Ojārs Ozoliņš - ATNĀCĒJI NO SAULLĒKTU PUSES

par visu to uzrakstīt izsmeļošu vēstījumu.

- © -

Musdienu šaurajā ražošanas, patērēšanas un specializēšanās gultnē ievirzītā domāšana tikai ar grūtībām spēj uztvert citu pasaules uzskatu un ar to saistītu rīcības jēgu. Sī patiesība nenoliedzami attiecināma arī uz senlaiku svētkalnu un citu svētvietu izpētes procesiem. Pasaules koka ēras domāšana šeit krustojas ar šauri specializētiem dažādu zinātņu nozaru uzskatiem un meklējumiem. Pirmais kādreizējā svētkalna megalītiska noformējuma atklājums Vijciema pagasta Bitarīnkalnā tūlīt izraisīja tālākas izpētes sazarošanos dažādos virzienos, mēģinot visu pamatos saistīt ar seno astronomiju un laika noteikšanas nepieciešamību. Pēdējā laikā sakāpināta interese par dažādiem enerģijas starojumu laukiem un avotiem mūsu senču kādreiz veidotajos svētvietu akmeņu sakārtojumos, saskata galvenokārt kādas, mūsdienu cilvēku aizmirstas zināšanas par dažādu enerģijas veidu iespaidu uz dzīviem organismiem un to izmantošanu. Šāds iekārtojumu jēgas redzējums licis pievērsties arī pieņēmumiem par citplanētiešu rīcības pēdām un mūsu planētas civilizācijas sākumiem kosmosā. Nenoliedzami visu šo viedokļu virzītie meklējumi ir saistīti ar patiesību izzināšanu par saprāta rašanos un attīstību kosmosā, arī uz mūsu planētas. Taču pagājības patiesību noslēpumus var salīdzināt ar nesen atklātu, noslēpumainu kalnu ezeru, kurā pamanītas nesaprotamas parādības un mīklaini priekšmeti, un kuru sākuši nosusināt dažādos virzienos rakti izpētes kanāli, mēģinot ezera dibenā saskatīt atbildi uz daudziem jautājumiem. Šāda sadalīta un dažādos virzienos aizpludināta vēsture pie vienota pagājības redzējuma nevar novest, un līdz ar to patiesība par cilvēces pagājību būs pārvērsta kalstošās dūņās, no kurām ikviens viedoklis turpinās pārstrādāt faktus sЈv vēlamā produkcijā, kam maz kopēja ar kādreizējo, patieso kopainu.

Atziņas par Pasaules koka ēras ilgo ietekmi uz dažādo reliģisko uzskatu un kultūru cilvēces vēsturē, ir jaunas. Tās mūsdienu šaurās specializešanās un modernā misticisma laikmetā tiek uzņemtas visai rezervēti. Taču kaut arī kādreizējais Pasaules koku interpretējums konstatējams tikai horizontālajā zemes virsmas pārklājumā, tas dod sazarotu un daudzpusīgu ieskatu senā cilvēka telpiski uztvertajā pasaulē, kas patvēra ne tikai debesis, virszemi un pazemi, bet ari visas dzīves jomas un ar tām saistīto rīcību. Ari to, kas radījusi dažādos akmeņu veidojumus Latvijā. Iepriekšējā nodaļā aplūkotas ideografiskā raksta zīmes Braslas krasta iezī arī atspoguļo noteiktu rīcību, tās saistību ar saglabātiem Pasaules koka ēras uzskatiem, un šīs ricības kādreiz tik svarīgo lomu n'oteiktas cilvēku kopienas dzīvē. Ja sakrustotie senbaltu mitoloģiskie koki ir minētā zīmju raksta atšifrēšanas atslēgas, tad tie palīdz saprast ari labāk seno svētvietu akmeņu veidotās figūras. Viena šāda ļoti labi saglabājusies svētvieta tika atklāta 1990.gada rudenī Braslas kreisajā krastā Rozulas pagastā. Palīdzēja tuvējais, kādreizējais jēņu kalns, par kura atrašanās vietu vēl šodien liecina Jēņu mājas, kas kopš agrākajiem gadsimtiem nav bijušas šķiramas no samērā augsta un plaša paugura netālu no Braslas, kuras virzienā redzami vairāki zemāki pauguri, kas sasaucas ar senajām prasībām pēc jēņu kalnu apveidiem. Seit, dienvidrietumu virzienā no augstāka paugura virsotnes, redzamas divas zemākas, kas sasaucas ar vispārējiem jēņu kalniem nepieciešamajiem, mitoloģiskā sakārtojuma principiem. Tā kā šis jēņu kalns ticis intensīvi iekopts tīrumos plašā apkārtnē, izņemot dienvidu pusē esošo Braslas upes senleju, tad vienīgi tajā bija cerības atrast kādus pierādījumus, ka šeit patiešām bijis senais jēņu kalns. Meklējumi vaiņagojās necerētiem panākumiem. Braslas ielokā, visai romantiskā vietā, tika atrasts akmeņu lauks, kurā pieredzējušam skatienam tūlīt bija redzami noteikti akmeņu sakārtojumi. Bet pirms ielūkošanās akmeņu veidotajās figūrās jeb zīmēs, vispirms palūkosimies, ka akmeņu laukums ir orientēts pret senā jēņu kalna trim augstākajām virsotnēm. 1.zīmējumā parādīta shematiski situācija dabā. No augstākās virsotnes (1), kuras dienvidaustrumu pusē iebūvētas Jēņu mājas (2), akmeņu lauks atrodas upes ielokā starp dienvidu virzienu un virzienu, kurā lec Saule ziemas saulgriežos. Pārvietojoties uz tuvākā, zemākā paugura virsotni (3), šajā pašā virzienā novilkta taisne šķērso akmeņu lauku, apmēram, pret vidu. Bet no nākošā paugura virsotnes, akmeņu lauka rietumu gals atrodas virzienā, kurā Saule lec Meteņdienā - senā baltu gada sākumā. Tieši dienvidos, skatoties no augstākās virsotnes, upmalā ir atsevišķa dažu akmeņu grupa, kurā uzmanību saista dižakmens, kura virspusē precīzi iezīmēts dienvidu - ziemeļu virziens, gludi nokaļot akmens austrumu puses virsmu nedaudz zemāku ar vairākām iedobēm un "notekām". Upē šeit ir saliņa un krācītes, kuras veido akmeņu rinda, kas šķērso straumi. Spriežot pēc zviedru laiku un ari vēl pēc mūsu gadsimta trīsdesmitajos gados izdotajām P.Mantnieka kartēm,šeit kāds sens ceļš šķērsojis upi, savienojot abu krastu ceļus. Tātad sena upes

l.zпm.

pārejas vieta. Blakus lielajam akmenim (6), tuvāk upei, ir redzams pāršķelts akmens, ar kādiem kādreiz daudzviet tikušas iezimētas ar mitoloģisko pasaules dalījumu saistītas robežas. Tāda robeža ir bijusi arī šeit Braslas upe (5). Pie tas tad arī atrodas dīvainais akmeņu lauks, kuru ar seno jēņu kalnu saista gan gada sākuma saullēkti, gan ziemas saulgriežu laiks. Vai nejauša sakritība? Ielūkosimies tajā akmeņu lauka pusē, kuru ziemas saulgriežu saullēkti it kā nodala rietumu, un līdz ar to, mitoloģiskā Cilvēku jeb Dzīvības koka sakņu pusē. Tai jābūt daļai, kas saistīta ar pazemi un zemes lietām (7). Tā ka jēņu kalni ir vietas, kur krustojušies mitoloģiskie, pasauli iezīmējošie koki, nosakot tās pasaulīgo un laicīgo dalījumu, tad jāatceras, ka Dieva - debestēva puse vienmēr ir bijusi ziemeļos, bet: Māras - zemesmātes - dienvidos. Debesis un zeme ir komponenti, kas ir pamatos materiālās pasaules pirmatnībai. Starp debesīm un zemi dzīvo cilvēki, kurus viņu sakārtotajā pasaulē uztur Saule un tās gaita ar savu lēktu un rietu koku. Ņemot palīgā senus šādu priekšstatu ideografiskus attēlojumus, ir uzzīmējams iedomātās situācijas shematisks plāns, pēc kura var orientēties seno svētvietu meklējumos ap jēņu kalniem un šo vietu kādreizējo uzdevumu atšifrēšanā. Pēc 2.zīmējumā attēlotās senā pasaules dalījuma principu shēmas redzams, ka mitoloģiskās debesis un zeme, skatoties no jebkura jēņu kalna virsotnes, ir sektoros, kurus iezīmē tie debespušu loki, kuros nekad nenonāk Saule ne lēktos, ne rietos. Šajos sektoros atrodamie, pēc dažādiem Saules lēktu un rietu virzieniem orientētie sakārtotie akmeņu veidojumi nav saistāmi ar tiešiem šo virzienu novērojumiem. To apliecina arī mūs interesējošā akmeņu lauka atrašanās Braslas senlejā, kur praktiski Saule kļūst redzama, tai krietni pakāpjoties pie debesīm. Un arī tikai ar nosacījumu, ka apkārtne ir kaila, bez meža aizseguma. Taču maz ticams, ka laikos, kad te iekārtota svētvieta, Braslas krasti bijuši kaili, tāpat visa senā jēņu kalna apkārtne. Tātad akmeņu sakārtojumam bijis simbolisks raksturs. Tas jaušams arī no tā, ka svētvieta Braslas senlejā, skatoties no vidēja paugura virsotnes, atrodas jēņu iezīmētās zemes jeb pasaules kalna saullēktu malas pašā lejpusē, kur ziemas saulgriežos lec Saule. No šejienes sākas tās augšupgaita pa "kalna" malu. Daudzas senās tautas gada dalījumam par sākuma punktu pieņēmušas ziemas saulgriežus, divdaļīgajā gada dalījumā ziemā un vasarā, tos pieņemot kā ziemas vidu. Arī kā gada sākumu. Tāds, piemēram, bijis ziemeļatlahtijas piekrastes zemēs plaši lietotais gada dalījums jeb kalendārs laika noteikšanai (3.zim. A). Gads bijis sadalīts 16 vienādos laika posmos, vadoties no ziemas un vasaras saulgriežiem, jauna gada skaitīšanu sākot ar pirmajiem. Ikvienam šāda gada laika