Ojārs Ozoliņš - ATNĀCĒJI NO SAULLĒKTU PUSES

9.zīm.

pasaules uztverē un filozofiskajās atziņās, mūsu tuvākie un tālākie senči apkārtējās vides likumsakarībās orientējušies daudzpusīgāk par mums. To liecina arī senā rakstība, kas vienā zīmē ietvērusi daudzus likumsakarīgus jēdzienus. Piemēram, Bulgārijas teritorijā pirmraksta laikos viena zīme (F) spējusi izteikt senās pasaules būtību kā laiktelpu, kuru veido gan noteikta teritorija, gan Saules gaita, gads, gadalaiki un Pasaules koks.

Braslas iezī iegrebtā raksta pamatdaļas nobeigumā (8.zīm.), norobežotajā "pasaules laukumā" iezīmēti mazāki laukumiņi, no kuriem vienam iezīmēti tikai aizsākumi. Vienkāršs lielās teritorijas aizpildīšanas attēlojums ar mazākām, savstarpēji norobežotām teritorijām. Lielās teritorijas kreisajā malā iezīmētas divas vertikālas un paralēlas svītras. Vertikāla svītra visos pirmrakstos saistās ar robežu. Divas šādas svītras norāda uz divu dažādu robežu saskari. Piemēram, svētkalnos starp orientēto akmeņu laika zīmēm šādas divas svītras atrodamas uz austrumu - rietumu līnijas, kas saiknē ar pavasara un rudens saulgriežiem iezīmē gada gaišās un tumšās puses robežu saskari. Līdzīgi Idumejas robežas rietumu pusē gar Braslu kādreiz saskārās ar kādas citas sistēmas zemes robežām. Lielās teritorijas neregulārā apļa augšpusē iezīmēta zīme, tā būtībā ir svastikas horizontālā daļa, kas attiecināma uz Saules augšup un lejup gaitu. Tā ir ari laiku mijas robežzīme. Arī izmaiņu zīme, kas šinī gadījumā informē, ka lielajā teritorijā ir notikušas vai ari turpina notikt izmaiņas mazāko teritoriju rašanās procesos. Tās turpina veidoties, pie tam ziemeļu virzienā. Zīme atrodas lielās teritorijas augšupdaļā, tātad ziemeļu pusē. Arī tagad dažādus situācijas plānus un shēmas papildina ar norādēm uz debespusēm, zīmējot gan stilizētus kompasus, gan sakrustotas virzienu bultas. Tādas pat papildus funkcijas pilda arī sakrustotās pasaules koku zīmes jeb norobežotas pasaules krusts, kas kreisajā pusē savienots ar lielās teritorijas robežu. Krusta vertikāla daļa attiecas uz dienvidu- ziemeļu virzienu, kādā aug pasaules koks, bet horizontālā uz rietumu- austrumu virzienu, kādā aug Dzīvības jeb Cilvēku koks. Sinī gadījumā krusts vispirms saistās ar norādi, ka lielās teritorijas jeb zemes robežu rietumos ir Braslas upe. To apstiprina trīs piezīmes apakšā pa kreisi no krusta. Aplītis, krustiņš un lauzita līnija, ko parasti saista ar Māru. Bet lauzīta līnija ir arī ūdeņu zīme, kas nebūt nenoliedz saikni ar Māru, jo Māra kā Zemesmātes senbaltu variants, bija valdnieci- aizgādne) dabas pirmatnībā visam, kas vien mitoloģiskajos nojēgumos saistījās ar jēdzienu "zeme". Arī ūdenim, kam dzivības uzturēšanā vienmēr bijusi svarīga loma. Ko izsaka rakstā šīs trīs zīmes? Nepilnīgi ar Sauli parasti saistītais aplītis faktiski apzimē norobežotu un sakārtotu vietu zem

Saules. Krusts, kuru veido divi perpendikulāri sakrustoti taisnes nogriežņi, daudzos zīmju pirmrakstos apzīmē sākumu, kuru vārdiski var izteikt "no šejienes" vai "no šī brīža". Arī vienkārši - "sākums". Tātad minētās trīs zīmes vēsta: šīs sakārtotās vietas (zemes, pasaules) sākums ir ūdens (upē). Tā kā rakstā nav runa par pasaules radīšanas mītu, bet gan par konkrētu apvidu, tad šādā sakarībā kļūst saprotamākas arī četras piezīmes virs norobežotās (sakārtotās) pasaules krusta. Mazākais krustiņš it kā turpina audzēt uz ziemeļiem šīs zemes Pasaules koku, un tā kā krustiņam forma ir tuvināta priestera radīšanas pozas apzīmējumam, tad ir vērts atcerēties tās pirmraksta zīmes, kurās attēloti priesteri Pasaules koka galotnē (sk. nod. "Pasauļu radīšana", l.zīm. 3). Runājot par šī krustiņa formu, kas ir analoga ar kristiešu vēl šodien lietoto krustu, būtu jāņem vērā, ka sākumu apzīmējošs krusts ir simetrisks, bet krusts, kas ar pagarināto "kātu" uz leju tuvināts ar izplestām rokām stāvoša cilvēka atveidam, jau saistās ar jēdzienu "sācējs - radītājs". Neaizmirsīsim ka kristiešu Bībeles mītos Dieva vietā lietots vārds "Jahve", "kungs" un "radītājs". Tātad kristiešu godātā krusta saikne ar laikiem, kad priesteris - radītājs vēl nebija paaugstināts Dieva (devas, davas, dabas) postenī, ir nenoliedzama. Priesteru-radītāju laiku pasauļu un to radīšanas sapratni jau pašos pamatos ietver plašais zīmju raksts Braslas krasta ieža gludajā atsegumā.

Aplītis, kuru pārdala vertikāli ievilkta svītriņa, jāsaprot kā pasaules sadalīšana robežās. Savukārt "jumtiņš" virs šīs robežās sadalītās pasaules un radītāja krustiņš, skaidro, ka sakārtotas pasaules radīšanas akts notiek vai arī noticis uz zemes jeb Pasaules kalnā. Trijstūra vai "jumtiņa" pieņēmums par Dieva zīmi ir bez seguma visā cilvēces pirmrakstu klāstā. "Jumtiņš" taču ir tikai senbaltu īpaši iecienītā ideografiskā Pasaules koka atveida tā daļa, kas attiecas uz šī koka saknēm, tātad arī uz zemi, kas vertikālajā zeme-debess dalījumā jāpieņem arī kā Pasaules kalna apzīmējums. Visi mazākie kalni lielajā Pasaules kalnā, kā mazo savu pasauļu centri, ir ieslēgti, un līdz ar to norobežoti šajās pasaulītēs. Bet norobežojot "jumtiņu" izveidojas trijstūris - svētkalna apzīmējums.

Bet kā tādā gadījumā saprast "apgāztu jumtiņu", kāds redzams augstāk aplītī virs nupat aplūkotā "jumtiņa"? Iecienītajā Pasaules koka zīmē šāds "apgāzts jumtiņš" taču atveido debesis, kas izplešas virs zemes kā koka zarotne pār stumbru un saknēm. Vienā vārdā šo zīmi var tulkot arī kā "izvērsums", ko balstoties uz seno gudrību glabātāju nostāstiem, var saistīt ar konkrētiem procesiem dabā vai cilvēku dzīvē. Piemēram, ar saullēktu, dienu izvēršanos garumā, ar augšanu, dzimšanu utt. Par šādu izvēršanos, augšanu vai dzimšanu ziemeļu virzienā, vēsta visa šī ieža raksta pamatdaļas zīmju beigu grupa. Tātad aplīti ar "apgāzto jumtiņu" jātulko kā norādi, ka lejāk zīmētās lielās pasaules izvēršanās, daloties robežām sīkākās pasaulēs (novados) turpinās vai var turpināties ziemeļu virzienā gar Braslas upi.

Kādu informāciju esam savākuši, mēģinot iedziļināties galvenokārt raksta pamatdaļas zīmju nozīmē un to sakārtojuma jēgā?

1) No kāda liela Pasaules koka rietumu virzienā izaugusi atzele (atvase), kas atzēlusi jaunā Pasaules kokā, radot jaunu savu zemi jeb pasauli.

2) Seko sīkāks norādījums par šīs zemes apveidiem, dalījumu un atrašanos latgaļu rietumu izplatības areālā. Uz pēdējo norāda zemju kontūru līdzība ar vēsturiski zināmām zemēm Gaujas labajā krātā.

3) Pamatā raksts beidzas ar norādi, ka jaunā zeme robežojas ar upi, gar kuru tā turpina izvērsties ziemeļu virzienā.

Kopumā šāda informācija pilnībā sasaucas ar to, ko sniedz jau zināmais vēstures uzziņas materiāls. Vadoties no tā, varbūt patiešām kāds ideografiskā raksta pētnieks varēja jau zināmas patiesības izklāstīt zīmju valodā, izmantojot šim nolūkam nomaļāku iezi Braslas krastos? Praktiski tas ir iespējams, bet tad raksts noteikti būtu iznācis pavisam savādāks saturu veidojumā un rakstības kārtībā. Piemēram, cimdu rakstu lasīšanas kārtība un šo rakstu pamatjēga sākta praktiski pētīt tikai šajā gadu desmitā, jo trūka priekšstatu par to, ko faktiski senākajos cimdu rakstos atveido ornamentālās zīmju kopas un arī atsevišķas zīmes. Tikai atklājot Latvijā līdz šim nezināmas svētvietas, kas dabā izkārtotas atbilstoši Pasaules koka struktūrai, kļuva iespējams atšifrēt daudzus cimdu rakstus, gan arī atrast pareizo atslēgu Braslas iezī iegrebtā raksta noslēpumiem. Tieši jaunatklātie svētkalni Braslas krastos pierāda, ka ieža rakstā izklāstītā Idumejas savas pasaules uzbūve pilnībā atbilst situācijai dabā, kāda tā šeit bijusi vēl pirms vācu iekarotāju parādīšanās. Tamdēļ pagaidām varam vienīgi minēt, kurā gadsimtā dzīvojis tas idumietis, kurš visos sīkumos pārzinājis svētvietu izvietojumu, zemes un novadu robežas, kā arī vēsturiski izveidojušos situāciju ar pretējo pasauli lībiešu zemēs, un kurš vēl praktiski varēja