzienā, kā arī no svētvietu sasaistījuma orientētos savirknējumos, var samanīt noteiktas kārtības ievērošanas pēdas. No Trikātas Jēņu kalna ziemeļu virzienā un virzienos pret punktiem, kur Saule lec un riet Jāņu dienā, stiepjas lielu svētvietu rindas. Trīs zari jeb kāti jaunai Tālavas pasaules zarotnei (2.zīm.). Te vērts ari padomāt par Trikātes nosaukuma izcelsmi, jo sākot ar Jēņu kalnu, šajos "kātos" vietu nosaukumi ir saistīti ar seno ticību. Jēņi, Mārēni, Šauļi, Burtnieki - šādi nosaukumi "kātos" virknējas kopā ar svētvietām. Kāpēc gan Trikātes (vācu Trikaten = Trijkātene) vārdam nevarētu būt mitoloģiska (svēta) izcelsme? Seno zemju pasaules radīja un to svēto vietu nosaukumus deva priesteri, kā to apstiprina senās rakstu zīmes, kuri radīšanas rituālos pārstāvēja savas cilts koku un ari ciltstēvu. Šāds ciltstēva koks ar ideografiskām cilvēka-priestera kontūrām izkārtoja dabā senās tālaviešu pasaules veidošanos un novadīšanos jaunās zemēs (2.zīm.) Tālavas pasaulīgo lietu kārtotāju cilts sākumi meklējami uz dienvidiem no Raunas, un nostāstam par Tālivalža sirds atdošanu Tālavas zemei ir savs pamatojums, jo pasaules redzējumā caur svētajām zīmēm Trikātas Jēņu kalns ir vieta, kur pukstēja ciltstēva pārstāvja - galvenā priestera sirds. Cilvēks un koks aug garumā, nevis platumā, tamdēļ uz rītiem un vakariem no Tālavas "nabas" Mārsnēnos, bija jārada jaunu ciltskoka atvašu zemes - atzeles. Tālavas atzeles meklējamas Gaujas labajā kras­tā, vispirms jau Burtnieku virzienā, apvidū, kas zīmējumā iezīmēts ar vertikālām svītrām. Uz dienvidiem no tā ir noslēpumainā Idumeja (hori­zontālais svītrojums), uz kuras dienvidu robežām klintī kādreiz ierakstīts vēstījums par jaunas pasaules radīšanu, atzeļot no Tālavas latgaļiem.

1986.gada vasarā, meklējot iespējamas alas Braslas upes krastu smilšakmens sienās, pazīstamais Latvijas alu pētnieks Guntis Eniņš kādā stāvā ieža atsegumā pamanīja iegrebtas dīvainas zīmes. Atradums drīz vien izraisīja plašāku interesi un pat zināmu ažiotāžu, jo zīmēs tika saskatīta saikne ar seno ideografisko rakstību. Kā tas parasti notiek visā pasaulē ar šādiem atklājumiem, vieni tūlīt zīmes piedēvēja jaunlaiku viltojumiem, bet citi tajās redzēja vienīgi vairs neatšifrējamu buršanos vai arī seno īpašuma zīmju jūkli, kas izveidojies kādreiz vairāku paaudžu laikā. Mēģinājumi noteikt zīmju iegrebšanas senumu pēc ieža virskārtas sairuma un pēc lēni augošo ķērpju kolonijām, nav devuši nekādus noteiktus secinājumus. Praktiski iegrebumi šādās iežu sienās var saglabāties gadsimtiem ilgi. Vistiešākais liecinieks savam vecumam, protams, ir pats iegrebums. Šinī gadījumā ikviena no zīmēm, un ne jau ar savu dilšanas pakāpi atmosfēras iedarbībā, bet gan ar savu informatīvo sastāvu. Ikviena zīme ietver sevī informāciju, kaut arī tā būtu iezī iegrebta buršanās nolūkos. 1.zīmējumā redzams lielākais zīmēm noklātais laukums, -kādu to fiksējuši uzmērījumi, atbilstoši situācijai dabā.

Iepriekš jau tikām ieskatījušies līdz mūsu dienām izdzīvojušo senāko latviešu tautisko rakstu noslēpumos. Tā kā zīmju iezis atrodas Latvijā, apkaimē, kur relatīvi nesenā pagātnē enerģiski iespiedās baltu ciltis - Vidzemes latgaļi, asimilējot vietējos lībiešus, tad zīmju autori vispirms būtu jāsaista ar viņiem, vai viņu pēctečiem, kas vēl varēja zināt seno zīmju rakstību. Bet lai runā pašas zīmes. Vai tajās ir atrodams kaut kas tāds, kas pazīstams no iepriekš apskatītajiem latgaļu zīmju rakstiem? Tikpat svarīgi ir ielūkoties plašākā apkārtnē ap zīmju iezi un mēģināt saskatīt ieža saikni ar seno pasaules sakārtojumu, meklējot sakaru ar apkārtējām senajām svētvietām. Jāatceras, ka vispareizāko informāciju par senajām svētvietām var dot senie jēņu kalni, kas vēl saglabājuši šo nosaukumu, vai ari no tiem izrunā jaunākus nosaukumus ieguvušie Jāņkalni. Senatnē visi tie bijuši nedalāmi saistīti ar lielāku vai mazāku zemju vai novadu Pasaules koku stumbriem, kas "aug" virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem. Šajā virzienā senie jēņu kalni parasti